Dienesta publicitātes kampaņas vai kādu citu iemeslu dēļ valsts galvenā finanšu izlūce Ilze Znotiņa piedāvāja interviju Neatkarīgajai Rīta Avīzei. Izdevumam, kas šobrīd atrodas opozīcijā valdošajai koalīcijai. Saruna gara, skarot daudzus aktuālus tematus – ABLV banku; Latvijas pārvaldē ieliktos amerikāņus; trešo valstu naudas apkalpošanu; to, kas ir godīgi un taisnīgi; konfliktu ar advokātiem un politiķiem. Intervijas noslēgumā ķirsis uz tortes – vai Ilze Znotiņa kā viena no dāsnāk atalgotajām amatpersonām Latvijas valsts pārvaldē tiešām uzticas Latvijas komercbankām.
Sāksim ar to jaunāko publiski zināmo aktualitāti no jūsu darbības jomas. FinCEN apgalvojums, ka banka ABLV korupcijā ieguldījusi miljardus, nav apstiprinājies. KNAB kriminālprocesu izbeidzis. Vai tas nozīmē, mums jāpriecājas, ka Latvijas labais vārds pamazām tiek atjaunots?
Man tiešām šī nedēļa bijusi tik ļoti saspringta, ka neesmu paspējusi iedziļināties tai KNAB paziņojumā. Ir vairāki virzieni, par kuriem ABLV tika izteikti pārmetumi, un KNAB strādā savas kompetences robežās. Man nav diemžēl tādas pilnīgas informācijas. Turklāt šis kriminālprocess tika ierosināts vēl ilgi, pirms es sāku strādāt Finanšu izlūkošanas dienestā.
Tas notika pirms trīs gadiem, un tagad viņi konstatē, ka trīs gadu laikā nav izdevies iegūt pierādījumus.
Man nebūtu tagad korekti komentēt, ko KNAB saka. Taču jebkura lieta, ar ko mēs varam atjaunot Latvijas reputāciju, ir ārkārtīgi svarīga. Arī tas, ko mēs esam darījuši pa šiem trim gadiem, ir vērsts uz Latvijas reputācijas atjaunošanu. Tādā nozīmē, kā jūs jautājat, man jāpiekrīt, ka ikviena darbība, ar ko mēs varam to aizdomu plīvuru samazināt, ir ļoti augstu vērtējama.
Ja pareizi saprotu, tad arī tas apgalvojums par Ziemeļkorejas finansēšanu, kas it kā notikusi caur Latviju, līdz šim nav apstiprinājies.
Es jau to esmu teikusi intervijās. Mēs esam konstatējuši ļoti daudz aizdomīgu darījumu, kas, visticamāk, attiecināmi uz noziedzīgu līdzekļu legalizāciju, bet darījumus ar personām, kas iesaistītas no Ziemeļkorejas, tādus mēs neesam konstatējuši. Bet pārbaudes jau arī pabeigtas ļoti nelielā apjomā. Likvidatori mums ir atsūtījuši ārkārtīgi nelielu daudzumu informācijas, līdz ar to nebūtu pareizi steigties notikumiem pa priekšu. Tas ir likvidatoru uzdevums - pētīt šos klientus. Izpēte tiek veikta arvien kvalitatīvāk. Redzēsim, ko viņi konstatēs.
No malas izskatās, ka uzraudzības iestāžu - gan mūsu nacionālo, gan starptautisko - vēršanās pret ABLV banku ir bijusi nesalīdzināmi bargāka nekā pret citām bankām. Tai skaitā arī pret tādām bankām, kuru uzdevumus ABLV ir pildījusi. Vai vēršanās tieši pret šo konkrēto banku nav bijusi pārspīlēta?
Es mēģinu saprast, kāpēc radies tāds priekšstats, ka no Latvijas iestādēm bijusi kaut kāda vēršanās pret ABLV. Banka pati pieņēma lēmumu par likvidāciju.
Un es vēlreiz gribu mazliet norobežoties no tā perioda, kurā nebiju klāt.
