Saruna ar Rīnūžu vidusskolas direktoru Denisu Kļukinu par to, kā jūtas skolas, skolotāji un skolu audzēkņi laikā, kad pandēmijas noteikto ierobežojumu dēļ ir izjaukts ierasais mācību ritms un skolēnu apmācības notiek attālināti.
Ieskicējiet, lūdzu, tās izjūtas, kādas šobrīd valda skolu vidē? Kā ieilgusī mājsēde izskatās no skolnieku un skolotāju puses?
Ja runājam par mājsēdi, tad es nezinu, kā tas ir citur, bet mums - skolu sistēmā - mācību gads ir sabojāts pilnībā. Tūlīt būs pavasara brīvdienas, paliks viens ceturksnis, un mācību gads būs cauri. Kā katru gadu, tuvojoties skolu izlaidumiem, garastāvoklis kļūst mazliet optimistiskāks, bet, godīgi runājot, man grūti šo mācību gadu komentēt pozitīvi. Parasti jau visi prasa - vai kaut ko pozitīvu varat atrast? Diemžēl man ar skumjām jāatzīmē, ka 2020./2021. mācību gadā nevaru nosaukt nevienu pozitīvu aspektu. Tad, kad tiek piesaukta tehnoloģiju attīstība vai pašvadītu mācību attīstība, tad to mēs jau ieviesām un uz savas ādas izjutām pirmās mājsēdes laikā iepriekšējā mācību gadā. Šogad nekas jauns nav nācis klāt, tāpēc neko pozitīvu teikt nevaru. Galvenā problēma pat nav tā, ka kāda daļa no mācību vielas nav apgūta vai mācību sasniegumi nebūtu pilnvērtīgi. Galvenais ir tas, ka, noslēdzot šo mācību gadu, es skaidri redzu, ka pedagogi, skolēni un vecāki ir pat ne izdeguši, viņi ir izdemolēti. Pilnībā. Visskumjākais ir tas, ka pirmklasniekiem vispār šis gads ir, tēlaini sakot, nozagts vai izslēgts no dzīves gadiem. To, ko mūsu izglītības sistēmas vadītāji šogad izdarīja ar pirmklasniekiem, es nezinu, kā korekti komentēt. Tas nebija tikai nepareizi. Tas bija patiess ļaunums.
Ne visiem mājās ir pirmklasnieki. Paskaidrojiet, ko ar to domājat?
Skolēni šogad gandrīz nemaz neapmeklēja skolu. To, ka mācības bija organizētas attālināti, to plus/mīnus tehnoloģiski un saturiski mēs nodrošinājām. Jau pirmās ārkārtas situācijas laikā mēs to apguvām, un tas bija ierasti. Tehnoloģiski visi ar visu ir nodrošināti, jo tie, kam tas bija nepieciešams, no skolas dabūja nepieciešamās iekārtas. Tehnoloģiski problēmu nav. Online mācības notiek normālā kārtībā. Bet! Tas, ka mācību laikā nav reāla fiziska kontakta gan ar skolotājiem, gan ar saviem klases biedriem; tas, ka bērni ir ierobežoti četrās sienās, arī skolotāji ierobežoti četrās sienās, ļoti slikti viņus ietekmē psiholoģiski. Mums, un ne tikai pie mums, ir gadījumi, kad skolēniem ir bijušas situācijas, kuras var raksturot kā kritiskas, saistībā ar psiholoģisko veselību. Es regulāri kontaktējos ar kolēģiem no citām skolām, arī ar uzraugošo iestāžu darbiniekiem un zinu, ka ir milzīgs sūdzību skaits par skolotājiem. Nevis par to, ka skolotāji kaut kā nepareizi pasniedz mācību saturu, bet par skolotāju uzvedību, kas saistīts ar skolotāju pārslodzi un grūtībām izturēt šo psiholoģisko spriedzi, strādājot attālināti. Ja runājam tieši par pirmklasniekiem, tad viņiem bija liegta iespēja izbaudīt šo sajūtu - kā tas ir, mācīties skolā. Iet uz skolu, satikties ar citiem bērniem un izbaudīt šo jauno piedzīvojumu. Taču galvenais, ka viņiem nebija iespēju apgūt šo pieredzi - mācību procesu skolā. Labi, vecāki viņiem palīdzēja strādāt ar tehniku, bet skaidri saprast, ko no viņiem gaida skolotāji, viņiem gandrīz nebija iespējams. Viņiem nebija iespējas apgūt, iemācīties pašu mācīšanās procesu. Vecākas klases vismaz zina, ko nozīmē mācīties, bet pirmklasnieki parasti to apgūst pirmajā klasē. Šogad viņiem šīs iespējas bija stipri apgrūtinātas. Protams, visās klasēs, ieskaitot pirmās, būs kaut kāds rezultāts, bet tas varētu būt bijis daudz labāks, ja mums būtu atļauts strādāt normālāk.
Kas tieši būtu atļauts?
Es uzskatu, ka gandrīz visi lēmumi, kas bija no valdības un izglītības ministrijas puses par attālinātajām mācībām, bija daļēji vai pilnībā nepareizi, jo skolas krietni labāk zina, kā organizēt krīzes menedžmentu. Tas ir mūsu darbs, jo skolas administrēšana savā ziņa ir nepārtraukta krīzes menedžēšana. Ja mums no valsts puses būtu atļauts pašiem nodrošināt vismaz kaut kādas klātienes mācības skolās, ievērojot visus piesardzības pasākumus, mēs to noorganizētu krietni labāk, nekā uztaisot to mājsēdi, kurā es nesaskatu epidemioloģiskās situācijas uzlabošanos pazīmes šajā vecuma grupā. Šādu mācību pozitīvās sekas būtu daudz lielākas par tām negatīvajām, psiholoģiskajām sekām, kādas tieši šajā vecuma grupā radīja mājsēde.
