Saeima galīgajā lasījumā pieņēmusi kopš 12. Saeimas loloto jauno Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumu, kura mērķis ir “nodrošināt sabiedrisko mediju efektīvu un atklātu pārvaldību, neatkarību un atbildīgumu sabiedrības priekšā, kā arī veicināt to kvalitatīvu darbību”. Pirms balsojuma par pāris jautājumiem izcēlās emocionālas debates, kuras cenšas atspēkot pie likumprojekta jau iepriekšējā Saeimas sasaukumā strādājušais, Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Ritvars Jansons.
Tā Saeimas vairākums nolēma, ka sabiedriskā medija galvenā redaktora iecelšana tiks uzticēta gaidāmajai Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) un kandidātu uz redaktora amatu izvirzīs sabiedriskā medija valde.
Šādam modelim iebilda Mediju politikas apakškomisijas vadītāja Vita Anda Tērauda (“Attīstībai/Par!”), Marija Golubeva (AP) un Dace Rukšāne-Ščipčinska (AP). Deputātes bija rosinājušas noteikt, ka galveno redaktoru ieceltu sabiedrisko mediju valde.
Debatēs par šo jautājumu V.A. Tērauda uzsvēra, ka būtu nepieciešams nodrošināt, ka sabiedriskā medija galveno redaktoru ieceļ medija valde, nevis SEPLP. Viņasprāt, tas nodrošinātu labāku un sekmīgāku komandas darbu un uzticamību. Šādu viedokli atbalstīja arī deputāts Māris Kučinskis (ZZS), kā arī partijas “Saskaņa” deputāti.
“Mediju uzņēmuma valde vislabāk spētu novērtēt, kāds cilvēks varētu vadīt ziņu redakciju un kuram žurnālisti uzticētos. Ļaujot galveno redaktoru apstiprināt ar “štempeli no malas”, mēs riskējam ar efektīvu mediju pārvaldību,” brīdināja V.A. Tērauda.
“Saskaņas” deputāti vēlējās panākt, lai sabiedriskajiem medijiem ar likuma spēku liktu obligāti raidīt krievu un citās mazākumtautību valodās.
Vai, jūsuprāt, ir pareizi, ka sabiedriskā medija galvenā redaktora iecelšana uzticēta gaidāmajai Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, bet kandidātus izvirzīs sabiedriskā medija valde?
Biji divi varianti, ka valde pati ieceļ galveno redaktoru, un otrs, ka virza valde un ieceļ padome.
Mans viedoklis, kuru arī aizstāvēju Saeimas sēdē: līdz ar to, ka padome nobalso un ievēlē šo galveno redaktoru, veidojas dubults pārbaudes mehānisms.
Redaktoram jābauda medija valdes uzticamība, lai viņu vispār izvirzītu līdz padomei. Otrkārt, padome kandidatūru vērtē, tā ir vēl viena pārbaude vai viņš atbilst profesionālajām īpašībām un visām pārējām cilvēciskajām īpašībām.
Jāņem vērā, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā padomei jau tiek šīs virzīšanas funkcijas uzticētas mediju ombuda gadījumā. Padome veic arī citas nozīmīgas funkcijas, kas saistītas ar sabiedriskā pasūtījuma noteikšanu.
Turklāt padome ir veidota neatkarīgi no Saeimas gribas, vairs nebūs kā agrāk, kad Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļus visus virzīja Saeima. Šajā gadījumā vienu virzīs Valsts prezidents, otru nevalstiskās organizācijas un tikai vienu - trešo ‒ virzīs Saeima. Ņemot vērā, ka Saeima virzīs tikai vienu pārstāvi, tā jau būs visas Saeimas vienošanās. Tam cilvēkam būs jābūt ļoti lielai autoritātei, lai visa Saeima - pozīcija un opozīcija - spētu vienoties.
Tādēļ loģiski, ka arī šis te Saeimas virzītais pārstāvis būs vairāk nepolitisks. Tā būs kompromisa vienošanās par profesionālu kandidātu, kuru virza uz šo te padomi.
Nevar teikt, ka padome varēs virzīt sev paklausīgu redaktoru, ja jau likumdošanā tai dotas tiesības virzīt valdes locekli un ombudu. Tādēļ, vai būtu apšaubāmas šādas padomes funkcijas, nē, taču.
Kā pēc jaunā likuma stāšanās spēkā mainīsies sabiedrisko mediju saturs mazākumtautību valodās?
Tā bija vētra ūdensglāzē. Kā zināms, saturs krievu valodā un citās svešvalodās jau ir. Zinām, ka www.lsm.lv ir dublēts gan krievu un angļu valodā. LTV7 šobrīd raida daļu programmas krievu valodā, Latvijas Radio 4 programma pārsvarā ir krievu valodā, ir pārraides arī ukraiņu valodā un poļu. Līdz ar to reāli šis svešvalodu pārklājums sabiedriskajos medijos ir.
Uzlikt ar likuma spēku, ka raidīt krievu valodā ir obligāta prasība, kā to “Saskaņas” deputāte Regīna Ločmele-Luņova savā priekšlikumā gribēja iekļaut, tādā gadījumā tā būtu šīs svešvalodas uzspiešana sabiedriskajam medijam. Ņemot vērā, ka mūsu sabiedrības integrācijas pamatnostādnes nosaka, ka integrācija notiek uz valsts valodas bāzes, uzlikt par pienākumu sabiedriskajam medijam obligāti raidīt svešvalodās nav pieņemami. Sabiedriskais medijs pats ļoti labi var izvēlēties, kurus raidījumus raidīt un kādā veidā.
Vai valsts ir finansiāli gatava izņemt no reklāmas tirgus sabiedriskos medijus?
Jā, mēs esam. Tieši tāpēc nākamā gada budžetā virzījām astoņus miljonus sabiedriskā medija iziešanai no reklāmas tirgus. Pirms tam jau bija piešķirti pieci miljoni 2020. gadam. Līdz ar to finansiāli sabiedriskajiem medijiem jābūt gataviem iziešanai no tirgus, kā to arī paredz jaunais likums, kas stājas spēkā ar pirmo janvāri. Respektīvi, ar 1. janvāri sabiedriskie mediji vairs neraidīs reklāmas, kā mēs to esam pieraduši.
Kas attiecas uz kopējo finansējumu, likums nosaka, ka tad, kad tiek ievēlēta sabiedrisko mediju padome un tā sāk strādāt, tā izstrādā modeli, kā nodrošināt pietiekamu finansējumu sabiedriskajiem medijiem. Vidējais finansējuma līmenis sabiedriskajiem medijiem valstīs, kas pievienojušās Eiropas Raidorganizāciju apvienībai, pārsniedz 40 miljonus eiro, bet Latvijai ar papildus pielikto par iziešanu no reklāmas tirgus tas tomēr nesasniedz 40 miljonus. Tādēļ jaunajai padomei būs jāstrādā pie modeļa, kā pakāpeniski palielināt finansējumu.