Es sāku strādāt 2018. gada 1. jūnijā, savukārt likvidācijas lēmums tika pieņemts februāra beigās. Licenci atsauca Eiropas Centrālā banka, paziņojumu izteica FinCEN. Tas, kas mums tagad jādara, ir jāpārbauda visi aizdomīgie darījumi. Mēs darām tieši tādu pašu darbu, kā darītu tad, ja tā būtu cita banka. Un tieši tāpat notiek ar PNB. Tikai atšķirība starp ABLV un PNB banku ir tā, ka PNB bankā ir beidzies izmaksas process, un viņi ir maksātnespējas stāvoklī. ABLV ir kreditoru atlikumi. PNB tādu nav. Un tas, par ko mums sūta ziņojumus PNB bankas likvidatori, ir lielākoties par naudas summām, ko klienti grib iemaksāt, lai atmaksātu savas kredītsaistības. Savukārt ABLV ir tieši pretējais virziens.
Dabūt ārā.
Jā. Bet tā ažiotāža, kas ir ap ABLV, manuprāt, nav adekvāta. Mēs tik tiešām darām visas tās pašas darbības, vismaz Finanšu izlūkošanas dienestā, ko darām ar jebkuru citu aizdomīgu darījumu, kas ienāk mūsu dienestā. Man vēl vakar bija saruna ar Eiropas Komisijas pārstāvjiem. Diemžēl tāda ir tā realitāte, ka ABLV skandāls izraisīja veselu notikumu kaskādi Eiropā. Un tāda ir reakcija.
Ja KNAB tagad pasaka, ka FinCEN apgalvojumiem nav pierādījumu, tad varbūt šī notikumu kaskāde tika kļūdaini ierosināta. Un man šai sakarā vispār ir jautājums, kāpēc Latvijai jāatļauj svešai valstij iejaukties tās iekšējās finanšu lietās. Kāpēc Finanšu ministrijā mums strādā ASV konsultanti, un kāpēc tas pats netīrās naudas jeb AML likums tiek saskaņots ar ASV vēstniecību? Viņi pārstāv ASV, nevis Latvijas intereses, kāpēc tā notiek?
Runājot par to, kāda bija FinCEN reakcija attiecībā uz ABLV. Tā nav pirmā banka Latvijā, kas saņēmusi šādu aizrādījumu. 2005. gadā bija “Multibanka” - tā, kas tagad “Industra”, bija “Ogres Banka”. Mums šī pieredze jau ir bijusi. Kāpēc FinCEN atļaujas to darīt? Un ne tikai pret Latviju. Pret Kipru, Andoru. Visā pasaulē bankām tiek izvirzīti tā sauktie FinCEN 3.11 paziņojumi. Un kāpēc viņi to dara? Ja bankas ar koka rubļiem vai tugrikiem operētu, FinCEN nebūtu nekādas tiesības kaut ko runāt.
Stāsts ir par dolāriem.
Par dolāriem, tieši tā! Un tā ir tā realitāte, ar ko jārēķinās ikvienai finanšu institūcijai, kas savā darbībā kaut vienu dolāru izmanto. FinCEN un ASV valdība uzskata, ka viņiem ir tiesības aizsargāt savu nacionālo valūtu.
Un tāpēc mēs viņiem atļaujam koriģēt mūsu likumus?
Mēs neesam likuma autori. Pēdējos grozījumos tas vienīgais, ko aicinājām Finanšu ministriju grozīt un nesām uz Saeimu, bija priekšlikums par paralēlās ziņošanas sistēmas atcelšanu. Lai samazinātu administratīvo slogu gan valsts, gan privātajā pusē. Tas bija mūsu vienīgais priekšlikums. Ko dara tālāk, kas notiek un kādi ir tie saskaņojami, es nevaru komentēt.
Bet ASV vēstniecība caur jums viņus sniedz iekšā vai caur Finanšu ministriju, kur viņiem ir savs cilvēks?
Nē. Tas būtu absurdi, un kādā sakarā mēs paralēlās ziņošanas sistēmas novēršanai...
