Saruna ar Saeimas deputātu Didzi Šmitu par jauno Gobzema partiju un plašāku alternatīvu esošajam politiskajam piedāvājumam.
Nupat tika dibināta Alda Gobzema partija. Cik lielā mērā šis politiskais veidojums apmierina sabiedrības pieprasījumu pēc alternatīvas esošajai politiskajai šķirai?
Īsā atbilde būtu - neapmierina nekādā ziņā. Pieprasījums patiešām ir liels, bet Gobzema piedāvājums to neapmierina. Nemaz nerunāsim par saturu, kuru es tā arī neesmu sapratis, šīs partijas līderim ir..., teiksim tā, morāli ētiskas dabas problēmas, kuras nav savietojamas ar maniem priekšstatiem, kādai jābūt publiskajai politikai. Man ir iekšēja apņemšanās viņus nekomentēt. Galu galā pirms diviem gadiem mēs kopā gājām, bet tagad man ar šo partiju nekā kopīga nav, un tajā es nebūšu.
Gobzems mēģina ieņemt to nišu, kura rezervēta mūžīgi “neapmierinātajam vēlētājam”.
Ja mūsu politika nav sasniegusi tās augstākās virsotnes, tad tas nenozīmē, ka alternatīva tam ir politiku nolaist vēl zemākā līmenī. Starp agresīvu negatīvismu, no vienas puses, un “Vienotības” stila valsts vadīšanas simulāciju, no otras puses, ir pietiekami plaša politiskā telpa pa vidu, kurā varētu izkristalizēties nopietns politiskais piedāvājums. Es ļoti gribu cerēt, ka, atjaunojoties normālai dzīvei, ejot ārā no covid krīzes, mēs saliedēsimies, nevis šķelsimies. Tādam, manuprāt, jābūt šim piedāvājumam.
Saliedēsimies ap ko?
Vienojošā tēma ir vienkārša - kā mēs visi labāk dzīvosim un kļūsim turīgāki. Ja man vienā teikumā būtu jādefinē mūsu lielākā problēma, tad es teiktu - iekšzemes kopprodukts salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju. Ne ar ko citu mums nav sevi jāsalīdzina. Tikai ar kaimiņiem. Mums nav nekādu objektīvu iemeslu būt sliktākiem. Uzliekam grafiku un skatāmies. Ko mēs redzam? Mēs redzam, ka atpaliekam, un šī atpalicība strauji palielinās. Nupat bija publicēti Baltijas valstu ostu grafiki, un tie ir Latvijai katastrofāli. Viena Klaipēdas osta pagājušā gadā pārkrāva vairāk nekā visas trīs mūsu ostas kopā. Viņiem apgrozījums pieaug, mums šie grafiki ir stāvus lejā. Tur būtu jāuzdod jautājumi - kā tas ir iespējams, ņemot vērā, ka Lietuvas politika attieksmē pret Krieviju nav īpaši atšķirīga no mūsējās. Ja arī ir, tad tikai ar vēl stingrāku retoriku. Šīs ir problēmas, kuras būtu jārisina, bet es neredzu, ka tās tiktu risinātas. Koalīcijai šie jautājumi nešķiet svarīgi. Arī es neesmu milzīgs IKP rādītāju cienītājs, un mūsdienās parādās arī citi labklājības indeksi, bet pagaidām tieši IKP rādītāji parāda mūsu reālo situāciju iepretim kaimiņvalstīm.
Jūs runājat nākotnes perspektīvā, bet vai līdz 2022. gada rudenim, kad paredzētas Saeimas vēlēšanas, vispār ir iespējamas kādas politiskas izmaiņas? Vai arī mums vēl gandrīz divi gadi jāsadzīvo ar esošo sadalījumu un to, ka neko mainīt nevar?
