„Šajā valdībā katrs cīnās par sevi, tomēr labi saprot, ka galvenais ir salipināties tā, lai kombinācija neizjūk. Tomēr, domājot par nākamajām vēlēšanām, ir jāsaprot spēku samēri. KPV LV faktiski ir izjukusi, par JKP rodas arvien vairāk jautājumu, uz kuriem nav atbilžu... Mums jāsāk gatavoties nākamajām vēlēšanām, jādod eleganta kritika un savs piedāvājums,” uzskata Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis (ZZS). Šodien intervija ar Māri Kučinski.
Saeima atkal turpinās attālināto „darbu”. Izskatās, protams, smieklīgi, kad pieauguši, veseli un saprātīgi (?) cilvēki sadalās pa maziem pulciņiem un tēlo, ka strādā „attālināti”.
Es ļoti gaidīju 1. septembri, jo zināju, ka Saeima sāks strādāt klātienē. Zinu, ka skolēni arī gaidīja 1. septembri - lai tiktos ar draugiem. Ceru, ka izglītības sektora vadītājiem pietiks prāta neaizrauties ar attālinātām mācībām: tas ir ļoti liels risks jaunajiem cilvēkiem. Tādas „mācības” draud ar to, ka izaugs muļķīšu paaudze. Labākajā gadījumā - sēdi mājās un urbies cauri mācību vielai, tev nav skolotāja, kurš paskaidro.
Tad varbūt skolas nemaz nav vajadzīgas? Uztaisām vienu mācību centru, lai tas attālināti apmāca visus Latvijas skolēnus. Ietaupīsies nauda, kas paredzēta pedagogu algām, ietaupīsies citas izmaksas...
Tā nav izglītība, tā ir ākstīšanās... Mans astoņpadsmitgadīgais dēls, kurš mācās 12. klasē, vakar gandrīz skandālu mājās uztaisīja, sak, vai ir iespējams kaut ko darīt, lai vismaz pēdējo klašu skolēni var mācīties normāli. Viņš taču grib iestāties augstskolā, bet tāda „attālinātā mācīšanās” ir riskanta: pat pieaugušiem cilvēkiem ir grūti sevi piespiest darīt to, kas nav obligāts, kur nu vēl jauniešiem...
Septembrī ir notikušas trīs normālas Saeimas sēdes, bet nu prezidijs izlēma, ka atkal būs attālinātās sēdes. Cerams, ka tas nav izlemts tādēļ, ka jāskata budžets...
Es gan domāju, ka tas ir izlemts tieši budžeta dēļ: skaidrs taču, ka attālinātajā variantā opozīcijai nebūs vispār nekādu iespēju iebilst, papildināt, diskutēt...
Varbūt šis lēmums patiešām ir tikai piesardzība?
Nu, nu. Arī valdība ar savu budžeta portfeli noteikti jutīsies labāk, ja parlaments būs tāds... izkliedēts.
Tā gan ir. Plus vēl arī žurnālisti netiks klāt, nevarēs uzdot negaidītus jautājumus, jo deputāti pateiks - nevaram tikties, varam runāt tikai attālināti. Un diskusijas par budžetu ir nepatīkamas, bet šis turklāt būs solījumu norakstīšanas budžets. Pilnībā! Turklāt es neizprotu pašvaldību klusēšanu: tām atņem 5% naudas, un - klusums! Kompensācijai pasola Eiropas fondu naudu, bet tā ir kā vienreizējs pabalsts, kā vienreizēja investīcija, un tās naudas vairs nebūs. Un naudas trūkums atsauksies uz pakalpojumiem, uz algām, uz ielu uzturēšanu, uz kultūru. Diez vai mazpilsētu un pagastu ļaudis tad varēs piedalīties, piemēram, dziesmu svētkos... Dzīve kļūst sirreāla. Saeimas prezidija lēmums atkal pāriet uz attālinātajām sēdēm bija negaidīts, un tas nebija apspriests arī frakciju padomē.
Kaut arī Kuldīgā un Daugavpilī pēkšņi uzlēkuši kovida iesnu rādītāji, Saeimas attālinātais darbs izskatīsies, piedodiet, smieklīgi.