Es jau nerunāju tikai par šo vienu grozījumu, bet par likumprojektu kopumā. Ka tas otrajam lasījumam tika saskaņots ar ASV nozīmētiem cilvēkiem Finanšu ministrijā. Nu tur taču viņi sēž!
Es vispār nesaprotu, no kurienes šāds te... Nu nav tā.
Nu kā nav? Tas bija oficiāls paziņojums par to, ka tehniskās palīdzības programmas ietvaros Finanšu ministrijā ielikti ASV cilvēki. Tas jau nav izdomāts.
Jā, es biju viena no parakstītājām šim līgumam par ASV konsultantu. Viņa uzdevums ir palīdzēt mums izveidot iekšējās kontroles un koordinācijas sistēmas starp valsts iestādēm. Bet es personīgi pat neesmu šo konsultanti satikusi, kopš viņa ir ieradusies. Mēs nestrādājam ar viņu tādā intensitātē, lai varētu kaut kādā veidā teikt, ka tagad amerikāņi mūs mācīs.
Bet jēga šai palīdzībai joprojām ir tāda, ka viņi nāk mums palīgā, lai aizsargātu savu dolāru?
Nu es gan tā nedomāju. Tas galīgi tā nav. ASV ir valsts ar vissenāko un visilgāko pieredzi tieši noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā. Nav neviena cita valsts pasaulē, kurai būtu tik liela pieredze. Viņi sāka jau septiņdesmitajos gados, kad mūsu bloka valstīs mēs par to vispār nedomājām. Bet arī Eiropā nedomāja. Eiropa ar savām AML direktīvām ir vēl krietni iepakaļ tam, cik efektīvi pret noziedzīgiem līdzekļiem cīnās ASV. Bet, lai jūs pareizi saprastu manu nostāju - es esmu ļoti nacionāli patriotiski noskaņota. Es stingri iestājos par to, lai mūsu valsts būtu mūsu valsts.
Tāpēc es nekādā gadījumā nevaru piekrist tam, ka mēs esam kaut kādi pakalpiņi amerikāņiem vai kaut kas tamlīdzīgs. Absolūti, nē!
Toreiz, kad notika šīs te FATF un “Moneyval” sarunas, bija ļoti, ļoti sarežģīta situācija. Maza valstiņa, kas iespiesta starp lielvalstīm, atstāta pati savā nodabā cīnīties. Bet mēs izcīnījām un nevienam neesam savu dvēseli pārdevuši. Tas bija darbs, kas vajadzīgs, lai Latvijā mēs visi beidzot cik necik normālos, cienīgos apstākļos dzīvotu.
Šorīt biju veterinārajā klīnikā, un tur tante nevarēja samaksāt par zālēm savam sunītim. Nu, kāpēc tad mēs dzīvojam tik slikti? Uz to droši vien ir atbilde.
Jo apkalpojām trešo valstu naudu? Bet tur jau bija tā, ka savulaik cilvēki no trešajām valstīm atsaucās Latvijas valdības uzaicinājumam - nāciet un ieguldiet mūsu bankās naudu!
Es piekrītu.
Šobrīd tā nauda tiek nacionalizēta, jo nenoskaidrota izcelsme ir pielīdzināta noziedzīgai izcelsmei. Vai, jūsuprāt, tas ir taisnīgi? Mēs viņus uzaicinājām! Mēs pateicām, nāciet, mēs jums neko nejautāsim. Tagad mēs to naudu atņemam viņiem.
Nu, pirmkārt, kas ir taisnīgi un godīgi? Man ļoti patīk runāt par šīm tēmām, savulaik gribēju stāties Filozofijas fakultātē.
Jā, es jautāju, vai tas ir taisnīgi.
Es nezinu, vai atbilde ir - taisnīgi, netaisnīgi. Ja es uzaicinu ciemos pie sevis cilvēkus, kuri stāsta, ka nāks un iestādīs manā dārzā ziedus, bet viņi man tur latvāņus sastāda. Tas ir godīgi, tas ir taisnīgi? Tā nauda, kas gāja cauri, - vai tad kāds no Latvijas valdības teica - nāciet un ieguldiet šeit naudu, ko jūs esat nozaguši savai valdībai. Ar ko jūs esat apzaguši, piemēram, turkmēņu tautu. Vai tad mēs to prasījām?
