Viens no Saeimas sporta apakškomisijas vadītāja Sanda Riekstiņa (Jaunā konservatīvā partija) mērķiem bija panākt, lai nākamā gada budžetā sportam tiktu atvēlēts pietiekami daudz naudas. Šī iecere esot realizējusies, bet joprojām turpinās darbs pie valstiski prioritāro sporta veidu noteikšanas. Deputāts uzskata, ka pie tiem jāpieskaita arī nācijai emocionāli nozīmīgi sporta veidi, kuri pēc formāliem kritērijiem varētu nonākt saraksta lejasdaļā.
Tiesa, ar zināmu finanšu samazinājumu jārēķinās sporta veidu federācijām, paraolimpiskajam sportam un augstu sasniegumu sportam, bet, nosakot valstiski prioritāros sportus, situācija dažiem sporta veidiem varētu izlīdzināties.
S. Riekstiņš uzsver, ka prioritāro sporta veidu ieviešana ļautu pieņemt lēmumus pēc skaidriem noteikumiem darbībai ilgākā termiņā, piemēram, par sporta objektu būvniecības finansēšanu. Tad visi zinās spēles noteikumus un nevienam nebūs jāiet lūgties, lai ar “čomu” starpniecību ko nodrošinātu.
Jūs cerējāt, ka valdība sportam atvēlēs 2,8 miljonus eiro lielu finansējumu. Vai cerības ir materializējušās?
Lielos vilcienos - jā. Finansējums būs mazliet mazāks, bet, tā kā mums ir pārpalikums no iepriekš piešķirtās kovida naudas, beigu beigās iznākums ir pozitīvs.
Vai šis finansējums būs attiecināms tikai uz prioritārajiem sporta veidiem, vai, izmantojot kaut kādu proporciju, tas tiks sadalīts visiem sporta veidiem?
Tas principā attiecas uz pilnīgi visām federācijām. Izglītības un zinātnes ministrija jau piešķir finansējumu sporta federāciju padomei un Latvijas Olimpiskajai komitejai. Tālāk ir viņu atbildība, kā un kam piešķirt, tur ir savi kritēriji.
Kādēļ nepieciešams noteikt prioritāros sporta veidus?
Pirmkārt, sāksim ar to, ka mums sporta nozarē vispār nekad nav bijusi plānošana ‒ ne par sporta būvēm, ne par ko citu. Kaut kā tas viss iet ierastā rutīnā.
Manuprāt, ir vienreiz jānosaka prioritātes ‒ situācijā, kad nevaram atļauties pilnīgi visu vienādi augstā līmenī. No tā atkarīgs, kā dzīvosim tālāk.
Runa jau nav tikai par naudu, runa ir par tām pašām sporta būvēm. Ja mums ir prioritārie sporta veidi, tad sporta būves plānojam atbilstoši šīm prioritātēm. Manuprāt, nav pareizi, ka pašvaldības būvē “kaut ko”, valsts piešķir naudu “kaut kam”. Ir tāds bardaks pagaidām, godīgi sakot.
Ejot šo procesu, pa ceļam sakārtosies ļoti daudzas lietas. Process bieži ir svarīgākais.
Jūs publicējāt informāciju par kādas pašvaldības teritorijā esošas sporta skolas finansējumu pa sporta veidiem. Saraksta otrajā vietā atrodas daiļslidošana. Kurā vietā, jūsuprāt, vajadzētu atrasties šim sporta veidam?
Nav runas par to, kurā vietā tas atrodas. To publicēju pēc tam, kad pašvaldības publiskajā telpā ar domu, ka pēc šādām prioritātēm vajadzētu kārtot valsts prioritātes, stāsta, ka viņiem pēc piešķirtā finansējuma prioritātes ir skaidri redzamas. Manuprāt, nē.
Pašvaldības pašas regulē savas sporta skolas, bet vai šie viņu kritēriji jāpārliek valstij tieši tāpat, stipri šaubos. Turklāt pieļauju, ka katrai pašvaldībai ļoti atšķiras viņu prioritātes.
