Saruna ar Vides aizsardzības kluba prezidentu Arvīdu Ulmi
Vienu no divām sapulcēm, kas notika 12. decembrī, bijāt pieteicis jūs. Kāpēc organizējāt pasākumu, ko gribējāt vēstīt sabiedrībai?
Jā, es to organizēju un pieteicu. Par šo Vides aizsardzības kluba atklāto sapulci varu teikt, ka tajā izdevās tas, uz ko mēs kā organizētāji cerējām. Tas bija ne tikai Vides aizsardzības klubs, bet arī citas organizācijas, piemēram, Latvijas Brīvības alianse, „Mainām pasauli” un visi, kas šajā laikā izsaka alternatīvu viedokli par notiekošajiem procesiem.
Pārmetums, ko mums izsaka gan atsevišķi Vides kluba biedri, gan daļa sabiedrības, ka gandrīz vai tāds kā noziegumu noziegums esot tas, ka mēs šajā kovida laikā pulcinām cilvēkus. Bet tas bija svaigā gaisā, uz ielas, krastmalā, krastmalas vējos, kur kovida izplatīšanās risks bija nesalīdzināmi mazāks nekā lielveikalā, kur kovids ir nesalīdzināmi bīstamāks pat ar visām maskām. Bet daļa sabiedrības ir sašutusi, ka mēs pārpildot slimnīcas un ņirgājoties par mirušajiem. Bet ļoti maz tiek runāts par būtību, kāpēc to sapulci sasaucām.
Ja nebūtu Vides aizsardzības klubs uzņēmies pasākuma organizāciju, to darītu citi. Un tie būtu radikāļi. Mēs iesaistījāmies, lai noņemtu radikāļiem iespēju izmantot sabiedrības sāpi, smeldzi un izmisumu. Mēs sarīkojām alternatīvu nevardarbīgas pretošanās, Gandija ceļa pasākumu. Mēs neaicinājām graut valdību. Bet par pašu būtību, sūtību, misiju tiek maz runāts vai netiek runāts nemaz.
Un kāda tad ir sūtība, būtība un misija?
Šai sapulcei ar kovidu ir tikpat maz sakara kā metro demonstrācijām ar metro. Metro demonstrācija savulaik nebija pret metro, bet pret to izmisumu, ka mēs savā zemē paliekam par minoritāti. Un nevis pret metro kā tādu. Tajā laikā mums tieši tā vaicāja - kāpēc esam pret metro? Tagad mums vaicā, kāpēc esam pret kovidu. It kā kāds no organizētājiem būtu teicis, ka nav kovida. Kovids pastāv tāpat kā bronhīts, sirds un asinsvadu slimības un vēzis.
Esam pret pandēmijas izmantošanu savtīgiem mērķiem. Cik tas ir adekvāti - tā miljardu aizņemšanās? Nauda būs jāatdod.
Valdība ir uzlikusi dažādus ierobežojumus un aizliegumus - neļaut brīvdienās tirgot kādas preces, pārcelt vecākās klases uz attālinātu režīmu. Atkal ir ierobežota piekļuve veselības aprūpei.
Mēs gribam pavēstīt sabiedrībai, tikai netiekam klāt, ieteikumu izskatīt Zviedrijas variantu. Zviedri ne tikai staigā svaigā gaisā, bet sēž kafejnīcās un restorānos.
Bet zviedriem tas diezgan dārgi maksā - salīdzinot ar Dāniju vai Norvēģiju ar kovidu mirušo īpatsvars tur ir lielāks...
Mūsu rīcībā ir skaitļi, diagrammas, kuras ir veidojuši ārsti, ekonomisti. Tie nerāda, ka tas dārgi maksā. Bet mūs jau nelaiž nemaz klāt dialogam.
Mums saka, ka 12. decembra pasākums neesot bijis pareizajā laikā. Bet pareizi - šis ir pēdējais laiks! Vajadzēja jau daudz ātrāk. Cilvēkiem ir izmisums, ražošana un tirdzniecība ir traucēta vai apturēta, nāk virsū brīdis, kad jāmaksā rēķini, nāk virsū tiesu izpildītāji.
Ja pareizi saprotu, Vides aizsardzības kluba vadība, vismaz Leldes Stumbres personā, ir norobežojusies no jūsu aktivitātēm. Kā to saprast?
Ir taču katram tiesības domāt, vai vajag rīkot vai nevajag rīkot.
Bet tajā pašā laikā no nodaļām - no Valmieras, Valkas, Valmieras un citām mums prasa: „Arvīd, cik ilgi jūs tā stāvēsiet pie ratiem? Vai nepietiek tikai gulēt dīvānā un spļaut griestos, vai nepietiek tikai lamāt valdību internetā? Vajag sanākt kopā!”
Ļoti laba ideja! Sanācām kopā krastmalā.
Bez Leldes Stumbres otra viceprezidente ir Elita Kalniņa, kas mani atbalsta. Nebija klubā šķelšanās, par ko jāprotestē, bet domas dalījās par to, vai jārīko pikets šajā kovida laikā. Ir cilvēki, kam ir bažas un bailes. Sanāca maliet greizs vēstījums sabiedrībai, ka „VAK norobežojas no VAK”. Bet zeme nes divu veidu cilvēkus - vienus, kas domā kā es, un otrus, kas tā nedomā. Tas ir normāli.
Kādas ir Vides aizsardzības kluba prasības, vērtības, ideāli, idejas?
Mērķis, uz kuru jau arī Atmodas laikā gājām, ir tiešā demokrātija. Mums jāparāda ceļš un ceļazīmes. Vēlēšanām vajadzētu notikt līdzīgi kā uz Augstāko padomi. Vēl mūsu mērķis ir tautas vēlēts Valsts prezidents. Un vēl mēs gribam, lai izbeidzas valdības karš pret pašvaldībām. Ir vajadzīgas stipras pašvaldības, kas pašas lemj.
