Edgars Tavars: Šuplinska ved izglītību purvā

© Kaspars Krafts/F64

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Latvijas Zaļās partijas valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars.

Šonedēļ Latvijas Zaļā partija (LZP) iesaka izglītības darbiniekiem streikot, lai panāktu izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) demisiju. Kāpēc Šuplinskai vajadzētu demisionēt?

Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) ir pieprasījusi ministres demisiju, un LZP šo soli pilnībā atbalsta.

Ministres neadekvātie un ar nozari nepārrunātie lēmumi attiecībā uz izglītības sistēmas pārvaldību visās tās līmeņos Covid-19 ārkārtas situācijas apstākļos degradē Latvijas izglītības un zinātnes sistēmu kopumā.

Iespējams, Šuplinska arodbiedrības pieprasījumu ignorēs, tāpēc kā viens no pasākumiem, lai panāktu viņas demisiju, varētu būt streiks. Latvijas Republikas Satversmes 108. pantā un Streiku likumā ir noteiktas pedagogu tiesības streikot. Situācija ir ārkārtas un prasa ārkārtas atbildi, tādēļ vispārējs streiks var piespiest valdību rīkoties.

Ceturtdien sazinājos ar LIZDA vadītāju Ingu Vanagu, pieslēdzot arī mūsu partnerus Saeimas frakcijā no Latvijas Zemnieku savienības. Pagaidām LIZDA vēl nav lēmusi par streiku. Taču domāju, ka līdz tam nonāks - tas būtu loģisks nākamais solis.

Sarunās ar vairākiem pašvaldību pārstāvjiem, tajā skaitā ar Latvijas Pašvaldību savienības vadību, dzirdu, ka arī pašvaldības ir ļoti neapmierinātas ar izglītības ministres darbību. Liela daļa pedagogu un vecāku, kuriem šobrīd attālināto mācību procesa laikā jāuzņemas arī savā ziņā pedagoga asistenta loma, var apliecināt, ka starp abiem koronavīrusa Covid-19 izplatības viļņiem nav veikti nekādi uzlabojumi mācību darba procesa norisē. Ministre savu darbu nepaveic, taču pret pedagogiem prasības aug. Turklāt viņa draud pedagogus pazemot, atņemot viņiem 20 procentus no atalgojuma, ja viņi prasības neizpildīs. Un tas notiek kovida sērgas laikā, kad pedagogi jau tāpat ir milzu stresā, ir pārstrādājušies, ir uz izdegšanas robežas. Vēl viņiem jābaidās, ka viņu ienākumi var samazināties par piekto daļu.

Ir ārkārtas apstākļi, redzams, ka būs jāpāriet uz attālinātām mācībām, taču nav skaidra plāna, kā tas notiks - kāds ir tehniskais nodrošinājums šai pārejai, vai visiem skolēniem ir tehniskais nodrošinājums? Katrs cīnās, kā prot. Šuplinska velk izglītības sistēmu purvā.

Jādomā, ka valdība neko netaisās darīt un necentīsies no Šuplinskas atbrīvoties, demisijas pieprasījums viens pats būs tikai šāviens gaisā, tāpēc streiks varētu būt labs gājiens, ar kuru piespiest valdību šai tēmai pievērsties.

Ir pamanāms, ka JKP ir uzsākusi kampaņu plašsaziņas līdzekļos, vēršoties pret LIZDA vadītāju Vanagu...

Tas notiek īsteni čekas garā, neminot nevienu argumentu pēc būtības, bet vēršoties pret arodbiedrības līderi personīgi, sākot viņu apvainot un aizvainot.

Bet domāju, ka Vanaga nesalūzīs, jo pedagogi ir apvainoti un apmeloti arī agrāk, un tas, kas notiek tagad, nav nekas jauns.

Nav jau tikai skolotāju problēma vien. Tāpat arī augstākajā izglītībā no reģionālajām augstskolām skan neapmierinātība un bažas, ka reģionos zinātne tiek nīcināta ārā. Tas arī ir Šuplinskas pirksts. Nudien nesaprotu, kāpēc viņa tā ienīst augstskolas, zinātni, Latvijas gaišos prātus?

Tie bērni, kas tagad mācās skolās, kas plāno uzsākt augstākās izglītības gaitas, būs tie, kas vadīs valsti pēc 20, 30 un 40 gadiem.

Sociālie darbinieki ir pieprasījuši demisiju arī labklājības ministrei Ramonai Petravičai (KPV LV). Kas līdzīgs un kas ir atšķirīgs Petravičas un Šuplinskas gadījumā?

Redzams, ka demisijas pieprasījums vairāk saistīts ar viņas rakstura īpašībām, ar trūkumiem komunikācijā un mazāk ar viņas rīcību. Katrā ziņā viņas rīcība ir salīdzinoši daudz mazāk bīstama sabiedrībai nekā tas, ko dara Šuplinska vai veselības ministre Ilze Viņķele (AP). Uz šo ministru fona Petraviča vēl izskatās gana labi.

Intervijas

Dzelzceļa muzejā glabājas kartes un dažāda veida tehnika, kura pieejama jebkuram interesentam. Vai iebrucējiem būtu interese, par tehniskajiem rasējumiem un plāniem, "Neatkarīgā" skaidro sarunā ar Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājuma glabātājām Inesi Rezgoriņu, Anci Pudāni un zinātniski pētnieciskā darba vadītāju Tomu Altbergu.