Krists Kalniņš: Ko mēs teiksim Dieva dēlam?

Elita Veidemane schedule23.dec 2020

„Iedomājies: okeāns, tā virskārtā plosās traka vētra, kas svaida kuģus, bet mēs nolaižamies dziļi okeāna dzelmē, un tur ir miers un klusums, un tur mums pat nav nojausmas par vētru, kas plosās virspusē. Tāpēc es aicinu cilvēkus spert šo soli – iet dziļumā, uzticoties Dievam. Viņš iedos patvēruma un drošības sajūtu, kas šajā laikā ir ļoti svarīga,” teic luterāņu mācītājs Krists Kalniņš, kurš kalpo Vecajā Ģertrūdes baznīcā Rīgā.

Dziļumā ir gājis arī viņš pats, laižot pasaules gaismā savu dzejoļu krājumu „Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa”. „Es dzejoļus nerakstu, es tos pierakstu. Ir kaut kāds tāds notikums, kas manī trāpa, dziļi atbalsojas, rezonē. Un tad tie vārdi nāk, un es mācos tos pierakstīt, noķert,” portālā lsm.lv teic Krists. Dienu pirms Ziemsvētku vakara mūsu saruna par lietām, kas notiek pasaulē un cilvēkos.

Tev 23. decembrī dzimšanas diena - 50 gadi.

Jā. Es skatos uz šiem 50 gadiem un domāju - tie nav manējie. Nu, nevar būt tik daudz. Pa kuru laiku tie saskrējuši?

Tas jau tikai dzīves vidus.

Protams. Tagad jūtos tādā kā jaunā vietā, un, ejot cauri šim gadam, esmu daudz par to domājis - arī veidojot savu dzejoļu grāmatu. Pirms kādiem diviem gadiem man bija sajūta, ka dzīve tūlīt beigsies, pensija būs klāt un tai sekos Debesu valstība... Tomēr vienā brīdī viss mainījās, radās spēks iet tālāk, jo Dievs deva izpratni darīt un izdarīt lietas.

Aizejošais gads ir bijis skarbs, pat ļoti skarbs. Kā pandēmija ir iespaidojusi cilvēkus? Kas, tavuprāt, ar viņiem ir noticis? Viņi ir palikuši cietāki vai - tieši otrādi - atvērtāki?

Cilvēki ātri nemainās. Viņi pierod pie apstākļiem, pielāgojas tiem. Protams, ir daļa cilvēku, kuri iekrīt galējībās, piemēram, norobežojas pilnīgi no visiem, neiet ārā no mājas. Tomēr domāju, ka būtiskas izmaiņas nav notikušas. Bet mēs esam sapratuši, ka pasaule vienā mirklī var izmainīties līdz nepazīšanai, tā, manuprāt, palikusi cilvēkam nedrošāka. Mēs nezinām, kas nāks rītdien. Ja cilvēkam nav dziļāka pamata, nav garīga atbalsta punkta, tad šis laiks cilvēkam būs ļoti satraucošs, nereti pat smags un briesmīgs.

Bet ko darīt, lai tas nebūtu tik briesmīgs?

Mums kā ticīgiem cilvēkiem atbilde ir skaidrāka. Ticīgie cilvēki agrāk vai vēlāk nonāk pie atziņas, ka pasaule ap mums ir mainīga, bet mums piedāvātā drošība ir vairāk nekā ilūzija, savukārt patiesā drošība ir sastopama mūsu attiecībās ar Dievu, kurš ir nemainīgs. Un ne jau tāpēc, ka mēs kaut kādā veidā esam nemainīgi: mēs turpinām būt cilvēki, kādi nu mēs esam - kādubrīd baiļojamies, kādubrīd šaubāmies un neticam, tomēr - ja savā garīgajā dzīvē esam raduši paļauties uz Dievu, tad arī tās pasaules virspuses vētras mūs vairs pārāk nesatrauc. Iedomājies: okeāns, tā virskārtā plosās traka vētra, kas svaida kuģus, bet mēs nolaižamies dziļi okeāna dzelmē, un tur ir miers un klusums, un tur mums pat nav nojausmas par vētru, kas plosās virspusē. Tāpēc šodien es aicinu cilvēkus spert šo soli - iet dziļumā, uzticoties Dievam. Viņš iedos patvēruma un drošības sajūtu, kas šajā laikā ir ļoti svarīga.

Kādreiz šai pandēmijai jābeidzas...

