Par Pūces demisiju, Reira un Levita komunikāciju ar sabiedrību, Bordānu kā „katoļu seju” un citām aktualitātēm intervija ar publicistu Jurģi Liepnieku.
Ko nozīmē vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces demisija? Kādas politiskas sekas tai var būt?
Pūces demisija ir viens no neparastākajiem notikumiem, kādu Latvijas politika piedzīvojusi pēdējo 25 gadu laikā. Demisiju, protams, ir bijis diezgan daudz. Pašam Pūcem šī ir jau otrā. Pirmajā reizē viņš atteicās no valsts sekretāra amata, kad izcēlās skandāls ar ziedojumiem viņa sievas vadītajai biedrībai. Toreiz demisija bija stratēģiski gudra rīcība, kas nesa visus paredzētos labumus ‒ novērsa uzmanību no būtības un it kā attīrīja topošo politiķi. Taču šī demisija, kas tagad ir kaut kas līdzīgs tam, ja
cilvēks vispirms iešauj sev ceļgalā, tad mazliet apdomājas un nolemj ‒ iešaušu ka sev aknās arī. Pēc šāda politiskā autodafē Pūce nebūs ministrs vismaz 20 gadus, ja vispār kādreiz būs, lai gan nedēļu pirms šī visa skandāla bija reāls ministru prezidenta amata kandidāts.
Iespējams, pat šā Saeimas sasaukuma laikā viņš varēja kļūt par premjeru. Neticami. Neko tik stulbu un muļķīgu no politiskās tehnikas viedokļa es nekad neesmu redzējis Latvijā. Kad parādījās ziņa par caurlaidi, es biju pārliecināts, ka tā ir maksimums vienas nedēļas ziņa. Tur bija vairākas standarta stratēģijas, kā no šīs situācijas iziet vispār bez zaudējumiem. Varēja atzīt, atvainoties, cilvēciski izskaidrot, atmaksāt domei tos pāris simtus eiro - tas nebūtu nekas briesmīgs, īpaši jau uz šīs Saeimas fona, kur notiesāti un apsūdzēti deputāti mierīgi vada komisijas. Kaut kāda nieka caurlaide, kuru ministrs varbūt ir, bet varbūt arī nav pāris reizes izmantojis, nebūtu nekas īpašs. Pat vēl pēc glupi nevajadzīgās melošanas patiesībā situācija bija glābjama. Nevaru tiešām iedomāties, kādi ir apstākļi, kāpēc it kā gudrs, pieredzējis politiķis pieļauj tik muļķīgas kļūdas un vienkārši nedēļas laikā sevi iznīcina. Patiesībā viss ir vēl sliktāk. Ar savu muļķīgo, bezatbildīgo rīcību Pūce tagad velk uz grunti savus tuvākos biedrus un visu partiju. Viņš ir nopietni sarežģījis nākotni saviem partijas biedriem, un, pēc visa spriežot, ir nolēmis turpināt darīt visu, lai viņa dēļ izjuktu apvienība un beigtos „Latvijas attīstībai” projekts. Šo partiju mazliet glābj tas, ka viņu partneri apvienībā ir gan ļoti lieli mutes bajāri, bet darbos ir daudz rāmāki. Arī šajā gadījumā tas varbūt palīdzēs ‒ pabolīs acis, uzrakstīs vēl kādu apņēmīgu tvītu internetā, un viss. Vairāk no viņiem pat viņu vēlētājs negaida.
Partiju „Latvijas attīstībai” pametušais Māris Mičerevskis savukārt, vai nu sajutis panākumus, vai kaut kāda adrenalīna iespaidā ir nolēmis pagriezt mēslu metēju ventilatora virzienā. Apsūdzības nelikumīgā partijas finansēšanā ir daudzkārt nopietnākas par caurlaides stāstu. Es pieņemu, ka viņš saprot, ka šādas apsūdzības nevajadzētu publiski izvirzīt, ja nekādu pierādījumu nav. Skatīsimies, kā situācija te attīstīsies.
