Saruna ar zvērinātu advokātu Saulvedi Vārpiņu.
Kā vērtējat bijušā „Latvijas dzelzceļa” vadītāja Uģa Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska attaisnošanu un tai sekojušos tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP) publiskos izteikumus, paužot sašutumu par spriedumu un apšaubot Vidzemes rajona tiesas tiesneša Kārļa Jansona profesionalitāti?
Esmu bijis iesaistīts šajā lietā pirmstiesas izmeklēšanas periodā, aizstāvot Osinovska intereses, bet tam nav nozīmes un saistības ar to, kā es vērtēju Bordāna izteikumus. Bordāns uzskata, ka vajadzēja notiesāt. Tas nav pieņemami tiesiskā valstī. Tas atstāj iespaidu ne tikai uz šo lietu. Tieslietu ministrs ir augsta amatpersona - ja viņš saka, ka vajadzēja notiesāt, tad jebkurš cits tiesnesis arī iekšēji nodrebēs. Tas, kurš šo lietu pārņems augstākā instancē, būs tieslietu ministra sacīto dzirdējis un baidīsies nenotiesāt. Šeit redzam vistiešāko tiesas ietekmēšanu.
Pozitīvi, ka pati tiesu vara ir noreaģējusi un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs ir rosinājis Tieslietu padomes sēdē 29. janvārī vērtēt tieslietu ministra izteikumu par tiesnesi un viņa spriedumu.
Vai nevar sanākt tā, ka viedokli vērtēs un atzīs par brīnišķīgi pareizu, ja paskatāmies uz Tieslietu padomes sastāvu? Tajā ir, piemēram, Juris Jurašs (JKP).
Redzēsim. Tas būs arī indikators Tieslietu padomei par tās izpratni par tiesiskumu.
Pastāv, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gadā 9. martā pieņemtā direktīva 2016/343 par nevainīguma prezumpciju, kas aizliedz amatpersonām publiski izteikties par vainu, pirms nav stājies spēkā spriedums par apsūdzētas personas vainu. Bet Bordāna izteikumos bija tiešas norādes uz to, ka Magonis un Osinovskis ir vainīgi un tiesneša Jansona spriedums ir nepareizs.
Tas ir kā padomju laikā - kompartija teica, un tiesa paklausa. Tas ir pilnīgi nepieņemami normālā, demokrātiskā sabiedrībā. Tieslietu ministram daudz kas var nepatikt, bet viņš ir amatpersona. Šādus izteikumus nevar vērtēt citādi kā spiedienu uz nākamās instances tiesu. Tā ir iebiedēšana.
Magoņa un Osinovska lieta tika skatīta diezgan ilgi - kopš Magoņa aizturēšanas ir jau pieci gadi…
Manuprāt, nepamatoti ir notikusi atkāpšanās no nepārtrauktības principa, kad tiesa sāk, turpina un pabeidz vienu lietu. Tiesneši nodarbojas vienlaikus ar daudzām lietām. Tad gadās tā, ka tiesā ir skanējušas kādas ļoti spilgtas liecības, bet iet laiks, un tās tiesas dalībnieku atmiņā sāk izbalēt - pēc gada vai diviem jau ir aizmirsušās. Varbūt kāds ir unikāls cilvēks ar neticamām spējām, bet lielākā daļa tiesnešu ir tikai cilvēki. Dažkārt viņiem ir tā, ka faktoloģija par dažādām lietām jūk kopā. Ja tiesnesis nodarbojas vienlaikus ar daudzām lietām, ir grūti koncentrēties uz kādu konkrētu vienu.
Tāpat ar daudzām lietām vienlaikus strādā arī advokāti un prokurori.
Lai gan sabiedrībā ir uzskats, ka advokāti ir tie, kas velk lietas garumā, patiesībā advokāti nav ieinteresēti, lai lietas velkas. Ne jau advokāti izlemj, ka tiesas sēdes tiek rīkotas reizi mēnesī vai retāk. Lūk, piemēram, Lielbritānijā bija gadījums, kad konteinerā atrada mirušus vjetnamiešus. Notikums bija rudenī, bet tagad jau ir pirmās instances notiesājošs spriedums. Tas ir normāls temps, kādā jāizskata lietas. Bet pie mums sistēma ir absurda - ir daudz gadījumu, kad apsūdzētā bērni lietas ierosināšanas laikā bija zīdaiņi, bet tagad jau mācās vecākajās klasēs. Tagad tēvu tiesā, un viņam jāstāsta jaunietim, ko viņš izdarījis tolaik, kad jaunietis vēl nebija varbūt dzimis. Tas ir absurds.
