Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Armēnijas vēstnieks Latvijā Tigrans Mkrtčjans
Ļoti daudzi Neatkarīgās lasītāji mums uzdod jautājumu, vai ir sācies Armēnijas un Azerbaidžānas karš. Varbūt varam ieviest skaidrību, kurš ar ko karo šajā konfliktā? Vai Armēnija ir kara stāvoklī ar Azerbaidžānu?
Pašlaik notiek karš starp Azerbaidžānu un Kalnu Karabahas Republiku. Daudzi nesaprot, ka jau kopš 1991. gada ir izveidojusies neatkarīga valsts ‒ Kalnu Karabaha jeb Arcaha. Kalnu Karabahā dzīvo 150 000 iedzīvotāju. PSRS laikā tas bija autonomais apgabals Azerbaidžānas PSR sastāvā. Savulaik, proti, 1921. gadā Staļins (1878‒1953) izlēma, ka armēņu vairākuma apdzīvotā Kalnu Karabaha jeb Arcaha ir jāiekļauj boļševistiskajā Azerbaidžānā. Azerbaidžāna bija neatkarīga starp 1918. un 1920. gadu. Nedz tolaik, nedz pirms tam Kalnu Karabaha jeb Arcaha nebija Azerbaidžānas sastāvā. Līdz 1918. gadam Azerbaidžānas vispār nebija pasaules politiskajā kartē. Man ir pieejams, teiksim, Britu enciklopēdijas 1911. gada izdevums, kurā par Azerbaidžānu ir teikts, ka tā ir Irānas ziemeļrietumu daļas province, turklāt šķirkļa apjoms ir pavisam neliels. Azerbaidžāna ieguva neatkarību 1918. gadā, pateicoties Turcijas armijas atbalstam. No tā laika tiek izteiktas teritoriālas pretenzijas gan attiecība pret Kalnu Karabahu jeb Arcahu, gan pret Nahičevānu, gan pret Zangezūru, kas ir neatdalāma mūsdienu Armēnijas sastāvdaļa. Karabahas armēņiem tagad ir brīdis eksistenciālam jautājumam ‒ būt vai nebūt. Tātad ‒ pašlaik notiek karš starp Azerbaidžānu un Kalnu Karabahu. Kalnu Karabahu atbalsta tikai un vienīgi Armēnija, bet Azerbaidžānu atbalsta Turcija un starptautiskie teroristi, un to jau atzīst Francija, Krievija, ASV, Lielbritānija, Irāna un citas valstis.
Pašlaik, atšķirībā no 1991.‒1994. gada kara, tiek izmantoti nevis 20. bet jau 21. gadsimta ieroči. Vai Karabahai ir, ar ko pretoties šādam bruņojumam?
Azerbaidžānai ir ļoti lieli ienākumi, tāpēc viņi varēja iepirkt moderno bruņojumu. Tas mūs ļoti uztrauc. Tomēr pašlaik kara raksturs ir mainījies. Pat šobrīd, kamēr notiek šī intervija, Karabahas galvaspilsēta ‒ Stepanakerta tiek apšaudīta ar smago artilēriju un pret to tiek vērsti raķešu triecieni. Turklāt pret Karabahu tiek lietotas pat starptautiski aizliegtās kasešu bumbas. 8. oktobrī pret Šuši pilsētas simbolu, Sv. Pestītāja baznīcu uzbrukums tika vērsts divas reizes, pirmo reizi tā bija kaujas lidmašīnas nomesta bumba, kas nodarīja lielus postījumus. Tas ir kara noziegums, kas pastrādāts gaišā dienas laikā, turklāt tā liecinieki bija vairāku valstu žurnālisti (daži šā uzbrukuma laikā tika smagi ievainoti).
