„Augsti efektīvu zāļu pret kovidu tiešām nav. Un tos pāris preparātus, kas ir atzīti par pietiekami iedarbīgiem, valsts ir iepirkusi minimālā daudzumā, jo mums taču ir „veiksmes stāsts”,” ironizē akadēmiķis, Organiskās sintēzes institūta laboratorijas vadītājs Ivars Kalviņš, kurš 8. oktobrī tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu. Šodien saruna par zinātnes lomu un vietu Latvijā, valdošo aprindu cinismu un nevēlēšanos investēt zinātnē, kā arī par kovida „gaitām” mūsu valstī.
Esat ievēlēts par Zinātņu akadēmijas (ZA) prezidentu. Pametīsiet savu Organiskās sintēzes institūtu (OSI) un dosieties prom?...
Nepametīšu gan. Savu zinātnisko darbību turpināšu tik un tā. Sen jau nestrādāju ar rokām, bet ar galvu, un domāt var arī ārpus kabineta. Un svarīgākais ir tas, ka institūtā ir piekļuve zinātniskajai literatūrai.
Kāda bija sajūta, kad sapratāt - esmu ievēlēts?
Atklāti sakot, es nekad neesmu rāvies uz šo amatu, jo piedāvājumi startēt akadēmijas prezidenta vēlēšanās man bija jau pirms trim sasaukumiem... Bet tolaik biju ievēlēts par OSI direktoru, tāpēc sapratu, ka zinātnei varu dot vairāk, nekā strādājot LZA. Zinātniskās pētniecības institūtiem ir nepieciešamā bāze pētījumu veikšanai, savukārt akadēmijai tā tika atņemta. Līdz ar to akadēmija no aktīvas pētniecības institūcijas tika pārveidota par analītiskas ekspertīzes institūciju.
Diemžēl akadēmijas sadarbība ar likumdevēju un izpildvaru līdz šim nav izdevusies, kaut gan tāds bija mērķis. Dažiem valdītājiem joprojām šķiet, ka viņi nav tik zemu krituši, lai ieklausītos zinātniekos. Nē, mēs neesam absolūtās patiesības sludinātāji, tomēr zinātniekiem ir īpaša pieeja jautājumu izpētē: mēs vispirms domājam, tikai pēc tam darām. Nevis otrādi.
Cik gadu mēs jau runājam par to, ka zinātnieku potenciāls netiek izmantots un ka zinātne netiek pienācīgi finansēta?
Tas notiek visu atjaunotās neatkarības laiku. Bet es negribētu teikt - zinātne netiek finansēta. Zinātne nav jāfinansē! Zinātnē ir jāinvestē. Mēs visi finansējam, piemēram, valsts pārvaldi. Bet mums jāiegulda līdzekļi zinātnē, lai radītu zināšanas. Nākamajā posmā jāseko inovācijām, kas šīs zināšanas pārvērš naudā. Šis posms mums diemžēl ir visvājākais - sistēmisku kļūdu dēļ. Ja zinātnieks tiek vērtēts pēc tā, cik reižu viņš ir citēts un cik daudz viņam ir publikāciju, tad viņš ir spiests radīt tikai zināšanas. Bet no zināšanām būtu jārada produkti un tehnoloģijas. Bet tas nenotiek, jo publiskajā sektorā valsts šo procesu, ko sauc par inovāciju, neveicina un nestimulē.
Kāpēc šajā absurdā jau trīsdesmit gadus nekas nemainās?
Tāpēc, ka Ekonomikas, Finanšu un Izglītības un zinātnes ministrija, no kurām kopā ir atkarīgs tas, vai investīcijas zinātnē tiks veiktas un kādā apjomā tās tiks veiktas, nekad nav bijušas vienas partijas pārraudzībā. Katra partija spodrina savu ministriju un velk uz savu pusi finansējuma deķīti. Bet visa jezga sākās jau tad, kad izglītības ministrs bija Andris Piebalgs - viņš izdarīja Latvijai vairāk ļaunuma, nekā varam iedomāties, jo visvieglāk ir sagraut valsts neatkarību, pazeminot izglītības kvalitāti. Un to izdarīja Piebalgs, pārtraucot nepieciešamību veikt bērnu vispārēju izglītošanu.