Deputāti, protams, cepas. Ir dažādi viedokļi. Kaut arī politika esot kompromisu māksla, tomēr jācer, ka mēs neatgriezīsimies pie tās sirreālās situācijas, kāda bija ziemā, kad visi tika nobiedēti līdz pārliecībai - ja saslimst ar kovidu, tad neizbēgami nomirst. Visa Vecrīga tukša, policija seko, vai kaut kur nepulcējas cilvēki... Domāju, ka mūsu zemās saslimstības rādītāju pamatā ir mūsu mentālās īpašības: esam atturīgi. Ir tāda anekdote. Latvietim pasaka, ka būs jāietur distance - divi metri. Latvietis brīnās: vai tiešām otram cilvēkam būs jāpienāk tik tuvu?! Bet, runājot par Saeimu... Parlamenta darbs nav tikai pogas nospiešana, balsojot par vai pret, tās ir sarunas, diskusijas, ideju dzimšana, to apspriešana... Taču tagad - tas ir briesmīgi, kad pie ekrāna jāpiestumj sava seja un kaut kas jāsaka. Piedodiet, bet tas ir nebaudāmi. Manuprāt, Saeima ir vienīgais parlaments ES, kas šādi organizē sēdes.
Kam ienāca prātā šī absurdā ideja - atkal sākt attālinātās sēdes?
Es teiktu - iepatikās. Tehniski tā attālināto sēžu programma nav slikta. Krīzes brīžos tā ir pat ļoti laba. Bet to nedrīkst pārvērst par pastāvīgu sistēmu.
Vērojot sabiedrību, kļūst skaidrs, ka lielākais kovidpasākuma ieguvums ir bailes, kas iesētas cilvēkos, un tieši no bailēm ir atvasinātas iespējas turēt cilvēkus īsā pavadiņā. Vai vispārējas bailes kaut kādā veidā iespaido valsts drošību?
Mēs nezinām, kā būtu, ja notiktu citādi. Kas attiecas uz valstiskās drošības kontroli - tur viss ir bez izmaiņām. Tur cilvēki nevar atļauties attālināti diskutēt vai balsot. Ja tie, kuri atbild par drošību, samuktu krūmos un pieprasītu attālinātu balsošanu, tad gan būtu nepatikšanas.
Vai mums - saistībā ar valsts drošību, vajadzētu uztraukties par situāciju Baltkrievijā?
Vispirms jāanalizē visi iespējamie notikumu scenāriji. Mēs, protams, tur nebrauksim ar saviem tankiem un nemācīsim baltkrievus, kā viņiem dzīvot. Viņiem pašiem jāizvēlas savs ceļš. Bet visnozīmīgāk ir vērot to, kas notiks ar Baltkrievijas ekonomiku, jo tā joprojām bāzējas uz bijušajiem kolhoziem un sovhoziem, uz padomju rūpnīcām - protams, ar dažiem izņēmumiem. Jābūt uzmanīgiem, jo Baltkrievijai tuvojas pirmatnējā kapitālisma sākotnējais - privatizācijas - process. Tad ļoti daudzi cilvēki zaudēs darbu. Tad viņi varētu meklēt darbu pie mums. Taču mēs nebūsim pirmie spēlētāji - Polija mūs apsteigs. Ja runājam par nacionālas valsts lietām - būtu svarīgi, lai baltkrievi saglabā savu baltkrievisko „es” un nekļūst par krieviem un lai Baltkrievija nekļūst vienkārši par teritoriju Krievijas karabāzu izvietošanai.
Pavasarī jūs intervijā Neatkarīgajai teicāt, ka nekad nav bijusi tāda attieksme pret opozīciju, kāda ir tagad. Ir pagājis pusgads. Kaut kas mainījies?
Attieksme pret opozīciju ir mazliet uzlabojusies, jo tie lielie varoņi, kuriem jūra bija līdz ceļiem, saprata, kur viņi ir nonākuši. Komisiju līmenī ir zināms progress, viņi ir paņēmuši vienu toņkārtu zemāk. Sākums, protams, bija šokējošs. Vairs nejūtam tādu naidu kā tolaik. Viens otrs bijušais „naidnieks” pienāk klāt un atzīst, ka es esot „baigi normāls vecis”. Tātad ir bijuši stereotipi un sazombējums.
Jaunā konservatīvā partija „zaļzemniekus” joprojām uzskata par lielākajiem ienaidniekiem.
Šis stereotips ir palicis, un tas joprojām tiek uzkurināts. Kā visa ļaunuma sakni viņi, protams, redz Lembergu. Cik ilgi viņi paši tam ticēs - es nezinu.