Mums ir jāatzīst, ka Karabahas spēki veica precīzu un efektīvu triecienu pa Gendžes militāro lidostu, no kurienes tika veikti daudzi militāro lidmašīnu uzbrukumu Karabahai. Militārās aviācijas bāze tika likvidēta, bet šīs operācijas laikā, iespējams, tika bojāta viena netālu esoša ēka. Azerbaidžāna no tā centās uzpūst starptautisku skandālu, ka armēni apšaudīja otru lielāko Azerbaidžānas pilsētu, kurā dzīvo pusmiljons iedzīvotāju. Armēņu puse uz to atbild, ka pret agresoriem dots trieciens pret militārās aviācijas bāzi. Pat tad, ja būtu taisnība Azerbaidžānas apgalvojamiem par viena civiliedzīvotāja bojā eju, tad no tā neizriet, ka armēņu spēki būtu apšaudījuši Gendžes pilsētu!
Taču tas, ko Azerbaidžānas armija īsteno pret Stepanakertu, Šuši, Martakertu un citām Karabahas pilsētām un ciemiem, ir apzināta apšaude, izvēršot armēņu genocīdu!
Vienīgā atšķirībā starp asiņaino karu 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā ir tā, ka tagad tiek lietota modernāka militārā tehnika un, atšķirībā no tā laika, konfliktā daudz plašākā mērā ir iesaistījusies Turcija. Turcijas F16 lidmašīnas veic izlūklidojumus, kā arī no gaisa ir segušas vairākus uzbrukumus Kalnu Karabahas armijas pozīcijām, jāatzīmē turku militārpersonu klātesamība un tas, ka tās visos iespējamos veidos palīdz azerbaidžāņiem
Tas, kas nav mainījies, tad tā ir islāma teroristu izmantošana. Iepriekšējā kara laikā azerbaidžāņu pusē piedalījās vairāk nekā 3000 modžahedīnu no Afganistānas. Pēc mūsu rīcībā esošas informācijas un pierādījumiem, pašlaik Azerbaidžānas pusē karo vairāki tūkstoši teroristu no Sīrijas. Starptautisko teroristu iesaistīšanai ir ļoti pragmatiski nolūki. Ja svešzemju algotņi tiek nogalināti, tad Azerbaidžānā par tiem uztraukumu nav, bet ja iet bojā azerbaidžāņu karavīri, tad tās ir sēras ikviena karavīra ģimenē un šādiem gadījumiem palienoties pieaugs neapmierinātība ar Azerbaidžānas prezidentu, kas ierāva savu valsti asiņainā karā.
Ja varu izteikties poētiski, tad pašlaik notiek islāma teroristu cīņa pret vissenāko kristiešu valsti pasaulē, jo tieši armēni izveidoja pasaulē pirmo valsti, kurā valdošā reliģija bija kristietība.
Ja Azerbaidžānu atbalsta Turcija, bet Karabahu tikai Armēnija, tad, salīdzinot militāro un ekonomisko potenciālai, vai jums it jebkādas izredzes noturēties?
Uz to mēs arī norādām. Kad azerbaidžāņu diplomāti mēģina apgalvot, ka viņu armija ir tikai atbildējusi uz Karabahas uzbrukumu un ka notiekošais ir tikai pretuzbrukums, tad ir jāsecina, ka tie ir pilnīgi murgi. Karabahā kopā ar Armēniju ir 3 miljoni iedzīvotāju. Turcija kopā ar Azerbaidžānu ir vairāk nekā simts miljonu iedzīvotāju. Kopējais militārais budžets šim abām valstīm ir daudzkārt lielāks nekā mums. Mums nebija neviena motīva uzbrukt pirmajiem. Mēs pašlaik cīnāmies, lai armēņi paliktu Karabahā, lai mēs varētu brīvi dzīvot tajā pat zemē, kurā mūsu senči ir dzīvojuši simtus un tūkstošus gadu! Mēs cīnāmas par izdzīvošanu! Tāpēc mums ir svarīgi, lai cilvēki Eiropas Savienībā, Latvijā un visur pasaulē saprastu, kas patiesībā notiek Kalnu Karabahā.
