Bijušā “Latvijas attīstībai” biedra Māra Mičerevska publiski paustās apsūdzības par to, kā viņa bijušie partijas biedri apiet likumīgo sistēmu, kā rezultātā par demisiju paziņoja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce, radījušas neērtu situāciju “Attīstībai/Par!” un “Progresīvo” Rīgas domes frakcijā. Ar jauniem paziņojumiem M. Mičerevskis klajā nāk gana regulāri, bet frakcijas vadītājs Mārtiņš Kossovičs paziņojis, ka gadījumā, ja M. Mičerevska apsūdzības izrādīsies patiesas, “Progresīvie”, kuru līderis ir M. Kossovičs, sadarbību ar “Latvijas attīstībai” pārtrauks.
J. Pūce demisionēja, jo atklājās, ka viņš melojis, sakot, ka nav izmantojis ministram nepienākošos privilēģiju uz “Rīgas satiksmes” atlaidi par auto novietošanu pilsētas stāvlaukumos.
Taču joprojām pienācīgi neatspēkota palikusi apsūdzība par to, ka partijai ziedo turīgi cilvēki, kas, apejot spēkā esošo regulējumu, ziedojamo naudu sadala starp partijas biedriem, kas to pārskaita organizācijai, kā savu privāto ziedojumu.
Reaģējot uz šīm ziņām, kuras grasās izmeklēt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, “Attīstībai/Par!” un “Progresīvo” Rīgas domes frakcijas vadītājs Mārtiņš Kossovičs paziņojis: ja šīs ziņas apstiprināsies, turpmākā sadarbība ar ietekmīgo partiju apvienības “Attīstībai/Par!” locekli “Latvijas attīstībai” vairs nebūs iespējama.
Neatkarīgā vēlējās noskaidrot, kādu M. Kossovičs redz sadarbības modeli, ja M. Mičerevska apsūdzības izrādīsies pareizas un ko viņš domā par pašreizējo partiju finansēšanas no valsts budžeta modeli.
Nu jau divas nedēļas jūsu vadītājā “Attīstībai/Par!” un “Progresīvo” frakcijā ir pie partijām nepiederošais un ar “Latvijas attīstībai” konfliktēt turpinošais Māris Mičerevskis. Kā tas atspoguļojas frakcijas darbā?
Tas atspoguļojas, protams, nenoliegšu, ka jūtama spriedze, bet Rīgā ir daudz saimniecisko jautājumu un tur to spriedzi nejūt. Palīdz arī tas, ka visas sēdes notiek attālināti, līdz ar to arī emocionāli ir vienkāršāk.
Ja nopietni, mums tā frakcija ir salīdzinoši liela - vislielākā 18 deputāti. Mums jau ir divi deputāti, kas nepieder ne pie vienas partijas, līdz ar to tas nav nekas tāds. Tiesa, emocionāls fons tam ir.
Pagājušajā nedēļā mums bija frakcijas saruna speciāli veltīta šim vienam jautājumam - Mārim Mičerevskim. Tajā mēs atļāvāmies uzdot ērtus un neērtus jautājumus Mārim. Visi uzdeva gan personiskus, gan emocionālus, gan par faktiem, ko viņš stāsta.
Šodien [otrdien] atkal ir sēde, ceru, ka šis jautājums nebūs vairāk aktualizēts.
Jūs esat paudis, ka pārtrauksiet sadarbību ar “Latvijas attīstībai’, ja tiesībsargājošās iestādes konstatēs pārkāpumus tās finansējuma piesaistes metodēs. Kā šādā gadījumā jūs iedomājaties turpmāko sadarbību ar apvienību “Attīstībai/Par!”?
Mēs domājam soli pa solim. Cik es saprotu, Māris Mičerevskis ar šo jautājumu bijis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, bet tas, laikam, pat vēl nav sācis izmeklēšanu. Ļoti šķietami, ka to vajadzētu sākt. Līdz ar to skatīsimies, kā beigsies šis pirmais posms.
Pašsaprotami, ka jebkura sevi cienoša partija nesadarbosies ne ar vienu citu partiju, ja tai būs nopietni finanšu pārkāpumi.
Zinām, ka vēsturē bijis tā, ka vienai politiskajai partijai beidzās pastāvēšana [domāta Tautas partija] šādu problēmu dēļ.
Negribu vilkt paralēles, bet uz politiskās skatuves tas ir pašsaprotami, ja kaut kas tāds, ja aizdomas beigās apstiprinās un realizējas procesos, tā sadarbība ir neiespējama. Kā būs pēc tam, skatīsimies, bet no sākuma iziesim šo posmu.
Redzēs, kā pati apvienība noreaģēs, no tās joprojām nav bijušas skaidras atbildes.
Jūsuprāt, vai pašlaik partijām atvēlētais valsts finansējums ir pietiekams?
Tas ir ļoti negodīgi, nu, neproporcionāli sadalīts, jo parlamentā iekļuvušajām partijām, neskatoties uz to, ka iekļuvušās partijas netieši vai tieši izmanto administratīvo resursu (lielāka publicitāte, ministru biroji, sabiedrisko attiecību speciālisti), vēl ir papildus 100 tūkstošu eiro bonuss. Līdz ar to veidojas zināma netaisnība, ka no jauna nākušajām partijām ir daudz grūtāk sevi pierādīt.
Bet es neuzskatu, ka jāpalielina tas budžeta finansējums, tur nepieciešamas korekcijas, kā to sadalīt, un paskatīties, kā partijas tērē. Jo lielākā daļā naudas aiziet vēlēšanu kampaņām, bet ļoti maz naudas aiziet, ja paskatāmies uz starptautisko pieredzi, pētniecības darbam. Starptautiskā pieredze rāda, ka partijas veido pētnieciskos institūtus, veido konferences, lai nebūtu tā, ka uz budžetu virza projektus, kas nav pienācīgi sagatavoti pirms tam. Partijas varētu spēcināt savu aparātu, piesaistīt akadēmiskos spēkus, lai analizētu savas politiskās iniciatīvas. Mēs vairāk kā demokrātija iegūtu, ja netērētu visu naudu reklāmās.
Varbūt vajadzētu vispār liegt piesaistīt privātu sponsoru līdzekļus?
Es saprotu jautājuma būtību, bet, manuprāt, to noteikti nevajadzētu darīt. Piemēram, progresīvie augustā piesaistīja 91 individuālu ziedojumu, kas bija nelieli, līdz 100 eiro. Tas dod iespēju cilvēkiem vairāk iesaistīties politikā.
Mēs reizi četros gados varam iet uz vēlēšanām, iestāties partijā un reizi divos gados iet uz kongresu, bet ar ziedojumiem mēs varam iesaistīties vairāk.
Ir slikti, ka tie ziedojumi ir lieli, no vienām ģimenēm. Un ar to vēlas ietekmēt politiku.
Ja ziedotāju ir daudz un ziedojumi ir nelieli, tas ir pat labi. Tādā veidā cilvēki jūt lielāku piederību politiskajiem procesiem. Problēma ir tajā, ka ziedojumi ir lieli un bieži slēpti.