Bet runa jau ir par naudu ar nenoskaidrotu izcelsmi, nevis noziedzīgu.
Bet ko tad nozīmē nenoskaidrota izcelsme? Lai vienkārši jūs saprastu, kā es skatos uz aizdomīga darījuma ziņojumu, kas ienāk pie manis Finanšu izlūkošanas dienestā. Nu, piemēram, mēs - Ilze ar Imantu noslēdzam līgumu, nu kaut vai par gleznu, kas jums tur aiz muguras ekrānā. Es jums pārskaitu 200 eiro, jūs man ar kurjeru atsūtāt gleznu. Paldies, un darījums noslēdzies. Bet, kas notiek šajos aizdomīgajos darījumos? Mēs redzam, ka Imantam tā glezna ir bijusi. Pēc tam tā glezna nonāk pie Ilzes, bet pa ceļam mēs pārskaitām naudu Martai. Marta pārskaita naudu kaut kādam ofšoram Šeišelu salās, un Šeišelu salu ofšors - jums. Bet naudu vairs neieskaita Latvijas kontā, bet trastā, kas izveidots uz bērnu vārda. It kā, no vienas puses tā varētu būt tāda agresīva nodokļu plānošana. Bet, no otras puses, kāpēc pa vidu ir Marta, kāpēc Šeišelas. Kāpēc?
Ja izmeklētājs neatrod atbildi, teikt, ka tas uzreiz ir noziegums, nevis sarežģīts darījums?
Nu tā nedara. Nu tāpēc jau arī laiž vaļā naudu. Nu laiž vaļā! Tiešām, jums vajag pajautāt Valsts policijai. Mūsu gadījumā - Finanšu izlūkošanas dienestam NILL likumā tiek prasītas “pamatotas aizdomas”. Kas ir manā gadījumā pamatotas aizdomas? Kad nauda ienāk, piemēram, par graudiem, par safrānu, par kaut kādām īpašām skrūvēm, par kaut kādiem mikročipiem. Kaut kas berams, ar grūti nosakāmu cenu. Mums tikko ienāca ziņojums par darījumu, kurā uz augsta riska valsti piegādāti divi miljoni metāla korķīšu pudelēm.
Daudz pudelīšu.
Daudz ruma pudelīšu. Un tie korķīši ir ceļojuši no Ķīnas caur kaut kādu uzņēmumu, kas reģistrēts Šeišelās, bet pieder krievu uzņēmējiem. Krievu uzņēmēji no tā Šeišelu salu uzņēmuma uz Ķīnu pārskaita dolārus, savukārt valsts, kas saņem korķīšus, pārskaita eiro, nez kāpēc. Valsts, kas saņem korķīšus, atrodas Rietumu puslodē, un tai ir problēmas ar to, ka pret viņu ASV noteikusi sankcijas. Ar dolāriem tā norēķināties nevar. Un mans jautājums, kad redzu šo ziņojumu - vai var būt divi miljoni korķīšu? Un vai divi miljoni korķīšu tiešām maksā piecus miljonus dolāru?
Es saprotu, ka jūsu rīcībā ir daudzi gadījumi, kur apakšā ir noziegums. Tai pašā laikā ir gana daudz advokātu un uzņēmēju, kas nu jau publiski runā par to, ka tiek čakarēti. Ka tie ir īsti darījumi. Ne jau visi cilvēki, kas jums oponē, ir noziedznieki vai noziedznieku juristi.
Par noziedznieku kādu var saukt ne jau mana iestāde, bet tiesa. Tas, kas man ar likumu uzdots, ir paziņot tiesībsargājošajām iestādēm, ja redzam, ka apritē ir aizdomīgi līdzekļi. Ar šādu formulējumu es arī sūtu ziņojumu tiesībsargājošajām iestādēm, ka līdzekļi, visticamāk, ir noziedzīgi. Un tad mēs skaidrojam, kāpēc. Bet arī tālāk izmeklēšanas gaitā pat policijai un prokuratūrai nav tiesību kādu saukt par noziedznieku. Nu nevienā brīdī.