Bet šobrīd taču notiek tieši tas pats - vispārējās, klasiskās izglītības vietā tiek piedāvāta kaut kāda „kompetenču izglītība”.
Arī man to ir grūti saprast. Ieskatījos dabaszinību mācības grāmatā. Tāda putra, kāda tur ir, diez vai veicina ķīmijas mācīšanos... Tāda mācībgrāmata tiešām var iedzīt riebumu, jo skolēns tur neko nesaprot. Neorganiskā ķīmija sajaukta ar organisko, termini nav izskaidroti, likumsakarības nav saprotamas. Diemžēl jāatzīst, ka Latvija slimo ar reformu caureju. Katram jaunam ministram tas ir mērķis - nākt ar jaunu reformu. Bet ko jūs gribat sasniegt ar tām reformām? Un kāpēc mainīt arī to, kas perfekti funkcionē? Problēmas pamatu pamats ir tāds: ja mēs neieguldām pedagogos, sākot ar pirmsskolas izglītības iestādēm un beidzot ar augstskolas pasniedzējiem, nekas uz labo pusi nemainīsies. Neizprotamu iemeslu dēļ notiek nevis finansējuma ieguldīšana, bet kaut kādas reformas! Tagad dzirdu: Organiskās sintēzes institūtu vajag pārveidot vai pievienot.
Kam pievienot?
Nu, kaut kam!
Mākslas akadēmijai, piemēram?
Tik traki varbūt ne, bet, piemēram, varbūt Rīgas Stradiņa universitātei (RSU). Tad būšot mazāk institūciju. Ierēdņiem būs vienkāršāk. Bet kurš no tā vinnēs? Kad gribēja apvienoties spēcīgākie - tas netika atļauts, toties stimulēja vājāko apvienošanos ar vājākajiem - tad būšot mazāks skaits vājāko... Ja augsta līmeņa zinātniskās pētniecības institūtu pievienos kādai šajā jomā ne tik stiprai universitātei (un šajā gadījumā es, protams, nedomāju RSU), universitātes rādītāji īstermiņā pacelsies, līdz brīdim, kad institūta darbības efektivitāte kritīsies. Kas tad mums ir svarīgs? Tikai reitingi?
Kas to ir izdomājis? Izglītības un zinātnes ministrija?
Jā, tāds trends ir šīs ministrijas radīts. Bet savulaik bija uzstādījums Latvijā veidot valsts nozīmes zinātniskās pētniecības centrus, un tika koordinēti iegādāta pētnieciskā aparatūra. Taču centru darbībai finansējums netika piešķirts, un labā ideja palika pusceļā. Un kārtējie reformu plāni ievieš kārtējo nestabilitāti un neziņu zinātniskajās institūcijās.
Būdams ZA prezidents, cerat mainīt kaut ko šajā bezmērķīgajā jūklī?