Ir svarīgi aicināt Turciju pārtraukt iesaistīties šajā konfliktā un palikt malā. Ir svarīgi starptautiski pieprasīt, lai Azerbaidžāna un Turcija izbeidz izmantot starptautiskos teroristus. Ir nekavējoties, kaut vai piedraudot ar sankcijām, pieprasīt, lai Azerbaidžāna nekavējoties pārtrauc militāro ofensīvu un pārtrauc jebkādas apšaudes un ieroču pielietošanu. Diemžēl, pagaidām, Azerbaidžānas puse to noraida.
Vai Karabahai ir cerības noturēties?
Pirmo desmit dienu kauju rezultāti liecina, ka Azerbaidžāna nav sasniegusi izšķirīgus panākumus. Kalnu Karabahas ļaudis cīnās par savu zemi. Karabahas ļaudis ir kalnu iedzīvotāji, bet azerbaidžāņi ir līdzenuma tauta, tāpēc, protams, pieredze un savas zemes izjūta ir Karabahas cilvēku pusē. Karabahas ļaudis visos laikus ir izcēlušies kā vīrišķīgi karavīri, kas nelieca muguras nevienas impērijas priekšā, kas prata nosargāt savu valodu un reliģiju nepakļaujoties nevienai impērijai. Karabaha vienmēr saglabāja vismaz daļu no savas pastāvības pat pret islāma ietekmi simtiem gadu laikā. Tas pats notiek arī pašlaik. Armēni aizstāv savu dzimteni, bet mūsu pretinieki cīnās par viņu autoritārā līdera diktētajiem politiskajiem mērķiem.
Kāda ir Krievijas nostāja šajā konfliktā?
Krievija ir neitrāla. Krievija, kopā ar Franciju un ASV ir viena no EDSO Minskas grupas dalībvalstīm un jau ir izteikusi vairākus aicinājumus par nekavējošu uguns pārtraukšanu.
Vai Krievija palīdz Armēnijai?
Nē! Krievija nepalīdz nedz Armēnijai, nedz Azerbaidžānai. Krievija pārdod bruņojumu gan Armēnijai gan Azerbaidžānai. Aktīvu palīdzību Armēnijai Krievija nesniedz un nav sniegusi. Ir cilvēki, kas uzskata, ka jaunas Karabahas karš ir savdabīgs nepieteikts karš starp Krieviju un Turciju Karabahas teritorijā, bet tā nav taisnība. Ir pilnīgi atšķirīga šo valstu iesaiste. Krievija ir neitrāla un ir gatava būt par starpnieku, bet Turcija ir dziļi iestigusi šajā konfliktā. Protams Krievijai ir noteikta ietekme gan uz Armēniju, gan Turciju, gan uz Azerbaidžānu, bet pagaidām tās ietekme nav bijusi pietiekami efektīva, lai izbeigtu konfliktu. Iespējams, ka Krievijas vadība cer, ka jau tuvākajā laikā saprātīga pieeja uzvarēs un gan Azerbaidžāna, gan Turcija pārtrauks konflikta eskalāciju. Tomēr Krieviju un citas pasaules valstis ļoti uztrauc starptautisko islāma teroristu iesaistīšanās šajā konfliktā, kā arī Turcijas destruktīvā loma.
Jūs apciemojāt Latviju. Kāds bija jūsu galvenais vēstījums Latvijas politiķiem un sabiedrībai?
Es aicinu Latvijas valdību un sabiedrību savus vērtējumus balstīt uz patiesu informāciju par notiekošo. Tas nozīmē, saprast, ka pret Kalnu Karabahu ir notikusi Azerbaidžānas agresija. Otrkārt. Ir jāsaprot, ka Azerbaidžānai palīdz Turcija. Tā kā Turcija ir NATO dalībvalsts, tad tas ir ļoti bīstami, ja viena NATO dalībvalsts iesaistās kāda reģionālajā konfliktā pret valsti, kas ir NATO partnervalsts. Treškārt ir jāsaprot, ka starptautiskā islāma terorisma iesaistīšanās konfliktos Aizkaukāzā palielina riskus Eiropas drošībai.