Bet nevar taču balstīties tikai uz pieņēmumiem - varbūt vai visticamāk.
Nē, nu viņiem tas jānoskaidro. Pēc formulas ir jābūt 50 un vairāk procentu varbūtībai, ka līdzekļi tiešām ir noziedzīgi. Kas notiek tālāk? Šie noziedznieki, kā jūs viņus nosaucāt, bet viņi nav nekādi noziedznieki - uzņēmējs vai kaut kāds indivīds ar savu advokātu dodas uz policiju un skaidro, nes darījumu apliecinošos dokumentus, visu, ko var iedomāties, viņš atnes. Un tad ir tas brīdis, kad policijai jāpieņem lēmums. Nē, šeit nav nekā noziedzīga. Mēs ticam tam, ko viņš saka. Vai arī neticam. Un tad jau seko nākamais solis - viņi iet uz tiesu. Un arī tiesa var pateikt, mēs neticam prokuratūrai un policijai. Tā nav noziedzīga nauda.
Kas attiecas uz advokātiem - es pati esmu bijusi advokāte. Nu skaidrs, ka es aizstāvu savu klientu un pārstāvu visiem iespējamiem likumīgiem līdzekļiem. Un prese ir viens no veidiem, kā radīt sajūtu, ka kaut kas nav taisnīgi un godīgi. Bet arī advokāts nevar izlīst caur adatas aci, ja nav iespējams pamatot, kādēļ klients nesamaksāja Latvijai nodokļus.
Labi par advokātiem, bet tā paša AML likumprojekta izskatīšanas gaitā jums izveidojies konflikts ar deputātu Gati Eglīti. Un arī koalīcijā bija runāšana par jūsu darba kvalitāti un jūsu personību. Kāpēc jūs konfliktējat ar politiķiem? Politiķi arī noziedzniekus aizstāv?
Situācija nav citādāka vai krasāka, kādu esmu pieredzējusi burtiski no pirmās dienas, kopš strādāju Finanšu izlūkošanas dienestā. Politiķiem ir sava maize, viņiem ir jāaizstāv savas vērtības, droši vien arī savu atbalstītāju vērtības.
Eglītis skaidro, ka viņš aizstāv Latvijas tautsaimniecību, un nav pamata uzskatīt, ka viņš melo.
Tas ir pilnīgi saprotami. Ja es būtu Eglīša kungs, es arī neteiktu neko citu. Un jūs, Imant, taču arī neteiktu neko citu, ja jūs būtu Eglīša kungs. Politiķiem ir dažāds izpratnes līmenis par to, kas ir darāms un ko mēs darām. Es jau no pirmās dienas biju saskārusies ar šiem smagajiem procesiem, kuros bija jāaizstāv valsts. Tas bija ļoti smagi, kad pār tevi karājas Dāmokla zobens. Kur tava valsts ne tikvien jau ir pazemota, bet var tikt pazemota vēl vairāk. Vienlaicīgi arī tajā laikā es gāju uz Saeimu, pat katru otro nedēļu, un man visu laiku bija jāsaskaras ar milzīgu spiedienu. Kāpēc mums vispār jāievēro kaut kādas rekomendācijas? Kāpēc mums kaut kas vispār jādara?
Ja krīt lielākā nacionālā komercbanka, skaidrs, ka visi ir uztraukušies un panikā.
Bet tas jau nebija tikai par nacionālo komercbanku. Tas bija stāsts par finanšu centru! Ja jūs palasītu tos pašus starptautisko organizāciju ziņojumus, nevienu brīdi netika sniegtas tiešas norādes par šo vienu banku. Jūs pats minējāt, un es to simtprocentīgi apliecinu, mums tolaik bija vesela rinda lietu, kur bijām rīkojušies citādāk, nekā rīkojamies šobrīd. Valdības līmenī. Valdība, sociālie partneri, uzņēmēju organizācijas.
Termiņuzturēšanās atļauju tirgošana bija politisks uzstādījums.