Kad Senajā Romā imperators vai ģenerāļi atgriezās ar uzvaru, viņiem tika rīkots triumfa gājiens cauri pilsētai. Taču vergam, kurš turēja karavadonim virs galvas lauru vainagu, bija pienākums visu laiku čukstēt viņam ausī vienu frāzi: „Atceries, ka tu esi mirstīgais!” Proti, visu laiku atgādināt, lai nesakāpj galvā, lai nepazūd realitāte, lai neiedomājas sazin ko no sevis pat šajā triumfa mirklī, tāpēc, ka tā ir slimība, kurai reiz ļaujoties ļoti grūti tikt no tās vaļā. Augstprātības slimība saēd prātu, saēd talantu, noved pie sagrāves. Latvijas politika, protams, arī ir pilna ar tādiem piemēriem, un droši vien šāda atrautība no realitātes bija arī Pūces problēma.
Vai autostāvvietu caurlaide ir īstais iemesls - vai nav kāds cits, nopietnāks „kompromats” pret Pūci?
Iespējams. Šajā valdībā ministri dara tik daudz nepieņemu lietu, ka nieka caurlaide būtu bijusi viegli atrisināma.
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) būšot „katoļu seja” Romas katoļu baznīcas popularizēšanas projektā „Tiecības”. Vai ministram vajadzēja tur piedalīties?
Bordāna un baznīcas stāstā īpaši kuriozi ir tas, ka viņš ir tieši tieslietu ministrs, kuram amats it kā uzliktu būt īpaši uzmanīgam konstitucionālos jautājumos, bet viņš, protams, ir narciss bez kādas intereses par tiesiskumu un valsti. Protams, viņš labprāt skatīsies pats uz savu seju, īpaši kontekstā, kurā rodas ilūzija, ka aiz tās ir kaut kas nopietns, liels, ka tā kaut ko nozīmē. Bez šī personiskā faktora domāju tur ir arī mēģinājums kaut kā pārdefinēt JKP. Otru reizi taču ar korupcijas apkarošanu nez vai varēs nostartēt. Radīsies jautājumi, ko tad jūs pa šiem četriem gadiem esat apkarojuši, un, ja neesat, tad ‒ kāpēc, kas traucēja? Vajag kaut ko jaunu. Acīmredzot mēģinās līst dziļāk konservatīvismā.
Šī niša gan kļūt aizvien piepildītāka. Tur būs aizvien asāka konkurence. Nacionālā apvienība tomēr ir partija, kurai te ir vislielākās iestrādnes, bet arī Zaļo un zemnieku savienība ir bijusi visai konservatīva. Un vēl šajā nišā drūzmējas visādi margināļi. Ir gan vēl daudz laika, bet es, atklāti sakot, pagaidām nedomāju, ka JKP vispār būs pārstāvēta nākamajā Saeimā. Domāju, pat katoļu baznīca nepalīdzēs.
Pašlaik pati varenākā persona valstī ir Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja Ilze Znotiņa, kura ir parādījusi Latvijas Bankas prezidentam, premjeram un pat Valsts prezidentam vietu „pie ratiem”. Viņi pauž, ka ar finanšu „kapitālo remontu” ir „iebraukts pretējā grāvī” - uzraudzība ir pārmēru stingra, bet Znotiņa teic, ka viss kārtībā - nekas nav nekur „iebraukts”.