Jūs esat viens no pieciem zvērinātiem advokātiem, kuri pagājušajā gadā parakstīja vēstuli ģenerālprokuroram Jurim Stukānam, aicinot viņu nekavējoties pārtraukt iedibināto nekontrolēto praksi kriminālprocesu uzsākšanai pēc Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) ziņojumiem. Vēstulē sacīts, ka nav pieļaujama FID nekritiska viedokļa akceptēšana noziedzīgi iegūtu līdzekļu apkarošanas jautājumos. Jūs sagaidāt aktīvāku un saprotamu ģenerālprokurora pozīciju šajos sabiedrībai svarīgajos jautājumos.
Sistēma šobrīd ir tāda, ka tiek iesaldēti banku klientu līdzekļi, bet nedarbojas iespējas to pārsūdzēt. It kā formāli tiesības pārsūdzēt ir, taču tā persona, kurai iesaldēti līdzekļi, netiek iepazīstināta ar iemesliem, kādēļ tas ir darīts. Tiek pateikts, ka saskatīta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, bet netiek paskaidrots, kurā vietā un kāpēc. Dažkārt tie laika periodi ir ļoti ilgi - ir notikumi, kas bijuši pirms desmit un vairāk gadiem. Un tad cilvēkam pašam ir jāmēģina izdomāt, par kuru periodu viņam kaut ko vajadzētu pierādīt. Kad viņš vēršas pie prokuroriem ar jautājumu, ko viņam vajag pierādīt, viņam atbild, ka tas ir izmeklēšanas noslēpums. Tad jātaustās “uz aklo” un jāmēģina iesniegt kaut kādus dokumentus uz labu laimi.
Cilvēki jau neglabāja visus dokumentus. Man ir gadījums, kur bija darījums, kuru veicis mans klients pirms 12 gadiem. Bet Šveices banka atbild, ka tai nav dokumenta par šo darījumu, jo tā savus papīrus glabā 10 gadus. Un cilvēkam jāzaudē nauda vai arī tā tiek iesaldēta uz ļoti ilgu laiku. Jo izmeklēšanā neviens nesteidzas - viņi ir pārslogoti.
Vai ir gadījumi, kad tiek jaukti noziedzīgi iegūtu un nezināmas izcelsmes līdzekļu jēdzieni?
Tiek jaukti. Līdzko ir kaut kas aizdomīgs, neskaidrs, tiek prezumēts, ka tā ir noziedzīgi iegūta nauda, un cilvēkam jāpierāda, kāda ir tās izcelsme.
FID ir izstrādājis pazīmes, pēc kurām var domāt, ka nauda ir nelikumīgi iegūta. Bet praksē tiek mehāniski paņemta kāda viena pazīme, nevērtējot kopējo kontekstu, un nauda tiek iesaldēta.
FID vadītāja Ilze Znotiņa rudenī, lasot lekcijas tiesnešiem, bija izteikusies - ja viņi uz tiesu aicinās daudz liecinieku un ja tiks veikts daudz ekspertīžu, viņi riskē nokļūt strupceļā. Lekciju saturs gan tika noslepenots. Kā vērtējat Znotiņas pausto?
Ja viņa tā ir teikusi, tad tie ir centieni ierobežot aizstāvības iespējas panākt taisnīgu rezultātu. Aizstāvībai būtu jāļauj izmantot jebkurus legālos līdzekļus, lai pierādītu savu taisnību. To nedrīkst ierobežot nekādā veidā.
Pašlaik ir jauno tehnoloģiju laikmets, ir, piemēram, darījumi kriptovalūtā, darījumi Deep Web, Dark WEB, bet ne prokuroram, ne advokātam, ne tiesnesim nav pietiekamu zināšanu šajās lietās, un jāaicina eksperts - ir jābūt kādam, kas izskaidro, kā kas darbojas.
Pagājušajā gadā tika pieņemta virkne Kriminālprocesa likuma grozījumu, piemēram, tika paplašinātas tiesības tiesai pārtraukt apsūdzētā pēdējo vārdu. Kā to vērtējat?
Domāju, ka agrāk vai vēlāk šo grozījumu lieta nonāks Eiropas Cilvēktiesību tiesā un šie laika ierobežošanas panti būs jāatceļ. Tiesnešiem arī jau pirms šīm izmaiņām vienmēr ir bijušas tiesības pārtraukt aizstāvības vai apsūdzības runu, ja nerunā par lietu. Taču, ja runā par pierādījumiem, kuri ir lietā, nekādi ierobežojumi to analīzē un vērtējumā nav pieļaujami.