Es neesmu cilvēks, kas nodarbojas ar cerēšanu. Mans uzdevums ir - darīt. Izanalizējot sistēmu, esam sapratuši, kas tajā nedarbojas vai darbojas slikti, un „Nacionālās attīstības plāns 2020”, ja to skatām izglītības, zinātnes un inovāciju jomā, ir kapitāli izgāzies, jo nevienam no mērķiem ne tuvu neesam tikuši. Uzskatām, ka zinātniekiem jāiziet no komforta zonas un jāstrādā pa tiešo ar industriju - lai radītu inovācijas. Taču valstī nav šiem mērķiem nepieciešamās inovācijas infrastruktūras jeb materiāli tehniskās bāzes! Mums savulaik neizdevās pārliecināt ministrijas, lai tās kaut daļu no iepriekšējiem Eiropas Savienības finanšu piešķīrumiem investētu inovāciju ekosistēmas izveidē valstī. Tika skaidri un gaiši pateikts, ka ar inovācijām nodarbosies Ekonomikas ministrija, un tā savas industriālās politikas ietvaros būs vērotāja (!), kas gaidīs, kad privātajā sektorā parādies kāda inovācija, ko tad tā varēs atbalstīt... Nevis virzīt un stimulēt, bet gaidīt, kad kaut kas kaut kur radīsies. Bet, lai zinātniskās izstrādnes pārtaptu produktos un tehnoloģijās, Latvijai ir jārada sava Silīcija ieleja, kas bāzētos uz Latvijas ZA. Kādreiz Zinātņu akadēmijai bija savas eksperimentālās rūpnīcas un konstruktoru biroji, tagad nevienam vairs nav nekā no tā. Mums nav inovāciju infrastruktūras nedz publiskajā, nedz komercsektorā. Nav konstruktoru biroju, nav diagnostikas laboratoriju, nav sertifikācijas centru... Mums ir maza ekonomika, un mazās valstīs zinātnes inovāciju infrastruktūru var izveidot tikai valsts, un tā ir jāpieskaņo prioritārajiem valsts attīstības virzieniem. Bet šiem virzieniem jābūt zinātniski pamatotiem. Pēc ES ierēdņu domām, 37% naudas jānovirza zaļajai - klimatu uzlabojošajai - ekonomikai. Uz priekšu - bioekonomika, bioenerģētika, biofarmācija, gēnu inženierija utt. - tas varētu būt viens no inovāciju klasteriem*. Otrs - digitalizācija: datorzinības, programmēšana, mākslīgais intelekts. Trešais - robotizācija, automatizācija, proti, viss, kas palīdz paaugstināt darba ražīgumu.
Vai par to jau esat runājis ar kādām mūsu valsts institūcijām?
Jā. Esam nosūtījuši vēstuli Valsts prezidentam, premjeram, izglītības, ekonomikas un finanšu ministru, runājām ar Valsts banku, ar Darba devēju konfederāciju utt. Bet - lai to visu finansētu, Latvijas valstij ir jāizpilda Saeimas 2019. gada lēmums, kas paredzēja izveidot inovāciju atbalsta fondu.
Un tas, protams, nav izveidots.
Dabīgi, ka nav. Atkārtošu vēlreiz: zinātniekiem kopā ar uzņēmējiem jāveic zināšanu transformācija par produktu. Bet tad jāmaina zināšanu vērtēšanas sistēma, jo zināšanu pārnese ir viena no svarīgākajām komponentēm, bez kā nevar attīstīties industrija. Mūsu valstī ir par maz kvalificētu, uz nākotni orientētu inženieru. Kā tad mēs to „Nacionālās attīstības plānu 2027” pildīsim? Tur paredzēts, ka 52% zinātnieku jāstrādā industrijai. No otras puses - tiek uzlikti ierobežojumi: ja zinātniskā institūcija nopelnīs vairāk nekā 40% sadarbībā ar industriju, tad institūcija vairs nesaņems publisko atbalstu, jo tad, izrādās, zinātniskā institūcija būs kļuvusi par komercuzņēmumu! Mums ar katru gadu krītas sagatavoto doktoru skaits, un 15% no visiem mūsu zinātniekiem jau strādā ārvalstīs, lielākoties jaunie. Tas nozīmē, ka esam ieguldījuši naudu, lai stimulētu citu valstu pētniecību un inovācijas. Tāpēc mūsu mērķis: izveidot Zinātņu akadēmiju par Latvijas Silīcija ieleju, par smadzeņu centru, formulējot virzienus, kuros Inovāciju fondam ir jāiegulda līdzekļi. Pagaidām šeit nav inovāciju infrastruktūras, bet tā ir jārada. Ja to izveidosim, mēs spēsim piesaistīt desmitiem inovatīvo uzņēmēju. Mēs esam tik, cik mēs esam, un daudzos virzienos mūsu kompetence diemžēl ir jau zaudēta, tāpēc mums burtiski jāvelk šurp, uz Latviju, inovatīvie uzņēmēji ar viņu idejām, jāfinansē viņi no inovācijas fonda, lai Latvijā tiktu radītas inovāciju ražotnes.
