Par budžeta veidošanu un ar budžetu saistīto likumu kvalitāti, par sociālās jomas problēmām un labklājības ministres Ramonas Petravičas konfliktu ar sociālajiem darbiniekiem ‒ Neatkarīgās intervija ar Saeimas sekretāru, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas locekli Andreju Klementjevu („Saskaņa”).
Ko nākamais budžets nozīmē sociālajai jomai?
Esmu priecīgs par to, ka sociālā joma ir dabūjusi lielus pielikumus ‒ 225 miljoni eiro ir nozarei kopā un 95 miljoni ir pabalstiem. Tiesa gan, tas nav no Ministru kabineta vai labklājības ministres labās gribas, bet tādēļ, ka ir Satversmes tiesas spriedums un ir bijušas tiesībsarga aktivitātes. Līdz tam bija atrunas, ka nav naudas, kas ir blēņas, - ja ir politiska griba un ir prioritātes, var atrisināt jebkuru jautājumu un, lūk, atrast gandrīz 100 miljonus! Te gan ir tāda nelāga lieta, ka Satversmes tiesa no likumdevēja gribēja, lai tas mainītu piegājienu un sāktu interesēties par maznodrošinātajām personām, lai mēs sāktu interesēties par minimālo pārtikas grozu, taču jumta likumā par sociālo drošību neparādījās minimālo ienākumu sliekšņa tēma.
Vēl nav labi, ka, izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes datus, tika izmantoti 2018. gada skaitļi un netiek plānots tuvākajā laikā to pārskatīt. Pamatlikumā ir ielikts, ka reizi trijos gados skaitļi tiks koriģēti, līdz ar to reāli tikai 2023. gadā parādīsies skaitlis, ko varēs izmantot, lai pārskatītu cilvēku reālos ienākumus. Mani tas neapmierina, tāpēc esmu iesniedzis priekšlikumu, lai Labklājības ministrijas ierēdņiem būtu pienākums katru gadu pārskatīt šos skaitļus, lai tie būtu aktuāli.
Beidzot pabalstu jomā parādās kāda kustība, kas nav notikusi jau desmit un vairāk gadu - dažādi pabalsti mainās uz augšu no 20 līdz 80 procentiem. Taču tas ir noticis ļoti nokavēti, un periods, kurā vispār nekas nenotika, bija ļoti garš. Piemēram, pabalsts 1. grupas invalīdiem, kas bija 104 eiro, būs 152 eiro un 60 centi. Saprotams taču, ka 152 eiro nav tā summa, par kuru cilvēks ar 1. grupu, kuram nav stāža, var dzīvot. Darba stāža bieži vien invalīdiem nav tāpēc, ka viņi nekad nav varējuši strādāt un ir invalīdi jau kopš bērnības. Labi, ka var palielināt pabalstu par teju vai 50%, taču būtībā tas neko nemaina - cilvēks nevar arī ar šādu pabalstu izdzīvot.
Vēl ir tā, ka jau divus gadus pastāv prioritāte par valsts pensijām. Labklājības ministrijā ir izstrādāts likumprojekts par valsts pensijām un saskaņots ar sociālajiem partneriem par piemaksām par darba stāžu personām, kas aizgājušas no darba pēc 2013. gada, par darba laiku līdz 1996. gadam. Taču tas neiet uz priekšu un situācija tikai pasliktinās. Tāpēc, ka uz to piemaksu notika indeksācija un starpība starp tiem, kas aizgājuši 2011. gadā un 2012. gadā, ar katru gadu ir tikai palielinājusies. Starpība ir diezgan liela, jo nekāda loģiska pamata šiem aprēķiniem nav - tas ir tikai matemātisks izdomājums un politisks lēmums, kura rezultātā vieni pensionāri saņem apmēram 30 eiro vairāk. Tur nav runas par kādu sociālo taisnīgumu un pat ne par loģiku. Esmu divkārt vērsies Satversmes tiesā ar lūgumu šo problēmu atrisināt, bet pirmajā reizē saņēmu atteikumu, jo bija ekonomiska krīze, un tas bijis politisks lēmums. Otrajā reizē Satversmes tiesa nepieņēma lietu izskatīšanai tāpēc, ka lieta bijusi jau izskatīšanā, tāpēc tas esot valdības kompetencē, un Labklājības ministrija solījās atrisināt šo lietu. Ministre Ramona Petraviča (KPV LV) savā saziņā ar sabiedrību solīja, ka šo problēmu tuvākajā laikā atrisinās. Taču laiks iet, un joprojām nekas nav atrisināts.
Sociālie darbinieki ir sadumpojušies un pieprasa labklājības ministres Ramonas Petravičas demisiju. Vai tas ir pamatoti?
Sociālo darbinieku neapmierinātība ir saprotama. Sociālais darbinieks ir tas pirmais, pie kura atnāk cilvēks, kurš nonācis trūkumā, un pieņem lēmumu, kā iziet no krīzes. Tāpēc gan likumos, gan valdībā ir pieņemtas normas, ka šiem cilvēkiem jābūt ar ļoti augstu kvalifikāciju - jābūt augstākajai izglītībai. Tiek pieprasīta augsta profesionalitāte, taču atalgojums šiem cilvēkiem ir zems. Izveidojas dramatiska situācija, ka sociālie darbinieki paši ir uz nabadzības robežas. Taču ministre Petraviča bez konsultācijām viņiem uzkrauj vēl vienu pienākumu, un šis pienākums nav adekvāts tai algai, kuru viņi saņem. Šis pienākums ir tāls no tās sociālās palīdzības funkcijas, kuru viņi pilda. Tāpēc viņi dumpojas, pieprasa ministres demisiju, un tam var piekrist. Ministre varēja aiziet pie organizācijām, kuras apvieno sociālos darbiniekus, un izskaidrot, kam tas vajadzīgs. Taču pašlaik situācija izveidojas tāda, ka ministrija no sociālajiem darbiniekiem prasa izspiegot cilvēkus un par viņiem ziņot. Un vēl arī nemaksā par to normālu algu.