Bet, protams. Esam tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Mums ir krieviski apkalpojošas bankas, visas iespējas, nāciet, dzīvojiet pie mums, tikai iedodiet mums mazliet naudiņu. Un vienlaicīgi - nu vai man jums jāstāsta, ka mūsu policija bija absolūti atstāta novārtā resursu ziņā. Un kas notika 2014. gadā, kad zaļie cilvēciņi ienāca Ukrainā? Mums visiem bija jāsāk uztraukties par to, kas notiek, un vienlaicīgi mūsu valstī bija milzīgs apjoms ar svešu naudu.
Šobrīd tā nauda ir aizgājusi. Vai tas mūs padarījis drošākus? Banku sektors strādā ar niekiem salīdzinājumā pret to apjomu, kas bija toreiz. Tas nenāk par labu tautsaimniecībai.
Šim nav jautājums par tautsaimniecību, šis ir jautājums par valsts drošību. Un es nepiekrītu, ka bankas strādā ar niekiem. Jūs, paskatieties, tās pelna joprojām.
Bet tie stabiņi pa gadiem ir dramatiski kritušies.
Bet tur jau, redz, ir tā atšķirība starp to, kāda veida investoru mēs gribējām un kādu dabūjām. Tie stabiņi ir kritušies attiecībā uz nerezidentu apkalpošanu, kur vienīgā pievienotā vērtība bija tam, kas apkalpoja. Valsts - mēs, es, jūs - nesaņēmām precīzi nevienu kapeiku. Tā pati PNB banka, paskatieties gada pārskatus, kāpēc tad viņi ir maksātnespējīgi. Kā tad varēja uzaudzēt to kapitālu? Milzīgu daudzumu naudas laida cauri un ņēma komisiju.
Es pārlieku neskumstu par tāda biznesa beigām.
Un pašlaik mēs darām to, kas mums jādara. Strādājam, lai naudas masa no vienas valsts un no viena reģiona nebūtu tik izteikta. Esmu pārliecināta, ka jūs, būdams izglītots, informēts cilvēks, profesionālis, labi zināt, ka nauda no tā reģiona ir pietiekami toksiska. Un tagad, ja runājam par to, kas ir tas galvenais mērķis. Šobrīd vēl ir tā vēsturiskā lieta, ir tās likvidējamās bankas. Ir arī dažas bankas, kas joprojām kaut ko mēģina te organizēties un izlikties zemas un neuzkrītošas, bet tā prakse vēl turpinās. FKTK strādā, un ceru, ka viņi mācēs savaldīt tos dažus īpatņus, kas vēl joprojām mēģina darīt kaut ko vecmodīgu. Galvenais, kas mums sanāca ar šo trīs gadu šausmīgi smago darbu, ir atvērt acis. Es visu laiku visās prezentācijās tā kā tāda bada dzeguze atkārtoju, ka, jā, protams, reģionālais finanšu centrs, slikta nauda un tā tālāk, to visi par Latviju zina un pārmet mums. Bet patiesībā ir divas svarīgas lietas, lai valsts paliktu labklājīgāka. Kāpēc mums ēnu ekonomikas līmenis nav mainījies? Jau cik gadu stagnē. Tas ir dramatiski. Un otra lieta - korupcija. Nu kāpēc mums vēl joprojām starp visām OECD dalībvalstīm tā ir tik augsta? Tikko bija “Transparency International” ziņojums, korupcijas uztveres indekss. 37 valstis, un Latvija 28. vietā.
Tas, ko man gribas panākt - lieciet mierā tos noziedzīgos līdzekļus kā galveno sāpju bērnu. Bet paskatieties, tie noziedzīgie līdzekļi jau nerodas no zila gaisa. Viņi rodas no nodokļu noziegumiem, no tā, ka kāds nemaksā algas oficiāli.
Tieši par to vēlos pavaicāt, vai šī veida noziegumiem, ar ko jūs strādājat, publiskajā telpā netiek piešķirta pārspīlēta uzmanība. Sajūta tāda, ka mēs būtu kaut kāda korupcijas un terorisma atbalstītāju lielvalsts. Nu, bet tas taču neatbilst taisnībai! Mums, redz, cilvēkus uz ielas šauj nost. Tas ir daudz briesmīgāk.