Labi, atgriezīsimies pie latviešu zinātnieku devuma...
2018. gada dati - 2257 publikācijas labos žurnālos, 12 izgudrojumi ar Latvijā rezidējošu zinātnieku līdzdalību. Ko tieši Latvijas ekonomika no tā visa saņems? Izdos rakstu krājumus? Tiklīdz ideja ir nopublicēta, tā par velti tiek ārzemju inovatīvajam biznesam. Amerikā un Eiropā ir dažādas patentēšanas sistēmas: Eiropā to, kas ir jau nopublicēts, jūs nekad nevarēsiet patentēt, savukārt Amerikā kā savu izgudrojumu var patentēt to, ko kāds cits, piemēram, no Latvijas, ir nopublicējis, ‒ ja, izmantojot svešu ideju, tiek radīts komerciāli veiksmīgs produkts.
Kāpēc mums tik stulbi likumi?
Tāpēc, ka mēs harmonizējamies ar Eiropu. Bet inovāciju līderis ir Zviedrija. Tur par valsts naudu profesors X rada izgudrojumu, patentē to uz sava vārda un pats arī attīsta par produktu vai licencē kādam uzņēmējam. To dēvē par profesora privilēģiju. Jautāsiet: kāds tur labums - par valsts naudu profesors rada izgudrojumu un pats izmanto tā augļus? Bet profesors ar degunu ars zemi, lai viņa izgudrojums atrastu pielietojumu un kāds to sāktu ražot. Tikko kāds to sāk ražot, pieaug nodarbinātība, sāk nākt nodokļi, aug nacionālais kopprodukts. Valstij ar uzviju tiek atdots zinātnē investētais finansējums. Viss ir sistēmā! Ja mēs rudenī gribam pļaut labību, tad pavasarī tā ir jāiesēj. Bet, lai iesētu, jāuzar zemīte. Un ir vajadzīgas investīcijas traktorā un zemniekā. Un mēslojums arī jāpērk. Mums saka, galvenā nozīme ir darba organizācijai un pārvaldībai, nevis investīcijām. Valsts uzdevums ir vērtēt, kurš pareizāk pļauj! Bet izrādās, ka nav, ko pļaut... Nu, labi, tad vismaz piesaistīsim konsultantus, lai pamāca, kā labāk pļaut.
Viss ir otrādi. Tieši tāpat kā ar mūsu galveno fetišu - kovidu.
Es pavasarī jums jau teicu: kovids Latvijā beigsies ap Jāņiem, un otrā viļņa nebūs. Bet - ar noteikumu: ja neievedīsim. Kas notiek tagad? Tagad Latvijā nav neviena gadījuma, kad šobrīd saslimšanu izraisītu iekšzemes vīruss, respektīvi, tāds, kas palicis no pirmsjāņu vīrusiem. Mēs atvērām savas robežas, bet nedarījām pilnīgi neko, lai kovids neatgrieztos Latvijā. Mēs tikai priecājāmies par savu „veiksmes stāstu”, kas nu draud pārvērsties ļaunā murgā. Šobrīd būtu jāskatās nevis uz tām valstīm, kurās joprojām iet sliktāk nekā pie mums, bet uz tām, kurās iet labāk. Piemēram, uz Taivānu, kurā ir vairāk nekā 23,8 miljoni iedzīvotāju un kādi 530 inficēšanās gadījumi pa visu šo pandēmijas laiku, mirušo - 0,3 cilvēki uz vienu miljonu. Kāpēc? Tāpēc, ka uz robežām notiek kontrole. Pārbauda visus, un, ja kāds ir inficējies, tad šo personu sūta uz karantīnas hoteli vai uz mājām, ja viņš dzīvo viens un var pašizolēties. Tur viņam jāpaliek tik ilgi, kamēr viņš ir vesels. Bet ko mēs darām? Slēdzam ekonomiku un atkal aizņemamies miljardus? Vai mums jākļūst par Eiropas visvairāk kovidskarto valsti, lai saņemtu kārtējos miljardus?