Sistēmiska problēma Latvijas demokrātijā ir tā, ka mums ir virkne amatpersonu, kuras faktiski neviens neuzrauga, nekontrolē, nevada, neskatoties uz to, ka tām nav tautas dota mandāta. Visu specdienestu uzraudzība ir formāla vai nekāda. Balansa nav. Specdienesti paši uzrauga tos, kuriem vajadzētu uzraudzīt viņus, un ir ar lielāku varu un ietekmi nekā tie, kuriem vajadzētu uzraudzīt viņus. Znotiņu arī neviens reāli neuzrauga, līdz ar to viņa dara, ko grib, izejot no savas izpratnes. Viņa plosās pa valsts finanšu sektoru kā pa smilšu kasti, nedomājot ne mirkli, kādas būs tālākās sekas, kur paliks tie kriminālprocesi, kādas būs sekas tālāk banku praksēs, kā tas iespaidos ne tikai bankas, bet arī banku klientus, investīciju klimatu. Manuprāt, situācija bankās ir dramatiska, bet ir grūti vainot bankas, jo valsts ir izgudrojusi šīs pārspīlētās prasības, nepadomājot, kā tas viss izskatīsies dabā.
Labi, bija politisks uzstādījums Latvijai atteikties no finanšu pakalpojumu eksporta nozares, kas bija liela un veiksmīga. Labi, to kontekstu es vēl kaut kā saprotu. Bet tagad mēs ejam uz to, ka esam padarījuši bankas par reālu šķērsli investīcijām un biznesam Latvijā. Es jums garantēju, ka tam būs ilgtermiņa nelabvēlīgas sekas uz Latvijas investīciju klimatu un uzņēmējdarbības vidi, attiecīgi uz valsts attīstību un budžeta ieņēmumiem un šīm sekām būs Kariņa un Znotiņas seja.
Kas notiek Rīgas domē?
Vēl ir mazliet pāragri spriest. Jaunā dome ir tikko tikai degunus apsildījusi. Tiesa gan, jau ir sazīmējusi velojoslas uz Čaka ielas, sakot, ka tas ir eksperiments. Viena rīdzinieku daļa, cik es saprotu, ir ļoti neapmierināta, cita ļoti apmierināta. Abas puses var saprast ‒ riteņbraucējiem ir smalka velojosla, bet dažai māmiņai pēc darba dienas ir jāpasēž lieka pusstunda vai stunda trolejbusā, pirms tiks mājā pie bērniem. Un tas ir šajā kovida laikā, kad ilgāk uzturēties sabiedriskajā transportā nemaz negribas. Būtu jauki, ka būtu kaut kur izskaidrots, pēc kādiem kritērijiem un kā tiek mērīti eksperimenta rezultāti, ar ko tie tiek salīdzināti, kā uzraudzīta tā gaita, kad eksperiments beigsies? Es neesmu dzirdējis, ka mūsdienās kaut kur pasaulē pilsētplānošanas lēmumus pieņemtu, nevis modelējot plūsmas virtuāli, balstoties precīzos skaitļos un aprēķinos, bet eksperimentējot dabā. Bet varbūt es kaut ko nezinu.
Es domāju, tā ir ļoti drosmīga rīcība šādi eksperimentēt, bet es negribu steigties ar secinājumiem. Drosmīgiem pieder pasaule. Reizēm vajag rīkoties drosmīgi. Iespējams, šis bija tāds gadījums. Paskatīsimies.
Budžets un nodokļi. Vai ir prāta darbs kovida laikā taisīt tik būtiskus nodokļu pārgrozījumus?