Jau teicāt, ka komunicējat ar citu skolu pedagogiem, direktoriem. Jādomā, ka arī izglītības ministre komunicē ar skolu direktoriem. Vai tiešām viņa un ministrijas aparāts neizjūt situāciju, nesadzird jūsu teikto?
Ko es redzu? Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka izglītības ministrijai un ministrei Šuplinskai ir daži kabatas skolu direktori, kuru viedoklis sakrīt ar ministrijas viedokli, un starp viņiem ir izveidojusies cieša sadarbība. Faktiski ministre un ministrija kopumā negrib iedziļināties... pat ne iedziļināties. Vispār negrib saprast tos procesus, kas notiek Latvijas skolās un vispārējā izglītībā. Viņai tas nav interesanti. Viņa ir aroganta un skolas par partneriem neuzskata. Viņai ir kādas piecas, varbūt desmit skolas, ar kurām viņa runā un šo skaitu uzskata par pietiekošu. Es neredzu reālu ministrijas sadarbību ar nozari. Neredzu, ka ministre saprot, kas notiek. Es domāju tieši par attālinātajām mācībām. Regulāri tieši no ministres es dzirdu atsauces par labām praksēm, kuras neviens normāls izglītības nozares cilvēks nevarētu nosaukt par labām. Man ļoti žēl, ka viņai ir tāda padomnieku komanda, bet esmu pārliecināts, ka viņa ir apmierināta ar šo komandas izvēli, un viņa negrib pat dzirdēt, kas reāli notiek vispārējās izglītības sektorā.
Sarunas sākumā jūs teicāt, ka šis mācību gads ir kopumā sagandēts. Kādas tas radīs sekas? Ne tikai uz skolām un skolēniem, bet uz visu sabiedrību kopumā, jo šīs problēmas izstaro savu ietekmi uz visiem.
Kas attiecas uz sabiedrību kopumā, tad, pateicoties šīm attālinātajām mācībām, mēs ievērojami padziļināsim sabiedrības noslāņošanos. To mēs jau novērojām iepriekšējā gada izlaiduma eksāmenos. Tur bija skaidri redzams, ka vidējie rezultāti bija samērā apmierinoši, bet palielinājās starpība starp vislabākajiem un vissliktākajiem. Nosacīti labie skolēni ar paaugstinātu motivāciju uzrādīja tādas pašas vai pat labākas sekmes nekā iepriekš, bet tie skolēni, kuriem bija motivācijas problēmas, uzrādīja krietni vājākus rezultātus. Šo pašu tendenci mēs redzam visu šo gadu. Tie skolēni, kuri labi un izcili mācījās klātienē, arī attālināti mācās bez problēmām, bet skolēni, kuri jau agrāk mācījās viduvēji vai slikti, tagad saskaras ar lielām mācību vielas apguves problēmām. Ko tas nozīmē sabiedrībai? Gala rezultātā mēs dabūsim to, ka labākajiem viss būs kārtībā, bet vidējais mūsu absolventu līmenis kritīsies, jo sekmes būs vājākas vidus un lejas galam. Šiem bērniem zināšanu un prasmju līmenis būs zemāks. Visi viņi aizies pieaugušo dzīvē, un tas labi sagatavoto procents paliks nemainīgs, bet pieaugs to bērnu procents (uz vidēji sagatavoto rēķina), kuri uzsāks savu pieaugušo cilvēku dzīvi nepietiekami sagatavoti. Tas atspoguļosies darba efektivitātē un pievienotās vērtības radīšanā. Viņi strādās reāli sliktāk.
Tūlīt jau būs ceturtais ceturksnis un mācību gada beigas. Ja jums būtu teikšana, vai jūs atceltu šajā pēdējā ceturksnī skolēniem mājsēdi, un vai tas kaut ko vēl spētu glābt?
Ja man būtu teikšana, tad es noteikti organizētu mācības tā, lai 1., 2., 3. un 12. klases atsāktu mācības klātienē. Lai viņiem būtu iespējas atgriezties skolā. Kaut pēdējā ceturksnī. Pat ievērojot stingrākos piesardzības pasākumus. Mēs būtu gatavi mācīties maskās, pat sienas uzlikt ap katru bērnu, bet galvenais, lai 1. - 3. klases un 12. klases skolēniem būtu kaut kāda iespēja izbaudīt šo mācību gadu klātienē. Par pārējiem. Es redzu, ko raksta SPKC un Veselības ministrija un saprotu visas bažas, tāpēc piekristu, ka pārējie varētu turpināt mācības attālināti. Negribu tagad runāt, ko pa šo laiku izdarīja citi, Veselības ministrija, lai tagad nebūtu jāpieņem tik drastiski noteikumi, bet viņu darbības, arī Izglītības un zinātnes ministrijas darba rezultātus es neredzu. Šobrīd notiek Ministru kabineta sēde, bet ko ministrijas dara, es nezinu. Pa šo laiku tie “gudrinieki” taču kaut ko varēja izdarīt. Tomēr, ja skolās varētu atgriezties pirmo, trešo un divpadsmito klašu skolēni, tad tas būtu vismaz kaut kas pozitīvs šajā mācību gadā.
