Saeimas deputāts Aldis Gobzems sarunā ar Neatkarīgo pauda viedokli, ka Rīgas domes piešķirto autostāvvietu izmantošanas skandālā saredzams krimināls noziegums – dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, nodokļu maksātāju naudas šķērdēšana. Pēc viņa teiktā, KNAB tagad nostādīts smagas izvēles priekšā – pakļauties valdošās elites vēlmei skandālu nomudžināt, vien konstatējot nebūtiskus pārkāpumus, vai izpētei pieiet principiāli, notikušo vērtējot pēc būtības.
Kāds ir jūsu redzējums par notiekošo saistībā ar Rīgas autostāvvietu atļauju skandālu?
Ir pamats uzskatīt, ka [Rīgas domes izsniegtās] “Rīgas satiksme” autostāvvietu atļaujas ir izmantotas ļoti plašā spektrā. Sāksim ar [bijušo vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri] Pūci. Viņš atzinies, ka ņēmis šo atļauju. Tas būtu mazākais. Savukārt nākamais jau ir absurds. [Jura] Pūces sieva [Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore] saka, ka viņa to nav izmantojusi valsts amatpersonas vajadzībām. Tas esot it kā attaisnojums. Bet pagaidiet, izmantota par nodokļu maksātāju naudu apmaksāta caurlaide, un tu tagad taisnojies, ka neesi izmantojusi amatpersonas vajadzībām? Tātad, tu to esi izmantojusi privātajām vajadzībām? Tā ir klasiska atzīšanās nevis vienkārši nodokļu maksātāju naudas šķērdēšanā, bet gan noziegumā.
Publiski izskanējis, ka partija, kura sevi uzskata par vistiesiskāko partiju, Jaunā konservatīvā partija tās Rīgas domes frakcijas vadītāja Jāņa Ozola personā, arī prasījusi partijas biedriem vienu stāvvietu atļauju atdot partijas vajadzībām. Vai tā varētu būt, ka bezmaksas labumu sev pieprasījusi arī vistiesiskākā partija, jeb tas tomēr ir kāds pārpratums?
Liekas dīvaini, ka pati tiesiskāka partija par šo jautājumu klusē. Tas šķiet ļoti jocīgi, jo parasti jau tie paši tiesiskākie ir tie pirmie runātāji. Arī tiesiskums ir dažāds. Ir tiesiskums, kurš attiecas uz politiskajiem pretiniekiem, un ir tiesiskums, kurš attiecas uz pašiem vistiesiskākajiem. Ir teiciens ‒ nav vienas taisnības, katram ir sava taisnība. Ar tiesiskumu ir tieši tāpat, jo īpaši tiesiskuma sludinātājiem.
Kas konkrēti KNAB būtu jāveic, lai noskaidrotu, ir vai nav paveikts noziegums?
To ļoti vienkārši ir izdarīt. Jautājums, kāpēc Pūce vispirms teica, ka Māra Mičerevska stāsts par šīm atļaujām ir joks un izdomājums, bet jau nākamajā dienā tomēr atzinās, ka tā ir taisnība? Atbilde: tāpēc, ka dažu stundu laikā izgaismojās divi apstākļi. Pirmais ‒ Aldis Gobzems savā sociālo tīklu kontā ievietoja foto ar Pūces automašīnu, ar visu valsts reģistrācijas numuru un atļauju logā. Otrais ‒ katra izsniegtā stāvvietu atļauja ir reģistrēta Rīgas domē, kur parādās, kādai automašīnai tā ir izsniegta un kāds ir šīs automašīnas reģistrācijas numurs. Ļoti vienkārši pārbaudīt. Vēl ir tāda detaļa, ko man zinātāji stāsta, ka “Rīgas satiksmes” autostāvvietu kontrolieri, pamanot stāvvietā automašīnu ar šādu atļauju, zvana dispečerdienestam, lai pārbaudītu, vai atļauja tiešām ir derīga. Visi šie zvani tiek reģistrēti. Nevar būt izsniegta atļauja, kura nav reģistrēta. Tie arī ir tie iemesli, kāpēc Pūce atzinās. Turpinot melot, viņu vienā brīdī nostādītu fakta priekšā. Ja šāda momenta nebūtu, viņš nekad nebūtu atzinies. Nekad!
Kādas juridiskās sekas varētu radīt stāvvietu atļauju lietošanas likumības izpēte ‒ tiktu identificēti vainīgie un saukti pie administratīvās atbildības vai vienkārši tiesībsargi pakratīs ar pirkstu?
Šajā gadījumā tā ir kriminālatbildība - dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.
KNAB nerastos problēmas savākt pierādījumus?
Tas ir tikai KNAB gribēšanas jautājums.
Kurš šo KNAB gribēšanu varētu kliedēt vai gaisināt?
Premjers. Viņš Latvijas Republikas teritorijā vienmēr var visiem gribēšanu gan kliedēt, gan gaisināt.
Kādi varētu būt premjera apsvērumi šo gribēšanu kliedēt ‒ vai tas, ka varbūt arī viņš vai viņa ģimene izmato šo bezmaksas autostāvvietu atļauju?
To es nezinu. Jebkurā gadījumā es no [KNAB priekšnieka Jēkaba] Straumes kunga darbībām vēlos mazlietiņ vairāk ko sagaidīt. Atminēsimies kaut vai veco labo [Saeimas deputāta Artusa] Kaimiņa stāstu. KNAB ar Kaimiņa lietu klājās grūti, jo prokuratūrā daži prokurori piesedza Kaimiņu. Toreiz blīkšķis bija skaļš un beigās faktiski nekas īpašs. Tas mundieri nespodrina. Normālā tiesiskā valstī par tādu, it kā sīku jautājumu kā bezmaksas stāvvietu atļauju izmantošana būtu uzsāktas tiesvedības.