Šī valdība maksā par publisko attiecību pakalpojumiem vairāk nekā jebkura cita valdība Latvijas vēsturē, taču tieši komunikācija tai ir milzu problēma. Tas, kā tika komunicētas idejas un priekšlikumi pašnodarbinātajiem, autoratlīdzību saņēmējiem, bija zem katras kritikas, un es uzskatu, ka tikai komunikācijas kļūdu dēļ valdība noskaņoja pret sevi ļoti būtisku sabiedrības daļu. Es patiesībā nedomāju, ka Jānis Reirs („Jaunā Vienotība”) ir slikts ministrs, taču šīs kļūdas viņam dārgi maksās. Objektīvi valsts izstūrēja cauri vismaz pirmajam kovida vilnim no finanšu viedokļa ļoti veiksmīgi, un pilnīgi noteikti nevar pārmest, ka valsts būtu izpļekarējusi un neefektīvi izmantojusi naudu. Lai gan bija iespējas arī izpļekarēt. Finanšu ministrs nosargāja, ja tā var teikt, valsts maciņu ļoti labi. Arī galvenā problēma, kas atklājās, sākot rēķināt dīkstāves pabalstus, ‒ ka milzīgs skaits cilvēku, faktiski trešdaļa strādājošo, sociālās iemaksas veic no summas, kas mazāka par 150 eiro, ‒ ir patiešām sociāli un strukturāli ļoti bīstama. Reirs atkal pieļāva nelielu komunikācijas kļūdu, pasakot, ka šie cilvēki vispār neveic nekādas iemaksas, un tāpēc nevalstiskās organizācijas „Re:Baltica” čekotāji paziņoja, ka viņš maldina sabiedrību. Lai gan pēc būtības Reiram bija taisnība ‒ trešdaļa strādājošo praktiski neveic sociālās iemaksas, proti, veic tik minimālas iemaksas un ir sociāli pilnīgi neaizsargāti. Bet, tā kā „Re:Baltica” ar vieglu roku paslaucīja problēmu zem tepiķa, viņiem bija interesantāk, pateikt, ka ministrs maldina sabiedrību, nevis pabrīdināt 270 tūkstošus strādājošo un viņu ģimenes locekļus, ka šiem cilvēkiem pensija, tā turpinot, visticamāk, būs divciparu skaitlis un arī citās krīzēs viņi nevar cerēt uz kaut cik būtisku palīdzību. Ministrs varbūt neveikli izteicās, bet viņam bija no visiem viedokļiem taisnība ‒ tā ir milzīga problēma, un to varēja saprast katrs, kuram rūp šī valsts. Taču „Re:Baltica” bija svarīgāk egoistiski spodrināt savas spalvas un, formāli piesienoties vārdiem, piekarināt ministram savu birku. Bet nu labi, viņi ir privāts kantoris, var darīt ko grib ‒ ministram toties būtu jākomunicē skaidrāk un profesionālāk. Kopumā, protams, jezga un šļura. Kā jau teicu, komunikācija ar sabiedrību ir zem katras kritikas.
Pieminējāt „Re:Baltica” faktu pārbaudītājus jeb „čekerus”. Ko nozīmē šis jaunais fenomens - privāts kantoris izlemj, kas ir patiesība, kas nav?
Par to ir daudz debašu ASV, ir jau sarakstītas pat grāmatas, tur ir daudz interesantu aspektu. Sāksim ar to, ka postpatiesības laikmeta politikā politiskās debates ir kardināli mainījušās tieši tajā, ka mēs bieži diskutējam nevis par to, kāda būtu labākā stratēģija, ņemot vērā dotos faktus, bet gan par to, kādi vispār ir fakti. Ja mēs nevaram vienoties par faktiem, mēs nemaz nevaram sākt diskutēt par to, kāda ir labākā rīcība šajos apstākļos. Tad nāk viltus ziņas, proti, apzināti tādās vai citādās interesēs izplatīti viltus fakti un šajā jaunajā vidē cilvēkiem ir ļoti grūti orientēties. Būtu kaut kā cilvēkiem jāpalīdz. Faktu pārbaudītāju uzdevums būtu šādu palīdzību sniegt. Pret to nekā iebilstama nevarētu būt. Un tomēr, kā jau vienmēr, daudz kas atkarīgs no šo faktu pārbaudītāju godaprāta. Pirmkārt, tiem būtu jābūt politiski neitrāliem cilvēkiem, tādiem, kas spēj šo profesionālo darbu nodalīt no savām simpātijām, antipātijām un politiskās dienaskārtības. Taču, vai, piemēram, „Re:Baltica” tādi ir? Manuprāt, pilnīgi noteikti nav. Domāju, šīs dāmas, nekad nav īpaši slēpušas savas politiskās simpātijas un antipātijas. Kādi ir veidi, kā izpaužas faktu pārbaudītāju politiskā neobjektivitāte? Nu, pirmkārt, jau, atlasot tos faktus, kas tiek pārbaudīti. Caur šo atlasi var notikt gan dienaskārtības veidošana, gan sabiedriskās domas ietekmēšana, gan noteiktu politiķu celšana vai gremdināšana. Ja tu vienkārši gaidi, kad kāds no politiķiem, kuru tu vēlies nogremdēt, pasaka kādu muļķību, un tad to atmasko, tad tā ir parasta politiska darbība, kas slēpjas zem neatkarīgas žurnālistikas. Ļoti diskutabli ir arī daži apzīmējumi un vērtējumi, kuri tiek lietoti, kas pieļauj plašas manipulācijas iespējas.