Tā ir mazliet kā vēlmju domāšana... Katrā no mums ir cerība, ka šī pandēmija beigsies. Bet vai tiešām beigsies? Un kādā veidā pasaule turpināsies? Man maza ticība, ka atgriezīsimies tajā pasaulē, ko pazinām pirms pandēmijas. Vīruss pārveidojas, ar to acīmredzot nāksies sadzīvot. Mēs jau dzīvojam jaunā pasaulē, vecajā pasaulē mēs vairs nevaram atgriezties. Jautājums ir tikai viens: cik ātri mēs pratīsim pielāgoties šīs jaunās pasaules prasībām? Un daudz svarīgāks jautājums ir - vai šai jaunajai pasaulei ir jāpielāgojas? Nojaušu, ka viss jaunais, kas nāks, būs ļoti izaicinošs, un ikvienam būs grūti pieņemt jaunās pasaules striktos, ierobežojošos noteikumus, kas skars pārvietošanās, pulcēšanās un pat vārda brīvību. Vai mēs to visu pieņemsim? Vai mēs gribēsim to pieņemt? Vai būsim gatavi upurēt to, ko no mums prasīs šī jaunā pasaule?

Ne tikai pandēmiju, bet arī citas nelaimes aizejošais gads atnesa, piemēram, Satversmes tiesas spriedumu par to, ģimene, kādu to zinām simtiem gadu, vairs nav ģimene, bet kaut kas cits - pilnīgi neizprotams...

Jā, jūtam satricinājumus ne tikai caur slimību, kas radījusi pasaulē tādu kā kara stāvokli. Redzam arī to, ka bezdzimuma ideoloģija, kas Latvijā līdz nesenam laikam vēl nebija tik ļoti izplatīta, piesaka karu pret mūsu tautas pamatvērtībām, pret sabiedrības un cilvēku identitātes vērtībām. Tas, patiesību sakot, ir vēl bīstamāks karš nekā kovids. Jācer, ka zinātnieki izstrādās vakcīnu un tā palīdzēs cilvēcei noturēties virs ūdens, taču ideoloģiskais karš būs daudz traģiskāks, un tā sekas būs daudz neparedzamākas, jo jau tagad lasām, kādas nejēdzības notiek valstīs, kur genderisti ir panākuši savu.

Šīs sekas sākam redzēt jau tagad: genderideoloģija iznīcina mūsu iespēju sakņoties pamatvērtībās, kas ir dabiskas, cilvēciskas un dievišķas un caur kurām šī pasaule ir dzīvojusi un droši skatījusies nākotnē. Mēs tiekam provocēti no šī genderisma, mums liek domāt, ka balts ir melns, ka patiesība ir meli, ka bioloģiski vairs nav vīriešu un sieviešu, ka ģimene, kurā tēvs ir vīrietis, bet māte - sieviete, vairs neeksistē, ka jāļauj realitātē izpausties visām perversijām, kādas vien var izdomāt cilvēka uzpūtīgais un samaitātais prāts... Mēs redzam, kā šī absolūti minoritārā genderistu grupa meklē iespējas valstiskā mērogā legalizēt savu graujošo un morāli iznīcinošo bezdzimuma ideoloģiju, caur medijiem uzspiežot to pārējiem, spraucoties iekšā skolās un pat bērnudārzos. Latvijas Televīzija pēdējā laikā nemitīgi raida pretdabiskas genderideoloģijas reklāmas, demonstrē šāda novirziena filmas un raidījumus, piesārņojot cilvēku prātus ar meliem. Tas viss kopā ved sabiedrību, tautu un valsti pretim bojāejai. Tā ir garīgā spitālība, kuras ietekmē sabiedrības morālais kodols sapūst, un tauta iet bojā.

Šī ideoloģija, skaisti runājot un smaidot, aplipina cilvēkus tāpat kā kovidvīruss, un cilvēki sākumā nejūt to, ka ir inficēti. Bet tad cilvēki vienā brīdī vairs nespēj atšķirt, kur ir patiesība, kur - meli, kur labais, kur - ļaunais, kur ir dabiskas attiecības, kas ir cilvēka dzimumā ierakstītas, un kur tās ir pretdabiskas. Šī jaunā ideoloģija ir vērsta uz cilvēku brīvās gribas un prāta paverdzināšanu, un tai ir totalitāra režīma pazīmes. Ja šī noziedzīgā ideoloģija ielauzīsies stratēģiski svarīgos valsts sektoros - tiesās, medijos, bruņotajos spēkos, valsts iestādēs, ‒ tad notiks varas maiņa, un to patlaban mēģina izdarīt slēptā veidā.

