Grupu “Cosmos” un “Instrumenti” koncertu režija, Kanāla regate un SUPiāde, un Zigmara Liepiņa rokoperas “Lāčplēsis” režisors (2018. gads), “Cabaret” un vēl milzu daudzums dažādu kultūras un izklaides projektu, kurus ir organizējis, vadījis vai piedalījies tajos Viktors Runtulis. Neatkarīgās saruna ar režisoru un producentu Viktoru Runtuli.
Kā var noprast, jūsu profesijā strādājošajiem pašlaik nav viegli laiki…
Jā, mūs sašāva lidojumā. Tas notika pagājušā gada 13. martā. Sašāva tādā nozīmē, ka mums nebija ienākušas vēl visas naudas no lielā projekta “Cabaret”, kas notiek jau 17 gadus decembrī un janvārī. Līdz ar to vēl nebijām nomaksājuši arī visus nodokļus, bet ienākumi pēc 13. marta ātri beidzās. Valsts ņēma un mūs vienkārši apturēja.
Mēs arī esam par to, ka nedrīkst pulcēties un jāievēro epidemioloģiskās drošības noteikumi, bet lieta ir tāda, ka pretī valsts neko nedod, un tobrīd jau vēl nebija skaidrs, kur, kam un ko prasīt.
Valsts iestādes un Valsts ieņēmumu dienests (VID) arī pēc 13. martā izsludinātā ārkārtas stāvokļa turpināja strādāt saskaņā ar tiem normatīvajiem aktiem, kas bija to rīcībā iepriekš, bet valdība nebija tiem devusi nekādas norādes, kā rīkoties jaunajā situācijā.
Līdz ar to VID kā normāls darbinieks strādāja pēc tā nolikuma, kas tam ir dots.
Mēs no savas puses mēģinājām sakārtot ar VID nodokļu parāda lietas. Tas ilga gandrīz trīs mēnešus, jo sūtījām vienu, pēc tam vēl vienu vēstuli. Uz pirmo lūgumu pagarināt nomaksas termiņu VID atbildēja mēneša laikā un arī uz otro vēstuli tāpat, jo likums neliek šim dienestam atbildēt ātrāk. Mēs jau arī nezinājām, cik ilgi turpināsies pandēmija un kādus ierobežojumus savai darbībai nāksies ievērot. Mēs mēģinājām vienoties ar VID par parāda nomaksas termiņu pagarināšanu, es runāju arī ar dienesta darbiniekiem, kuri teica - jā, cilvēciski viņi mūs saprot, bet nevar rīkoties citādi, kā jārīkojas saskaņā ar noteikto kārtību. Līdz ar to zaudējām iespēju lūgt kaut kādu atbalstu šajos mēnešos. Līdz ar to mēs arī kā darbinieki neprasījām atbalstu, jo gaidījām atbalstu uzņēmumam, lai varētu tikt ar nodokļiem galā un ar citām problēmām. Tā tas turpinās līdz pat šai dienai - drīz būs jau gads apkārt.
Es neko nepārmetu VID, jo ir saprotams - ja VID nav saņēmis no augšas papīru, kas tam ļautu palīdzēt cilvēkiem, tad tam tāda papīra nav un tas neko nevar palīdzēt.
Vasarā, protams, pavērās kādas iespējas pastrādāt - es strādāju privāti. Bet tie lielie projekti, kas bija plānoti uz rudeni un ziemu, ir atcelti. Oktobrī kļuva skaidrs, ka izrādes nenotiks, un sākām lūgt atbalstu. Darbība nenotika, nenotiek, un laikam vēl nenotiks arī turpmāk. Vienīgais pozitīvais, ka valdībā tagad kaut kas tomēr tiek darīts un ir radīti labi finanšu atbalsta instrumenti kultūras darbiniekiem. Tur arī mēs piedalāmies gan ar projektiem, kas ir pārcelti, gan ar jauniem projektiem. Ceru, ka kaut kur kaut kādu atbalstu gūsim. Bet pēdējā gada laikā es dzīvoju no tā, kas kādreiz iepriekš ir bijis iekrāts, un no atbalsta, ko sniedz radinieki un draugi. Es jau varēju ņemt lāpstu un iet strādāt kādu citu darbu, taču ik pa laikam, vismaz trīs reizes ir bijusi cerība uz darbības uzsākšanu savā profesijā.
Ir divi uzņēmumi, kuros es strādāju - abi nodarbojas ar kultūras pasākumu organizēšanu. Kas tik nav darīts 25 gadu laikā. Tie ir bijuši mākslas pasākumi, televīzijas raidījumi un daudz kas cits. Tas viss saskaņā ar birokrātiskiem priekšrakstiem saucas tā, ka esmu “kultūras darbinieks”. Tas skan kā kultūras darbinieks kultūras namā, kādi ir un kādiem arī jābūt.