Tas būs atkarīgs no tā, cik zemu kritīs uzticība šai valdībai, šai koalīcijai. Es neizslēdzu, bet arī neapgalvoju, ka tā tas būs, ka vienā brīdī tas kritiens var būt tāds, ka politiskā vara, ieskaitot Valsts prezidentu, sapratīs, ka nepieciešama pārlāde, lai vispār pieņemtu kādus lēmumus. Gan saistībā ar covid, gan visu pārējo. Šī pārlāde var būt dažāda. Piemēram, tiek izveidota jauna valdība, kas izskatās labāka par šo. Tiek izveidota profesionāļu valdība, kurai Saeima nodod pilnvaras (Andra Šķēles 1995. gada variants). Tāpat galu galā iespējamas arī ārkārtas Saeimas vēlēšanas. Neizslēdzu iespēju, ka brīdī, kad nāks apjausma, ka pēc gada un astoņiem mēnešiem šai varas mašīnai pārbrauks pāri vēl nezināms tanks, kur Gobzems būs tikai viens pavadošais motocikls ar blakusvāģi, politiskais ledus sakustēsies. Kāds būs šis tanks, šobrīd pateikt nevar, bet dinamika ir nepārprotama - pieprasījums pēc politikas, kas atrodas starp “Vienotību” un Gobzemu, ir tik liels, ka piedāvājumam ir jānāk, pēc tirgus principiem. Brīdī, kad viņi sapratīs, ka, visiem kopā esot, viņi arī kopā aizies bojā, viņi būs gatavi kustībām. Šo scenāriju minu vienīgi kā iespējamu, jo ticamība, ka viņi to sapratīs, nav liela. Domāju, ka dominēs vēlme līdz galam noturēties šajā krēslā, un tad jau redzēs... Pirms gada vēl bija hipotēze, ka, piemēram, “Vienotībai” ir astoņas deputātu vietas Saeimā, bet ārkārtas vēlēšanu rezultātā “mēs varētu dabūt divdesmit”. Tagad par to vairs nerunā, un ne tikai covid dēļ. Katrs no tiem astoņiem pie sevis domā - var jau būt, ka mums būs divdesmit vietas, bet vai starp tiem divdesmit arī man noteikti būs vieta? Garantiju nav. Tāpēc pieļauju, ka ieķeršanās krēslos būs līdz galam. Ja man prasa prognozi, tad, visticamāk, šī koalīcija novilks līdz galam, un tad tiks brutāli nomainīta.
Ņemot vērā attālināto Saeimas sēžu darbu, opozīcija šobrīd ir nospiesta, ar to nerēķinās, tai ir mazas iespējas izpausties. Ja tiek domāts par jauniem politiskiem spēkiem, tad laika nav atlicis nemaz tik daudz, jo vēlēšanās var piedalīties tikai tās partijas, kuras ir dibinātas vismaz gadu līdz vēlēšanām.
Pagaidām noliekam malā “spēkus”, politiskās partijas un tamlīdzīgi. Ir izteikts pieprasījums pēc kaut kā jauna - “svaigām asinīm”. Ar to nedomāju jaunus politiķus, kaut kādus revolucionārus, bet gan cilvēkus, kas ar savu personību iemieso zināšanu kopumu, kompetenci, valstiskuma izpratni un ideālus. Protams, Latvijā cilvēku resurss ir tik liels, cik tas ir, bet es redzu, ka tas veidojas. Es pats pēdējā laikā esmu runājis ar daudziem cilvēkiem, un redzu, ka cilvēku gatavība iet politikā ir krietni pieaugusi. Es runāju gan par uzņēmējiem, gan mācībspēkiem, gan citiem, kas dzīvē kaut ko jau ir sasnieguši. Vai tas rezultēsies kādā kustībā, politiskā spēkā vai citādi, to šobrīd pateikt nevar, bet tas briest acīmredzami, jo vēlreiz atkārtoju - pieprasījums ir liels, un tādos gadījumos piedāvājums arī nāk. Kā tas tehniski izskatīsies, nezinu. Varbūt notiks iekļaušanās jau esošajās struktūrās. Teiksim, ZZS esošajā formātā, visticamāk, būs arī nākamajā parlamentā, bet, ja viņi grib būt nozīmīgs spēks, un viņi tādi var būt, tad viņiem būs jāveic liela iekšējā pārstrukturēšanās. Vai viņi paši uz to ir gatavi, ir atklāts jautājums. Jo tas ir iekšējās konkurences jautājums, kas nevienā politiskā struktūrā nav viegls. Ir Reģionu apvienība, kura pagaidām ir klusa, bet kāpēc tai nekļūt par vērā ņemamu spēku? Jāsaprot, ka politiskais process attiecībā uz nākamo Saeimu varētu sākties tikai pēc pašvaldību vēlēšanām šogad, vasaras sākumā. Līdz tam būs tikai kaut kādas sarunas, veidosies nevalstiskās organizācijas, kuras jau aug kā sēnes.