Ja netiks doti adekvāti Turcijas un Azerbaidžāna rīcības novērtējumi, kaut vai piedraudiet ar sankcijām, tad tas rada risku, ka notiks jauns armēņu tautas genocīds. ES ceru, ka Latvijā to sapratīs un nepieļaus. Ir nekavējoties jāpanāk uguns pārtraukšana, jo Armēnija ir gatava un vienmēr ir bijusi gatava sēsties pie sarunu galda.
Mēs cīnāmies par armēņu tiesībām dzīvot savā dzimtajā zemē. Noteiktu atbalstu Armēnijai jau ir izteikušas vairākas ES dalībvalstis. Nīderlandes parlamentā tika pieņemta rezolūcija kurā ir izteikts aicinājums valdībai pieprasīt izmeklēšanu par Azerbaidžānas rīcību konflikta laikā. Kanāda ir apturējusi militārā eksporta atļaujas uz Turciju un likusi izmeklēt faktus, ka Turcija un Azerbaidžāna izmanto Kanādas tehnoloģiju Kalnu Karabahas cīņās. Francijas prezidents tieši Rīgā sniedza ļoti pārliecinošu paziņojumu par Turcijas organizēto teroristu pārvešanu uz reģionu un Azerbaidžānas kūdīšanu, rosinot iekarot Kalnu Karabahu, kas saskaņā ar teikto ir pilnīgi nepieņemami. Noteiktus vērtējumus par Azerbaidžāna darbībām jau ir iztikusi Kipra un Grieķija. ES dalībvalstis jau pakāpeniski sāka labāk saprāts notiekošā nianses un es aicinātu arī Baltijas valstis un Latvijas iedzīvotājus pievienoties.
Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem Latvijas Tautas fronte pauda atbalstu Karabahas centieniem pievienoties Armēnijai. Tie, kuri tolaik cīnījās par Latvijas neatkarību labi saprata armēņu tautas centiens pašiem lemt par savu piederību, neatkarību un brīvību. PSRS pēdējos gados Kalnu Karabaha saskaņā ar PSRS likumdošanu likumīgi ieguva neatkarību no Azerbaidžānas, kaut arī padomju varas iestādēm Maskavā un Padomju Azerbaidžānā tas nepavisam nepatika. Armēņu masu slepkavības tika organizētas Sumgaitā un citās Azerbaidžānas vietās. Vēlāk, brīdī, kad PSRS beidzot sabruka, Padomju Azerbaidžānas teritorijā izveidojās divi neatkarīgi un tiesiski vienlīdzīgi subjekti - Kalnu Karabahas Republika un Azerbaidžānas Republika. Brīdī, kad Azerbaidžāna ieguva neatkarību, tā ne legāli, ne arī faktiski nekontrolēja Kalnu Karabahu. To nepieciešams ļoti skaidri saprast. Taču mierīgas prasības iedarbināt tālaika tiesiskos mehānismus, lai pārskatītu Staļina prettiesisko lēmumu izraisīja varmācīgu pretreakciju, grautiņus un masu slepkavības. Tagad mēs atkal redzam necilvēcīgu tieksmi sagraut un iznīcināt visu, lai iegūtu teritoriju, kuru Azerbaidžāna uzskata par savējo. Ir acīmredzams, ka Karabahas armēņu izdzīvošanu un drošību iespējams garantēt vienīgi atzīstot Kalnu Karabahas tiesības uz pašnoteikšanos.
Pašlaik demokrātiskā Kalnu Karabaha (Arcaha) un Armēnija cīnās pret diviem visautoritārākajiem diktatoriem šajā reģionā ‒ pret Azerbaidžānas un Turcijas diktatoriem, kas savu ambīciju realizēšanai pat ir ataicinājuši teroristus,, tāpēc piesardzīga neitralitāte būs atbalsts jaunam armēņu genocīdam!