Varam prognozēt, ka autostāvvietu atļauju skandāls noklusīs un beigu beigās tiesībsargi konstatēs, ka tur nekādu pārkāpumu nav ‒ vien plašsaziņas līdzekļu uzpūsts burbulis?
Varētu būt arī tā. Taču, no otras puses, pie mums Latvijā kā reiz var iekrist uz šādām it kā sīkām lietām. Atminēsimies citu ministru stāstus. Tas ir tikai un vienīgi gribēšanas jautājums.
Vai tas nozīmē, ka atzinums par stāvvietu atļaujām lielā mērā būs politisks lēmums?
Protams! Brīdī, kad vara virzās uz atklātu totalitāru režīmu, arī dažādu dienestu vadītāji to saprot. Katram jau savs kažoks ir svarīgāks.
Ja pārbaude par stāvvietu atļaujām noslēgsies Pūču ģimenei un pārējiem atļauju izmantotājiem pozitīvi, vai varēsim rekomendēt arī citām pašvaldībām to ņemt vērā un aicināt ļaut izmantot arī citu pašvaldību labumus partiju biedriem un viņu ģimenēm?
Noteikti vajadzētu tos izmantot visiem! Galu galā, ja jau reiz tevi ievēlēja, tad saņem visus labumus. Tad tas viss tiks legalizēts.
Kas tieši tādā gadījumā tiks legalizēts?
No filozofiskā viedokļa Pūču stāsts ir gaužām vienkāršs. Ja cilvēkam ir tāds domāšanas līmenis, ka viņš, būdams ministrs, kliņķerē bezmaksas stāvvietu atļauju, tad tas skaidri parāda, ka viņš nav ministra un valsts amatpersonas cienīgs. No praktiskā viedokļa, ja to legalizē, tad tikai uz priekšu! Ja jūs ļaudis ļaujat amatpersonām darīt visu, ko tās grib, tad kāpēc brīnāties, ja valdība lemj krīzes laikā celt nodokļus? Jūs taču to mierīgi paciešat. Tad kāpēc gan ne? Līdzīgi ar stāvvietu atļaujām. Ja tiesībsargājošās iestādes to pieļaus, tad, lūdzu, amatpersonas, uz priekšu! Kāpēc gan ne? Un tad beigās uzdodiet sev jautājumu, ar ko gan mēs tik ļoti atšķiramies no Krievijas? Stāvvietu atļauju lietā jau nav runas par materiālo skādi, bet tas ir principa jautājums. Es kā Saeimas deputāts arī varētu prasīt kompensēt izdevumus par telefonu, par benzīnu, bet es to nekad neesmu prasījis un neprasīšu, jo nekļūšu bagātāks ar tiem simts vai divsimt eiro. Redzot, kas notiek Saeimā un valdībā, un raugoties uz šo polittūrismu, ir skaidrs, ka varas sistēma ir bankrota priekšā. Katrs pie sevis vēl kaut kādu labumu. Beidzam ar piemaksām, kompensācijām, caurlaidēm! Beigsim izlikties! Ja patiesi vēlamies kvalitatīvāku pārvaldi, tad varbūt mums vajag arī mazāk priekšstāvju Saeimā vai pašvaldību domēs, bet tajā pašā laikā svarīgi, lai tur pie varas nonāktu kvalitatīvākas personas, kuras nenodarbojas ar sīkmanību pāris simtu eiro dēļ. Viņiem jānodrošina normāls atalgojums. Beidzam izlikties, ka var bērnus izskolot un vēl valsti vadīt par 2000 eiro mēnesī, turklāt nedrīkstot neko citu dzīvē darīt. Beidzam izlikties, ka tie, kuri Rīgas domē strādā par pāris simtiem eiro mēnesī, būs tie izglītotākie, labākie un godīgākie. Arī liela alga nepasargā no korupcijas riskiem, taču tieši liela alga, ne kompensācijas, spēj piesaistīt kvalitatīvāku sastāvu, neatkarīgākus cilvēkus, kurus tādas sīkmanības kā autostāvvietu atļaujas vai dažādas kompensācijas neinteresē. Ja gribam amatā augstas raudzes profesionāli, nevis tukšuma kundzes, viņi cienīgi jāatalgo, piedāvājot no 15 līdz 20 tūkstošiem eiro mēnesī. Ko mēs valsts pārvaldē redzam šodien ‒ skaidrojumus, kuras apakšbikses brīvdienās drīkstēsim un kuras nedrīkstēsim pirkt, kurš varēs un kurš nevarēs lietot autostāvvietu atļauju. Bet kam mums autostāvvietu atļaujas? Tagad taču visi ar riteņiem braukās. Brauciet pa Čaka ielu uz Rīgas domi ar riteņiem! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pienāks diena un man būs jāvada valsts. Tad mani ministri saņems šos 15 līdz 20 tūkstošus eiro mēnesī un viņiem ne ar ko citu nebūs jānodarbojas kā tikai ar tautas labklājības celšanas jautājumiem. Savulaik Singapūra tika izcelta no bezdibeņa, pateicoties tam, ka valsts pārvaldē tika vervēti profesionāļi no privātā sektora un viņiem tika maksātas lielas algas. Singapūrā tas nostrādāja.
