Pirmdien tā vietā, lai ievēlētu jauno Satversmes tiesas tiesnesi, Saeimas deputāti tiesai veltīja skarbu kritiku par tās kompetences rāmju neievērošanu un izdabāšanu atsevišķām ideoloģijām, nevis sekošanu valsts pamatlikumam un Saeimas pieņemtajiem likumiem. Viens no kritizētājiem bija Nacionālās apvienības deputāts Aleksandrs Kiršteins, kas pagājušā gadsimta nogalē bija to deputātu vidū, kuri atbalstīja Satversmes tiesas izveidi.
A. Kiršteins nav vienīgais, kas uzskata, ka Latvija var iztikt bez Satversmes tiesas, jo Satversmes tēvi neuzskatīja, ka šāda institūcija ir nepieciešama.
Viens no argumentiem, tolaik visiem Satversme un tās vēstījums bijis skaidrs un pašsaprotams - tādējādi skaidrojumus un interpretācijas neprasošs. Piemēram, par to, kas ir ģimene un kādas ģimenes valstij būtu jāaizstāv.
Taču pēdējais Satversmes tiesas lēmums, kas valstij uzlika par pienākumu sakārtot normatīvo bāzi, lai valsts rūpētos arī par viendzimuma ģimeņu aizsardzību, ir tikai pēdējais piliens tiesas nepieciešamības apšaubītāju pacietības biķerī.
Neapmierinātība ar Satversmes tiesas lēmumiem sāka rūgt līdz ar tās lēmumu, ka par Abrenes atdošanu Krievijas Federācijai nav nepieciešams referendums, jo Abrene esot jauniegūta teritorija.
A. Kiršteins bažījas, ka, pieaugot tendencei un analoģijai ar Abrenes gadījumu, Satversmes tiesa nākotnē var nolemt, ka tautas nobalsošana nav nepieciešama arī Latgales jautājumā, jo Latgale, atšķirībā no Kurzemes un Vidzemes, nekad nav bijusi autonoma province. Tā bijusi Vitebskas guberņas un daļēji arī Pleskavas guberņas sastāvdaļa. Deputāts uzskata, ka tiesa pēc analoģijas varētu pateikt, ka tā ir jaunpievienota teritorija un uz to nekāda tautas nobalsošana neattiecas.
Satversme nosaka - ja Saeima groza tās trešo pantu, kas nosaka, ka “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”, lai grozījumi iegūtu likuma spēku, tie ir apstiprināmi tautas nobalsošanā.
Jūs bijāt to deputātu vidū, kas 1994. gadā un 1996. gadā atbalstīja grozījumus, kas noteica Satversmes tiesas izveidošanu, “Likumā par tiesu varu” un pieņēma “Satversmes tiesas likumu”. Kāpēc šādi balsojāt, ja tagad uzskatāt, ka bez šīs institūcijas Latvija varētu iztikt?
Jā, atbalstīju. Tā bija skaista ideja, bet es jau nebiju Saeimas Juridiskajā komisijā, nebiju izpētījis, ka ne Zviedrijā, ne Somijā, ne tai pašā Igaunijā šāda Satversmes tiesa nav. Es tikai vēlāk uzzināju, ka pirms kara Latvijā ar to nodarbojās Augstākās tiesas senāts.
Bagātās valstīs Satversmes tiesa var būt, piemēram, Francijā un Vācijā. Uzturēt Satversmes tiesu, kur tiesneši saņem, ja nekļūdos, pa sešiem tūkstošiem - tas taču ir dārgs prieks. Plus atsevišķas ēkas uzturēšana, zeme, darbinieki, nodokļi.
Kā sašķobījās pārliecība, ka ideja par Satversmes tiesu ir skaista?
Pirmais korupcijas gadījums bija, kad vajadzēja atdot Abreni Krievijai. To var izlasīt žurnālā “Otkritij Gorod”, kur Krievijas miljardieris Avens [Pjotrs Avens, latviešu izcelsmes Krievijas uzņēmējs un mecenāts] stāsta, kā Putina [Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins] uzdevumā ieradās Latvijā, lai tiktos ar Vairu Vīķi-Freibergu un nokārtotu jautājumu, kas Krievijai bija ļoti svarīgs. Krievija tajā laikā cīnījās par bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību, kas Krievijas kleptokrātijai bija vajadzīgs, lai izvestu aktīvus. Lai to īstenotu, bija vajadzīgi robežlīgumi ar Latviju un Igauniju. Tāda bija ES prasība.
Avens tikās ar Vairu Vīķi-Freibergu, tikās ar Šķēli un piesolīja Putina vārdā, ka Latvijai, parakstot šo līgumu, būs lielas priekšrocības - Rīgas osta kļūs par “Zīda ceļa” galapunktu konteineriem. Un mēs zinām, kam tajā laikā Rīgas ostā veidojās ietekme.
Tajā laikā neviens nebija gatavs parakstīt līgumu bez pievienotas rezolūcijas, ka Abreni Latvijai nozaga padomju okupācijas laikā. Tādēļ attiecīgu spriedumu vajadzēja dabūt cauri Satversmes tiesai. Krievija pateica, ka līgumu neparakstīs, ja pieliks deklarāciju, ka Abrene aizgājusi Krievijai padomju okupācijas laikos. Vajadzēja noņemt deklarāciju.
Vīķe-Freiberga pateica Aigaram Kalvītim, pirms viņš otro reizi kļuva par premjeru, pateica: ja nebūs noslēgts robežlīgums, tad nebūs premjers. Kalvītis deva vārdu, ka darīs visu, lai jautājumu nokārtotu.
Otrs lēmums - Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova pasaka, ka tauta nevar referendumā lemt par viendzimuma ģimenēm, tiesa uzdod likumdevējam rakstīt likumus…
Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina esošajā kārtībā?
Jāveic tiesu sistēmas reforma pēc Igaunijas, Somijas vai pirmskara Latvijas parauga. Izstrādāt likumu, kas nosaka, ka konstitucionālos jautājumus skata Augstākās tiesas senāts vai atsevišķa palāta. Jālabo attiecīgais Satversmes pants, kas nav neiespējami.
Un tas nepieciešams, ne jau tāpēc, ka Satversmes tiesa nepatīk. Tās prestižu vairs nevar glābt.
Var lāpīt, var mainīt tiesnešus, bet tas būtu salīdzināms ar lēmumu saglabāt Latvijā “čeku” [Valsts drošības komiteju], pasakot, ka visus sliktos cilvēkus esam aizstājuši ar labajiem.
Kurš var skatīties nopietni tagad uz Satversmes tiesu, atskaitot pāris kreisi liberālos, kurus šādi lēmumi sajūsmina, neviens. Tiesa neraksta likumus, nevar pateikt, ka jāpieņem šāds un tāds likums, tiesa drīkst pateikt, ka kāds likums neatbilst Satversmei.
Tas ir mans viedoklis, jūs jau varat domāt savādāk.