Viss velk uz to, ka jau tuvākajā laikā būs atkal ārkārtas stāvoklis. Cik gatava tam ir sociālā joma?
Kamēr bija pārtraukums starp kovida viļņiem, es lūdzu Veselības ministriju sagatavot algoritmu tam, kā notiks sociālo centru un veselības aprūpes iestāžu sadarbība - kā no sociālās aprūpes centriem tiks vesti pacienti uz slimnīcām, kā tiks veiktas medicīniskas manipulācijas ar viņiem, kā viņi tiks vesti atpakaļ utt. Jo koronavīrusa laikā jārēķinās ar riskiem, ar to, ka ārstniecības iestādes var būt vīrusa slimības perēkļi. Es ļoti ceru, ka tās kļūdas, kas bija pavasarī, vairs netiks atkārtotas un nebūs tā, ka sociālās aprūpes centri atkal būs pirmie lielākie upuri.
Esmu ļoti neapmierināts ar to, ka
tie labklājības jomas darbinieki, kas strādāja „pirmajās rindās”, tiešā kontaktā ar kovida slimniekiem, nav saņēmuši piemaksas vai ir saņēmuši tās simboliskā apmērā, bet lielākās piemaksas ir saņēmuši ierēdņi, kas strādāja ar papīriem.
Pavasarī bija daudz situāciju, kurās cilvēkiem aizliedza strādāt un vienlaikus arī nekādu naudu iztikšanai nemaksāja. Vai tagad, kad tuvākajā laikā tiks atkal pasludināta ārkārtas situācija, ir cerības, ka šīs lietas tiks risinātas cilvēcīgāk?
Bija panākts, tajā skaitā arī ar maniem priekšlikumiem, ka tiem cilvēkiem, kas palikuši bez darba, ir iespējas saņemt speciālus pabalstus, kamēr neatrisināsies jautājums par darbu. Ja tiks atkal ieviestas kādas karantīnas, es gribētu, lai tiek maksāti bezdarbnieka pabalsti līdz brīdim, kamēr neatrisinās jautājums par darbu. Jo pašlaik atgriezt bezdarbnieku atpakaļ darba tirgū nav iespējams. Lai cilvēki varētu pārdzīvot ziemu, vajag pagarināt bezdarbnieku pabalstu izmaksas termiņu.
Tas gan ir valdības kompetencē. Diemžēl šogad valdība ir rīkojusies tieši otrādi - samazinājusi bezdarbnieku pabalstu apjomu un izmaksas termiņus. Tā, manuprāt, ir liela kļūda. Es brīdināju Petraviču, ka tas var iedragāt sistēmu. Es uzskatu, ka vajag atgriezties vismaz pie iepriekšējiem termiņiem un jauno bezdarbnieku gadījumā arī pie iepriekšējiem pabalstu apjomiem, jo ir ļoti svarīgi, lai cilvēks zinātu, ka grūtā brīdī, ja viņš ir maksājis nodokļus, viņš var rēķināties, ka saņems sociālu palīdzību un varēs pārziemot. Pašlaik sistēma ir kļuvusi ļoti stingra, vairs nav iespēju izmantot bezdarbnieku pabalstu sistēmu ļaunprātīgi, līdz ar to valstij ir jākļūst atbildīgai un jāatbalsta cilvēki, kas maksājuši nodokļus un palikuši bez darba.
Lai gan ir bijis nojaušams, ka nāks jauns kovida vilnis, Labklājības ministrija ir dzīvojusi pusmiegā, labklājības ministre nav uzskatījusi par vajadzīgu šovasar kaut ko jaunu piedāvāt valdībai un parlamentam. Mēs dzīvojam no tā, ko piedāvā Finanšu ministrija, Veselības ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, bet no Labklājības ministrijas nav nekā - šai jomai ir ļoti vāja politiskā pārstāvniecība, vāja līdere. Nav, piemēram, noņemts neviens birokrātisks šķērslis, lai cilvēki varētu ātrāk saņemt sociālu palīdzību no valsts vai pašvaldības. Labklājības ministrija nav izmantojusi vasaru - to laiku, kas bija, lai novērstu iepriekšējās kļūdas un sagatavotos jaunam slimības vilnim. Savā 20 gadu aktīvās politiskās darbības laikā esmu redzējis daudzus labklājības ministrus, taču Petraviča no viņiem būtiski atšķiras - viņa neinteresējas, kas notiek Saeimas komisijā, neieklausās, ko domā nozares darbinieki, nejūtas saistīta ar labklājības jomu.
Runājot par Satversmes tiesas spriedumu, kuru jau pieminēju, ir tāda problēma, ka jau pašlaik procesu kritizē Saeimas Juridiskā komisija, norādot, ka Satversmes tiesas spriedums pēc būtības joprojām nav izpildīts - ministre nav izcīnījusi, lai tiktu pieņemta tā normatīvo aktu redakcija, kas būtu saskaņā ar Satversmes tiesas spriedumu. Tas noteikti radīs kolīzijas un problēmas.