Nu kāda korupcijas un terorisma atbalstītāju lielvalsts! Nu, protams, ka - nē.
Nu tas ir tas, ko mums pārmet FinCEN. Ka mēs Ziemeļkoreju atbalstām. Blēņas tās ir!
Bet, Imant, jūs zināt, ka 2017. gadā FKTK sešas Latvijas bankas sodīja par Ziemeļkorejas darījumu apkalpošanu? Sešas Latvijas bankas! Un vienīgā banka, kuru nesodīja, bet kurai bija tieši tāda pati pārbaude kā tām sešām pārējām, bija ABLV. Un tā bija vienīgā banka, kur FKTK diemžēl neizdevās pierādīt.
Vai arī viņi neapkalpoja šos darījumus.
Tieši tā. FKTK noslēdza vienošanos ar ABLV, pateica, ka turpmāk ir jāievieš un jāizpilda visāda veida uzdevumi. Kā parasti darbojas nevainīguma prezumpcija. Bet, runājot par to, kas ir svarīgāks, kas mazāk svarīgs, es simtprocentīgi jums piekrītu, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir tikai viens temats, kas patiesībā ir interesants tikai tādēļ, lai saprastu, kāpēc, piemēram, notiek pasūtījuma slepkavības. Kāpēc dažas mūsu amatpersonas, ir neizskaidrojami turīgas. Tā mana daļa, kā es mēģinu pēc iespējas uzlabot situāciju valstī, ir tikai un vienīgi vecais labais princips - follow the money (seko naudai). Mēs varam no pretējās puses izsekot, mēs varam mēģināt caur finanšu plūsmām saprast, kas te noticis. Bet tas, ka amata noziegumi, dzīvība, veselība, īpašuma aizsardzība, bērnu tiesības... Protams, tas viss ir svarīgāk.
Absolūti lielais vairākums cilvēku, iedzīvotāji un uzņēmēji ir godīgi cilvēki. Vai šobrīd nesanāk tā, ka, ķerot dažus noziedzniekus, tiek sarežģīta dzīve pilnīgi visiem? Ar to pašu AML likumu - grāmatvežiem, tirgotājiem, juristiem - atskaites atskaišu galā, jauni pienākumi. Vai tiešām nav metožu, lai strādātu ar noziedzniekiem pa tiešo, nevis ar visiem.
Imant, kas ir jūsu izglītība, filozofs?
Kāpēc filozofs, esmu žurnālists pēc izglītības.
Jūs lietojat tādus vārdus - godīgi un tamlīdzīgi. Tās ir tādas filozofiskas lietas. Es gribētu ticēt, ka lielākā daļa ir godīgi. Bet tai pašā laikā mums ir ēnu ekonomikas indekss. Pirms pāris nedēļām mums bija akcija - zini naudas likumus, lai neiekļūtu tās līkumos. Noslēdzām ar interaktīvu spēli, kurā piedalījās gan akadēmiskais personāls, gan uzņēmēji, organizāciju pārstāvji un arī viens prokurors. Runājam tieši par šo jautājumu.
Tas prokurors pastāstīja, ka viņam - mājas remontam - vispirms bija jānoraida septiņu būvnieku piedāvājumi. Viņi atteicās pieņemt samaksu ar pārskaitījumu. Nu tad ir jautājums, kas ir godīgi.
Godīgi ir nekrāpt savu valsti! Kad bija pirmais kovida vilnis, jums nesāpēja sirds par tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri nesaņēma pabalstus? Es negribu izklausīties par baltu un pūkainu, jo galīgi tāda neesmu. Bet, kad bija pirmais kovida vilnis, es apbraukāju savas mammas draudzenes, lai viņas apgādātu. Tas nabadzības līmenis ir briesmīgs - veciem cilvēkiem, daudzbērnu ģimenēm, skolotājiem!