Bet kā ar administratīvi teritoriālo reformu? Cilvēki protestē...
Ir grūti prognozēt, vai reforma būs ar pozitīvu vai negatīvi zīmi.
Satversmes tiesā ir vairāki iesniegumi ar protestiem.
Visticamāk, Satversmes tiesa neatcels šādu nopietnu zemes dalīšanu. Varbūt pateiks, sak, nākamreiz tā vis nedariet.
Bet ir pilnīgi nejēdzīgi apvienošanas gadījumi. Tā, piemēram, Salacgrīvas novadu pievienos Limbažu novadam. Kādā sakarā?! Ministrs Pūce vienkārši tā izdomāja, un viss?
Salacgrīvai ir „ziepes”. Būšu ļoti patīkami pārsteigts, ja Salacgrīvai nebūs attīstības atsitiena. Limbažu ražošanai krītoties, pilsēta palikusi par darbaspēka piegādātāju Rīgai. Limbažos vietējie pakalpojumi vairs nav tik nepieciešami, bet Salacgrīvas novietojums savulaik ir devis pamatīgu attīstības grūdienu. Tagad tas viss var pazust.
Pēc diviem gadiem - atkal Saeimas vēlēšanas. Domājat par tām?
Kurš politiķis nedomā? Bet es būšu zaudējis Augustam Brigmanim derībās...
Par ko tad derējāt?
Brigmanis teica, ka šī valdība nostrādās visus četrus gadus.
Jūs domājāt citādi?
Es balstījos uz statistiku, proti, ka neviena valdība nav nostrādājusi četrus gadus.
Šī nostrādās. Tieši tāpēc, ka tā ir vāja. Ikviena koalīcijā ietilpstošā partija saprot: ja tā aizies no koalīcijas, tad valdība sabruks. Viņi kasās kā blusaini suņi, tomēr turas kopā kā zāģa zobi.
Jā, šajā valdībā katrs cīnās par sevi, tomēr labi saprot, ka galvenais ir salipināties tā, lai kombinācija neizjūk. Tomēr, domājot par nākamajām vēlēšanām, ir jāsaprot spēku samēri. KPV LV faktiski ir izjukusi, par JKP rodas arvien vairāk jautājumu, uz kuriem nav atbilžu... Mums jāsāk gatavoties nākamajām vēlēšanām, jādod eleganta kritika un savs piedāvājums, jāpārtrauc domāt par iespējām iekļūt valdībā vēl šajā sasaukumā.
Ja šajā valdībā nebūtu JKP, tad jau jums būtu visas iespējas.
JKP visiem ir kā gruzis acī.
Jā, ziepes viņi ir savārījuši cisternām. Piemēram, ostas. Ventspils osta jau samīdīta, tagad satiksmes ministrs Tālis Linkaits kopā ar JKP kompāniju ķērušies klāt Liepājas un Rīgas ostām.
Jā, JKP mērķis ir atņemt pašvaldībām ostas ar visām apkārtējām teritorijām, ‒ faktiski tās nacionalizēt un ielikt savus pārvaldniekus. Tas var būt milzīgs trieciens ekonomikai, zūdot pašvaldību atbildībai un kopējai ieinteresētībai investoru piesaistei. Arī investori ir neizpratnē.
Lai valsts drošība būtu drošās rokās, Nacionālā drošības komisija (NDK) papildināta ar čaklo daudzdari Ramonu Petraviču (KPV LV), kura pirms tam jau apvienoja trīs amatus: ministres, deputātes un Vidusjūras savienības parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītājas amatu. Žēl cilvēka, pārstrādāsies...
KPV LV piedāvāja Petraviču, kam jau ir pielaide valsts noslēpumam. Biju mazliet pārsteigts, bet, kas nu mums ir, ar to strādājam... Petravičas kundze kādā laikrakstā izteicās, ka NDK sēdes notiekot reti, tāpēc viņa varēšot savienot vairākus pienākumus. Tomēr man jāaizrāda, ka sēdes ir katru nedēļu, un tēmu ir gana daudz, tāpēc nākas noorganizēt pat kādu papildu sēdi.
Tad varbūt vēl kādu amatu viņai piedāvāt?
Nu jau gan vajadzētu pietikt. Sāpe tikai, ka kovida dēļ viņa varētu netikt uz to Vidusjūru...