Piemēram manis minētajā finanšu ministra piemērā, „Re:Baltica” apgalvoja, ka izteikums ir pārspīlēts un maldinošs. Ziniet, „pārspīlēts” ir tāds slidens jēdziens. Mēdz teikt, ka pārspīlējums ir godīga cilvēka meli. Jā, ir tāds retorisks paņēmiens, ļoti plaši lietots gan politiskajā komunikācijā, gan ikdienā, pilnīgi normāls un pieļaujams. Padarīt to par nosodāmu, negatīvi iekrāsot, ir viens veids, kā mēs sev nepatīkamu politiķi vai izteikumu it kā nemanāmi pasniedzam negatīvā gaismā. Un vai tiešām mēs sagaidām, ka politiķi vairs nepārspīlēs? Nopietni? Vai, piemēram, Reirs minētajā piemērā pārspīlējot necentās pievērst sabiedrības uzmanību milzīgai problēmai? Domāju, ka centās. Tieši ministrs šeit rīkojās valstiski un sabiedrības interesēs, bet faktu čekotāji to darīja sīki un sabiedrībai kaitējošā veidā. Domāju, viņi tā rīkojās tikai tāpēc, ka viņiem nepatīk Reirs.
Kas čekos čekotājus? Lielās valstīs tā nav tik liela problēma, jo pastāv mediju kritika, konkurence starp kompetences centriem, bet mazā valstī kā mums, kur nekā tāda nav, tā var būt problēma. Jo vienās rokās ir liela ietekme, kurai nav nekāda atsvara.
Vai nav pārspīlēti runāt par lielu ietekmi. Vai tiešām daudzi ņem vērā tādus viena kantora rakstiņus?
Varbūt šobrīd Latvijā tā varētu šķist, ka tam nav lielas ietekmes, bet noteikti šī ietekme pieaugs, tāpēc, ka faktu pārbaudītāji noteikti ir un būs principā vajadzīgi. Tā ir viena no nākotnes kvalitatīvās žurnālistikas būtiskām sastāvdaļām un ne tikai. Viss iet uz to, ka lielās sociālo tīklu platformas aizvien vairāk izmantos šādu ārpakalpojumu, lai regulētu, kas parādās sociālajos tīklos. Mēs jau tagad redzam, ka „Twitter” var mierīgi izdzēst ASV prezidenta tvītus vai pielikt tiem kaut kādas birkas. Tad iedomājies, cik viegli to varēs izdarīt ar mums, ja kāds privāts kantoris izdomās, ka mēs, piemēram, pārspīlējam pārāk daudz.
Par to ASV notiek ļoti karstas debates visos līmeņos. ASV faktu pārbaudītāji arī saskaras ar to, ka viņu secinājumus tālāk aktīvi izmanto ieinteresētās puses politiskā mārketinga instrumentos pavisam ne tā, kā varbūt faktu pārbaudītāji to bija iedomājušies. Tas notiks arī Latvijā un sagādās daudz pārsteigumu visādām „rebaltikām”, kuras, baidos, kā vienmēr neko daudz nav lasījušas vai izglītojušās tieši tajā sfērā, ar ko nodarbojas. Un es speciāli tagad cenšos tās kaitināt, lai provocētu lasīt, domāt, sekot līdzi literatūrai un pietuvoties kaut kādiem saprātīgiem standartiem.