Te es gribētu drusku oponēt. Ja Latvija no 200 pasaules valstīm atrodas topa trīsdesmitniekā, ja nemaldos, turīguma ziņā, mēs neesam nabagi. Ir daudzas valstis, kur cilvēka mūža notikums ir pārvākties no viena krūma uz otru vai dabūt jaunu kasti. Un vienlaikus laimes indekss viņiem ir augstāks.
Jums ir taisnība, bet vienlaikus mums jāparaugās arī no cita skatpunkta. Runa nav par to - viena kaste vai otra kaste. Es esmu bijusi arī ļoti nabadzīgās valstīs, un laimes indekss viņiem ir augstāks, jo viņi mazāk paļaujas uz valdību un daudz vairāk paļaujas paši uz sevi un fortūnu. Bet, vai jūs nepiekrītat, ka mums ir milzīgi liela nevienlīdzība valstī?
Neapšaubāmi.
Tā ir tā lieta, kas mums būtu jāizlīdzina. Ja runā par tiešām pārtikušām valstīm un nevienlīdzību, protams, ir kaut kāds ļoti, ļoti bagātu cilvēku slānis, bet tad ir arī tā saucamais vidusslānis. Bet mēs savos 30 neatkarības gados baigi smagi ejam uz to. Baigi smagi. Vai mums tiešām ir vēlme ar katru reizi, kad rodas kaut kāda krīze, atkal zaudēt pietiekami lielu skaitu darbspējīgo iedzīvotāju? Kuri nezina, vai viņus pasargās, nepasargās. Vai viņiem pietiks pabalstu? Tās ir ļoti nopietnas lietas, tas nav triviāli.
Jūs pati minējāt par bagātām amatpersonām un šo te šķēri. Jūs arī esat bagāta amatpersona. Viena no labāk atalgotajām valstī. Varbūt parekomendējiet, kur likt to naudu, ko nav iespējams ikdienā iztērēt. Kur to droši ieguldīt? Vai tiešām Latvijas bankās? Vai jūs uzticaties Latvijas bankām?
Pirmkārt, kad teicu par turīgām amatpersonām, biju domājusi tādas amatpersonas, kas savu turīguma iegūst nevis ar godīgu darbu, bet citādi.
Es saprotu, runājāt par visādiem viltīgiem muitniekiem. Jums ir legāli ienākumi.
Jā, man ir legāli ienākumi, un es smagi strādāju. Es par to nekautrējos. Un man, atklāti sakot, liekas jocīgi, ka cilvēki mēģina apspriest manas algas apmēru. Kad pirms trim gadiem nācu uz šo amatu, kad mani izvēlējās konkursā, es teicu, ka šis ir ļoti nepareizi. Ka šīs iestādes nebriedums un nespēja cīnīties ar tik milzīgi lieliem riskiem, kādi mūsu valstī bija, savā ziņā bija saistīti tieši ar to pašu, kas kopumā bija tiesībsargājošo iestāžu pusē. Te bija ļoti zemi atalgotas amatpersonas, tai skaitā vadītājs. Kad es nācu uz šo konkursu, es uzreiz ar pirmo dienu teicu, kolēģi, jūs varat mani izvēlēties, bet, ja jūs mani izvēlēsieties, jums ir jāpanāk, ka šī iestāde tiek labāk atalgota. Un es nekaunos no tā.
Es tomēr gribu pievērsties jautājuma otrai daļai. Vai jūs uzticaties Latvijas bankām? Jūs redzat, cik daudz tur ir bijušas nepatikšanas, cik daudzas bankas ir aizgājušas pa burbuli. Ja cilvēkam ir nauda, varbūt ir drošāk pirkt zeltu, gleznas, mājas, nevis likt bankā. Savulaik šis bija ļoti skandalozs jautājums, par ko Smirnova kungu ielika cietumā.
Kas ir Smirnova kungs?
Viņš bija mācībspēks. Savulaik viņš publiski paziņoja, ka Latvijas bankām nevar uzticēties, un viņu par to arestēja. Ļoti interesants stāsts.
Es tiešām nezinu tādu cilvēku. Būšu palaidusi garām.
Bet vai jūs uzticaties Latvijas bankām?
Īsā atbilde, jā, es uzticos Latvijas bankām!
Paldies par sarunu!