Ir tā, ka valsts nav apzinājusi visus, kas strādā kultūras jomā. Apzināti un apzīmēti ir tie, kas jau ir annālēs - tie, kas ir valsts uzņēmumos, sākot ar operu un baletu, simfoniskajiem orķestriem un tiem, kas strādā kultūras namos. Tie ir kultūras darbinieki. Bet pārējie, kas nodarbojas ar koncertu organizēšanu, dziedāšanu un spēlēšanu, nav apzināti. Līdz ar to ļoti daudziem atbalsta nebija. Jo tās SIA, kurām varbūt bija piesaistīti šie cilvēki, atbalsta saņemšanas sietiem cauri netika, līdz ar to arī viņi neko nesaņēma.
Man pašam ir nobrukusi vai nobruks virkne projektu - SUPiāde, multimediālā izrāde “Šī mīlestība nepārdodas”, kas bija paredzēta novembrī lielāka projekta “Divi 9” ietvaros. Izrādi pārcēlām uz martu, bet tagad jau esam pārcēluši to uz septembri. “Cabaret” ir izklaidējoša rakstura pasākumi, var tos saukt arī par muzikālām izrādēm. Tie bija paredzēti decembrī un janvārī, taču zināmo apstākļu dēļ nenotika.
Jūs nosaucāt dažāda veida pasākumus - vieni var notikt telpās, citi var notikt svaigā gaisā, to potenciālā “kovidbīstamība” atšķiras. Varbūt ir cerība, ka mazāk bīstamie varēs notikt? Vai tie pasākumi, kas notiek laukā, nav tomēr kaut kā organizējami, ja ievēro koviddrošību?
Mums, kas organizē pasākumus, pašiem jāskatās, vai varam nodrošināt, lai neveidojas distances neievērošana. Ja tas nav iespējams, mēs pasākumu nemaz neorganizējam. Tiesa gan, sabiedriskajā transportā cits gar citu berzējas visu laiku un distance netiek ievērota, brauc cilvēki ne jau tikai 15 minūtes, bet pusstundu un stundu. Taču tas ir sabiedriskais transports. Bet mums pasākumus organizēt neļauj, ja nav iespējams ievērot epidemioloģiskās drošības prasības. Mēs esam nolikti novārtā. Vienīgi ir prieks, ka valdība ir tomēr lēmusi un ir radījusi finanšu instrumentus, kur esam pieteikušies - gan Valsts kultūrkapitāla fonda ietvaros, gan Rīgas domes Kultūras pārvaldē un citur. Ir bijis daudz iespēju pieteikties, bet tas vēl nenozīmē, ka tur kaut kas sanāks. Runa jau nav par konkrēto šā brīža situāciju un to, ko drīkstam, ko nedrīkstam. Runa ir par kopumu. Sākumā nevarējām pretendēt uz atbalstu, jo ilgi viss notika pēc 13. marta noteikumiem, vasarā mēs būtu daudz vairāk izdarījuši, ja mums atļautu, bet pašlaik ir tā, ka iepriekšējā marta dēļ neko nevarēsim saņemt. Mēs saprotam - tā ir pandēmija, jā, ir ierobežojumi, kas nepieciešami, un mēs piekrītam. Valsts mūs aptur. Ja valsts aptur, tad tai kaut kas jādod pretī. Mans uzskats vienmēr ir bijis, ka labākais no valsts puses ir netraucēt mums strādāt. Ja valsts nepalīdz, tad vismaz lai netraucē. Bet tagad valsts ir mūs apturējusi, taču nedod neko pretī. Tur kaut kas nav īsti normāli.
Daļa mākslinieku jau ir atraduši darbošanos digitālajā vidē. Loģiski, jo ir taču jauno tehnoloģiju laikmets, kad visu ko var izmantot un izmēģināt…
Protams, es strādāju arī pie šādiem projektiem, kas ir attālinātie, kur tiek izmantota interneta vide. Taču tas nav mans sirdsdarbs. Man ir svarīgi, lai ir cilvēks priekšā, lai viņš redz skatuvi un dzīvus aktierus, dejotājus vai dziedātājus. Dzīvā, emocionālā saikne ir vissvarīgākais visos projektos, kas man ir bijuši 25 gadu laikā. Var jau rādīt izrādi televizorā, taču tai nav nekādas nozīmes - tur nav ne emociju, nekā tur nav. Kvalitatīvi nofilmēt izrādi pie mums vai nu neprot, vai ir, kas prot, taču tam vajadzīgi lielāki līdzekļi. Bet filmēt izrādi kā reportāžu ir absurds.
Bet nu kaut kad jau beigsies. Tāpat kā visas gripas beidzas un atgriežas, arī kovids aizies un atgriezīsies.
*******
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