Kā vērtējama Valsts prezidenta darbība? Viņš ir amatā jau vairāk nekā gadu.
Politikā ir tāds jēdziens kā „mangement of expectations”. „Gaidu menedžments” vai „cerību menedžments”, kā to varētu tulkot. Visi profesionāļi to zina, ka pirms vēlēšanām politiķi cenšas raisīt cerības, ka tieši ar viņiem saistīsies kaut kas labāks. Jo lielākas gaidas un cerības pirms vēlēšanām, jo svarīgāk ir pēc vēlēšanām tās koriģēt. Tam ir dažādas stratēģijas, tāpēc ka, ja to nedara, cilvēki no tevis gaida kaut ko neiespējamu un ātri piedzīvo vilšanos, kas ir tieši tikpat stipra kā cerības pirms tam. Tu esi it kā atvilcis gumiju, lai ievēlētos, bet tad tā nāk atpakaļ ar tādu pašu spēku. Tā no ļoti mīlēta tu vienā brīdī vari pārvērsties par lielu vilšanos.
Egils Levits nav piesaistījis nevienu speciālistu savā komandā, kas orientētos Latvijas iekšpolitikā un vispār politikā kā specifiskā komunikāciju laukā. Sekas ir redzamas. Neprasmīga komunikācija visos līmeņos, vispār nekādas politikas, netiek komunicētas nekādas vērtības, vīzijas, netiek demonstrēta sapratne par to, kam sabiedrība šobrīd iet cauri, kādas grūtības pārdzīvo, pilnīgi nekas. Tā jaunvārdu izgudrošana bija tāds patīkams pipariņš, bet skaidrs, ko cilvēki domās par pavāru, kurš katru reizi pasniedz tikai eksotiskus piparus, bez paša ēdiena. Atcerieties, Māra Zālīte pirms Levita ievēlēšanas teica, ka viņš esot kā spoža zvaigzne, kas iespīd mūsu valsts vistumšākajos nostūros. Diemžēl neiespīd. Neiespīd vispār nekur, kas ir īpaši slikti krīzes situācijā, kad sabiedrībai ir nepieciešama līderība, autoritātes, kas spēj noformulēt mērķus, vīzijas, saliedēt un mobilizēt, tādējādi palīdzot pārvarēt grūtos laikus. Visa pasaules politiskā vēsture rāda, cik liela nozīme krīzēs ir līderiem. Prezidentam būtu jābūt vienam no centrālajām personām. Viņš arī būtiski varētu palīdzēt valdībai, paņemot uz sevi sabiedrības mobilizēšanas darbu. Es nerunāšu nemaz par to, ka prezidentam vispār ir pietiekami daudz pilnvaru ietekmēt arī valdības un Saeimas darbu. Mums ir bijuši prezidenti, kas spēj piepildīt prezidentūru ar saturu. Ar ko nodarbojas prezidents Levits, es nezinu. Es neredzu vispār neko. Viņš ir tāds prezidents, kurš liek atcerēties ik pa brīdim uzpeldošo jautājumu, vai mums vispār ir vajadzīga prezidenta institūcija. Par ko mēs viņam maksājam algu, nodrošinām lepnu dzīvesvietu, transportu, apsardzi, darbiniekus?
Kāds ir viņu pienesums, kur viņi ir? Ko viņi dara? Kāda no viņiem jēga? Mums jau ir Ināra Mūrniece (NA), Saeimas prezidija priekšsēdētāja ‒ smuka frizūra, formālas frāzes, labs kostīms, galva, kuru fotografēt. Priekš kam vēl viena tāda? Ļoti žēl. Atzīšos, es arī domāju, ka Levits varētu būt labs prezidents, man arī gribējās pārmaiņas pēc intelektuāli šajā amatā. Šķita, ka viņam ir visi priekšnoteikumi. Diemžēl viņam izrādās nav izpratnes par to, kas ir labs prezidents.