Cik nu slēptā... Tikko taču pats teici, ka sabiedriskā televīzija raida genderistu reklāmas un raidījumus. Savukārt Satversmes tiesa, iejaucoties Satversmē, ir lēmusi, ka ģimene vairs nav ģimene.

Tas bija milzu pārsteigums. Man līdz šim šķita, ka Satversmes tiesai ir jāaizsargā Satversme, bet izrādījās otrādi - Satversmes tiesa ar šo lēmumu, kurā ģimene pārdefinēta kā sociāla konstrukcija, atklāti nostājās pret Satversmē ierakstīto! Satversmes tiesa - ar tās priekšsēdētāju Osipovu priekšgalā - apzināti politizēja spriedumu, atverot durvis mūsu tautai svešai ideoloģijai, līdz ar to dodot iespēju iznīcināt latviešu tautas vēstures, kultūras, ētikas un morāles mantojumu.

Turklāt tika atklāti piedraudēts, ka tad, ja parlaments nepildīs pieņemto spriedumu, Satversmes tiesa būs tā, kas pārņems varu mūsu valstī un diktēs to, kāda būs valsts politiskā un ideoloģiskā virzība. Tas ir absurds: no parlamentāras, demokrātiskas valsts mēs virzāmies uz totalitāru valsti, kurā valdīs saujiņa cilvēku, kuri jau tagad sevi ir nolikuši augstāk par Satversmi un Saeimu.

Mazākums diktē vairākumam.

Precīzāk - absolūtais mazākums. Nulle, komats, nulle... cik tur procentu. Šī saujiņa diemžēl jau ir radījusi savus adeptus, kuri ar putām uz lūpām viņus aizstāv. Pie Saeimas piketēja jauniešu bariņš, vicinādami viendzimuma „laulības” karogus. Viņi taču nesaprot, ko viņi aizstāv. Gribētu redzēt šos jauniešus jau kā vecākus, kuriem jāved savi bērni uz skolu, kur šiem bērniem neļaus nobriest kā identitātēm - no zēniem par vīriešiem, no meitenēm par sievietēm. Šādi bērni jau bērnībā tiks sakropļoti garīgi un emocionāli! Tieši genderistu ideoloģija ir visbriesmīgākā vardarbība pret jaunu cilvēku emocionālo, garīgo un fizisko identitāti.

Labdarības maratonā „Dod pieci!” uzsvars tiek likts uz to, ka cieš tikai sievietes - vismaz no reklāmas tā var spriest. Bet varmāka, protams, ir vīrietis. Iespējams, kļūdos, taču izskatās, ka šī labdarības kampaņa ir pakārtota janvārī gaidāmajai Stambulas konvencijas ratifikācijai Saeimā.

F64

Es šajā situācijā saskatu politisku provokāciju, kurā tiek gatavota augsne tam, lai mūsu Saeimu spiestu pozitīvi atrisināt jautājumu par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Šajā konvencijā ļoti gudri ir iepīts genderisma jautājums, viendzimuma attiecību akceptēšana un to bezierunu pieņemšana visos līmeņos. Tāpat arī sankcijas pret tiem, kuri šo ideoloģiju ar tās destruktīvajām, identitāti graujošajām vērtībām negribēs pieņemt. Skaidrs, ka vardarbība pret sievieti ir nosodāma un sodāma, taču jājautā, vai vardarbība pret jebkuru cilvēku nav nosodāma? Vai vardarbība pret vīrieti nav nosodāma? Un vai tad aborts nav vislielākā vardarbība? Mazais cilvēciņš sevi nevar aizstāvēt, viņš tiek iznīcināts, aborta operācijā dzīvs sarauts gabalos! Vai tās tad ir sievietes tiesības? Tālāk. Vai tu zini, kādu palīdzības centru vīriešiem - ja neskaita palīdzību alkoholiķiem un narkomāniem? Vai tu esi lasījusi pētījumus par cēloņiem, kāpēc tie paši vīrieši kļūst vardarbīgi? Es nezinu ne tādus palīdzības centrus, ne tādus pētījumus. Nav tādu centru, kas palīdzētu vīriešiem, kuri arī šajā krīzē pazaudējuši darbu un nespēj vairs uzturēt ģimeni, kuri zaudējuši dzīves jēgu un pavedienu sabiedrībā, kurā viņi, ja neko nespēj tai dot, nav vajadzīgi? Kur lai vēršas vīrietis, kurš nonācis izdegšanas stadijā vai cieš no pusmūža krīzes? Vai zaudējis darbu slimības dēļ? Tas, kas tagad tiek vērsts pret vīrieti, pasludinot kā vienīgo varmāku sabiedrībā, patiesībā ir slēpta, nesaudzīga emocionāla vardarbība pret katru Latvijā dzīvojošu vīrieti!