Acīmredzot tas ir patiesais mērķis... Vēl daudzus interesē - ja runājam par kovidu, ‒ kas tā par interesantu slimību bez simptomiem?
Jānošķir slimība (saslimšana) un inficēšanās. Inficētās personas ne vienmēr ir slimas. Bet tās lielākoties ir spējīgas pārnēsāt infekciju. Līdz ar to tam, kurš ir inficējies, jāievēro tāda pati karantīna kā tam, kurš saslimis.
Tātad slimību bez simptomiem tomēr nav... Un zāļu pret kovidu arī nav?
Augsti efektīvu zāļu pret Covid-19 tiešām nav. Un tos pāris preparātus, kas ir atzīti par pietiekami efektīviem, valsts ir iepirkusi minimālā daudzumā, jo mums taču bija „veiksmes stāsts”! Turklāt vēl šobrīd tiek noliegta siekalu testa leģitimitāte, jo kaut kur kaut kāds Briseles ierēdnis vēl nav izdevis attiecīgo rīkojumu. Bet 20. septembrī žurnāls „New England Medicine” publicēja rakstu ar skaidriem pierādījumiem, ka metode, ko lieto vīrusa noteikšanai, ņemot paraugus no deguna un kakla gļotādas, ir mazāk precīza nekā metode, paņemot pacienta siekalu paraugu.
Jāgaida vakcīna pret kovidu?
Kovidvīrusa dažādās variācijas ir jau vairāk nekā 270. Tas nozīmē: ja cilvēks tiks vakcinēts pret kādu no tām, tad nav simtprocentīgas pārliecības, ka vakcīna strādās pret visām tā variācijām. Un, kamēr pētīs vakcīnas iedarbību, vīruss „uztaisīs” vēl 270 variācijas... Šis process ir nebeidzams, jo tas ir RNS vīruss, un šajā gadījumā kļūdas vīrusa genoma nolasīšanā ir daudz biežākas nekā DNS vīrusu gadījumos. Tāpēc mums lāga neveicas cīņa pret RNS vīrusiem, gripu ieskaitot, par HIV un pārējiem nemaz nerunājot. Daļēji ierobežot saslimšanu var vakcīna un zāles, kas iznīcina vīrusus, izmantojot to, ka visi koronavīrusi izmanto vienu mehānismu, kā iekļūt šūnā. Ja šis mehānisms tiks nobloķēts, tad vīruss netiks ielaists organismā. Un nevar prasīt, lai zinātnieki pēc vīrusa pusgada plosīšanās nosauc paņēmienus, kā to izdarīt.
Tad atliek stiprināt imunitāti?
Tagad mēs skaidri zinām, ka pārstimulēta imunitāte jeb pārstimulēta iekaisumu reakcija uz vīrusu - tajos gadījumos, kad slimības gaita ir smaga vai vidēji smaga, ir nevis pozitīvs, bet gan negatīvs faktors. Tāpēc pacientam ir jādod imūnsistēmu kontrolējošas vielas, kas nomāc iekaisumu. Ja iekaisums tiek nomākts, tad cilvēks izdzīvo. Ja ne, tad aiziet bojā. Ja vīruss ir ieperinājies šūnā, organisms šo šūnu iznīcina.
Imūnsistēma tik ļoti cīnās pret vīrusu, kas iekļuvis šūnā, ka sanāk tā: organisms „apēd” pats sevi?
Diemžēl tā sanāk.
* Klasters - savstarpēji saistītu uzņēmumu, specializētu piegādātāju, pakalpojumu sniedzēju, saistītu nozaru uzņēmumu un saistītu institūciju (universitāšu, aģentūru, tirdzniecības asociāciju u.c.) ģeogrāfiska koncentrācija. Šīs ģeogrāfiskās koncentrācijas ietvaros klastera pārstāvji sadarbojas, neskatoties uz savstarpēju konkurenci (Maikls Porters, Hārvarda universitātes profesors)