Par kādām nevalstiskām organizācijām ir runa?
Daudzi dažādi cilvēki grupējās interešu grupās, veido domubiedru šūniņas. Tie ir uzņēmēji, mācību spēki akadēmiskajā vidē, kurus ir nogurdinājusi Šuplinskas politika šajā sektorā. Nav pat tik svarīgi, vai šīs grupas ir ieguvušas kādu noteiktu juridisko statusu. Galvenais, ka aktivitāte notiek, un tā ir diezgan liela, par spīti tam, ka covid šīs aktivitātes stipri ierobežo. Pulcēšanās un tikšanās klātienē ierobežojumi stipri bremzē jebkuras aktivitātes, jo ir grūti nodibināt partiju vai kaut biedrību, runājot ekrānā. Tu vari sarunāties ar pazīstamu cilvēku, bet nevari iepazīties attālināti. Situāciju ietekmē arī jau minētās pašvaldību vēlēšanās, kuras šoreiz būs specifiskas. Būs jauns pašvaldību kartējums, un tās notiks bez Rīgas. Līdz ar to reāla politiskā kustība attiecībā uz Saeimas 2022. gada vēlēšanām sāksies tikai vasarā. Taču par to, ka uz tām būs jauns piedāvājums, man nav ne mazāko šaubu. Kā neatkarīgs deputāts regulāri izjūtu spiedienu no sabiedrības, kas man prasa - nu, kad būs? Es negribu pārvērtēt savu nozīmi, jo, ja viņi nesagaidīs kaut ko jaunu no manis, tad sagaidīs no citiem.
Vai minētās nevalstiskās organizācijas var tikt uztvertas kā protopartijas? Iedīgļi jauniem politiskiem spēkiem?
Jā, tie ir iedīgļi. Tās ir interešu grupas, kurām ir kaut kāda vienojošā bāze, bet šīs kopas iziet ārpus savām profesionālajām robežām. Ja tie ir universitāšu mācību spēki, tad viņi runā ne tikai par augstākās izglītības problēmām, bet jau par plašāku sociālpolitisko, arī ekonomisko kontekstu.
Vai tas nozīmē, ka tiem, kuriem šobrīd nosacīti “nav par ko balsot”, uz 2022. gada vēlēšanām būs plašāka izvēle nekā starp esošajiem un Gobzemu?
Noteikti. Tas ir absolūti skaidrs. Vienīgais jautājums, vai atkal nebūs šis vidusposms piecu partiju spektrā vai tomēr tas spēs saliedēties. Es ceru, ka šis vidējais spektrs būs spiests saliedēties. Kaut vai tāpēc, ka “Vienotības” (koalīcijas) galā būs lielais valsts finansējums, uz ko viņi ļoti cer. Proti, ka šis finansējums viņiem palīdzēs noturēties virspusē. Ka tikai nesanāk tieši otrādi. Covid viņus ir sasējis vienā veselumā, un nebūs tā, ka kāds teiks - ziniet, mums nesanāca, jo pārējie bija slikti, bet mēs vienīgie labi. Tā kā būs interesanti, jo šis jaunais piedāvājums briest neapturami. Es to jūtu katru dienu, runājot ar cilvēkiem.