Rīt būs Ziemassvētku vakars. Mēs gaidām piedzimstam Dieva dēlu. Ko mēs viņam varētu pateikt?

Kristus piedzimšanas laiks ir unikāls. Bet unikāls ar to, ka cilvēki, kuri gribētu svinēt šo laiku kā savas ģimenes tradīciju, visticamāk, nevarēs to izdarīt, jo lielākā daļa dievnamu būs ciet. Taču iespējams, ka daļa cilvēku aizdomāsies par to, kāda gan būtu pasaule, ja Kristus nebūtu piedzimis. Ja mēs nebūtu dzirdējuši vēsti, ka Jēzus ir nācis, lai mūs izglābtu. Kādi mēs būtu, ja nezinātu, ka Jēzus ir nācis, lai dotu mums cerību? Tad dzīve būtu bezcerības un tumsas pilna un bezjēdzīga. Šobrīd tu redzi, ka ļaunums uzvar cilvēku un pasauli, kā tas lēnām un konsekventi atņem pašu dārgāko, ielaužas mūsu mājās, atņem mūsu bērnus, atņem vīrišķību un sievišķību, izspārda ar kājām mūsu ģimenes pavardu, lai veidotu bezdzimuma un bezidentitātes masu, kas seko trulām, mirklīgām iekārēm un kam nav nekā svēta un patiesa.

Ja neizliekamies, ka to neredzam, tad sākam saprast, cik svarīgi ir tas, ka Dievs ir ienācis šajā pasaulē kā viens no mums, jo Viņš zina, līdz kādam kliņķim šo pasauli iespējams novest. Kristīgā ticība, turēšanās pie dievišķās patiesības un dzīvības, pie glābjošās vēsts, ka tu vari tapt izglābts no dziļi cilvēkā esošā ļaunuma, kas paverdzina un posta tavu dzīvi, ir daudz, daudz svarīgāka nekā iepriekš. Baidos, ka nāks laiks, kad kristieši tiks vajāti, un to mēs dzirdējām no augstas amatpersonas - Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas, kura ar smaidu raidījumā „1:1” teica, ka viņai daudz labāk patīk tas, ka „pirmie kristieši bija gatavi mirt par savu ticību” - vai tas nozīmē, ka šodienas kristiešiem arī vajadzētu sākt gatavoties nāvei savas ticības vārdā?

Tas palika līdz galam nepateikts...

Tieši tā. Es saskatu, ka kristiešu vajāšanas jau ir sākušās! Visi vēlas būt tolerēti no kristiešiem, bet neviens nevēlas tolerēt kristiešu vērtības un ticības dzīvi. Padomju laikos kristiešus izmeta no viņu darbavietām, tagad, ja cilvēks atklāj, ka ir kristietis, nereti viņu vai nu nepieņem darbā, vai nav iespējams saņemt darbā paaugstinājumu. Taču skaidrs, ka nav nekā dārgāka un augstāka kā ciest savas kristīgās ticības dēļ. Un atceries: Dievs ir jau caur Kristus nāvi un Augšāmcelšanos uzvarējis. Gaisma jau ir uzvarējusi katru tumsu. Svētums ir uzvarējis katru grēku. Kaut arī melu tumsa ir liela un bieza, kaut arī cilvēkos grēks ir dziļāks nekā svētums. Kristus pie krusta ir uzvarējis netiklību, nāvi un visu elli, un mēs, Kristus Baznīca, gaidām, kad tas notiks pilnībā, jo šobrīd vēl tas ieraugāms tikai tur, kur ticība ir dzīva. Tagad ir īpaši svarīgi lūgt, lai Kristus ienāk mūsu mājās un attiecības ar viņu kļūst dzīvas un dziļas. Mums viņa patiesībā jāuzceļ savas dzīves pamati, citādi vētras un cīņas, kas nāks, sagraus to cilvēku dzīves, kuri Kristu nebūs iepazinuši.

Tad ko mēs teiksim Dieva dēlam, kad viņš pārkāps mūsu mājas slieksni?

Mēs teiksim: paliec ar mums un neej prom. Iemāci man Tevi mīlēt ar visu sevi un savus tuvākos kā sevi pašu. Dod man drosmi nostāties pretī katriem meliem, nepatiesībām, ļauniem cilvēkiem, kuri vēlas iznīcināt to, ko Dievs tik brīnišķīgu un skaistu manī ir radījis.