Par advokāta Pāvela Rebenoka slepkavību un ar to saistītām aktuālām lietām Neatkarīgās intervija ar bijušo sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju, juristu Aivaru Borovkovu.
Ir nogalināts zvērināts advokāts Pāvels Rebenoks. Vai tiesībsargājošās iestādes tagad dara visu pareizi?
Nevaru vērtēt, kā notiek šīs konkrētās lietas izmeklēšana. Ceru, ka viss iespēju robežās tiek darīts, lai noziegumu atklātu. Bet kopumā izmeklēšanas darba kvalitāte ir ļoti zema, tai skaitā, ļoti pietrūkst pēctecības, kad vecāki kolēģi nodod savu pieredzi jaunākiem - tā ir tēma, kas lien ārā no katra publiski izskanējuša nozieguma.
Ja runā par vēsturi, vienmēr nonāk līdz Hitleram; ja runā par izmeklēšanas darba kvalitāti, vienmēr nonāk līdz Policijas akadēmijas likvidēšanai… Vai šīs mācību iestādes likvidēšana tiešām bija tik graujoša?
Tas nenoliedzami ir tāds kā simbols, atskaites punkts, kad sākās apjēga par to, kā politiska vara kādu politisku ambīciju vai atklātas muļķības dēļ kaut ko nograuj. Tā bija mācību iestāde, kas bija ne tikai svarīga Latvijas iekšpusē, bet bija arī eksportprece. Politiķi tikai tāpēc, ka kāds no pasniedzējiem varbūt bija tik vecs, ka strādājis padomju laikā, izdomāja ar vieglu roku šo mācību iestādi likvidēt. Krimināltiesību jomā joprojām nav izveidots nekas līdzīgs, kas varētu aizstāt šo augstskolu. Arī administratīvajās un civiltiesiskajās tiesībās ar Policijas akadēmijas likvidēšanu ir radīts caurums.
Policijas akadēmijas absolventu būšana ir arī ar blaknēm - pastāv neliela tāda kā kliķe, jo virkne cilvēku, kas kopā mācījušies šajā augstskolā, tagad veido tīmekli politikā, tiesībās un ekonomikā - cits citam izpalīdz dabūt kādus labumus, amatus, piesegumu un tādā garā.
Diemžēl tas ir neizbēgami, jo Latvija ir valsts ar nelielu iedzīvotāju skaitu. Te visi visus zina.
Nepotisms un tīmeklis gan ir arī citu augstskolu absolventos samanāms…
Jā, bet tas ir neizbēgami, jo Latvija ir maza un visi visiem ir tantes, onkuļi, brālēni, meitas, kolēģi vai paziņas. Slikti ir šādā mazā valstī plēsties un tiesāties. Taču šī tēma nebija Policijas akadēmijas likvidēšanas cēlonis. Policijas akadēmija bija laba. Tās likvidēšana bija nesaprātīga un bezjēdzīga rīcība.
Ir jādomā par to, ka ir jāveic radikālas, sistēmiskas izmaiņas gan policijā, gan prokuratūrā. Ir absolūti nejēdzīgi, ka nav vairs izmeklētāju grupu, kas izbrauc uz sevišķi smagu noziegumu vietām. Tas ir nesaprotamu iemeslu dēļ. Ir jauki, ka valstī ir izveidots Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, jo korupcija ir problēma, taču valstī ir problēma arī ar sevišķi smagu noziegumu atklāšanu. Šī joma ir atstāta novārtā. Ir jāizveido struktūra, kas īpaši nodarbojas ar sevišķi smagiem noziegumiem. Advokāta Pāvela Rebenoka slepkavība nenoliedzami ir šāds sevišķi smags noziegums.
Šādos gadījumos parasti mēdz atcerēties deviņdesmitos gadus, bet tajā laikā reketam tomēr tika pārkosts sprands un arī etniskās mafijas Latvijā netika ielaistas…
Biju klāt pie pirmsākumiem, kad sākās cīņa pret organizēto noziedzību, kas visbiežāk ir saistīta ar smagiem noziegumiem. Tolaik bija ļoti grūti, tomēr sistēmiski lietas tika sakārtotas. Ir jābūt sapratnei, ka slepkavības un noziegumi pret personu ir atzīstami par smagiem un tie jāizmeklē prioritāri pie jebkuras iekārtas un režīmiem.
Bet policija vienmēr ir bijusi pabērna lomā - sabiedrības drošība tiek noreducēta uz to, ka jābūt tik un tik patronām uz tik un tik lielu iedzīvotāju skaitu, taču cilvēkiem jājūtas droši arī savā ikdienā un sadzīvē.
Ja runā par izmeklēšanu, arī padomju laikā prokuratūra bija elitārāka iestāde, bet milicija bija pabērnu lomā, kas rada virkni nepatīkamu blakņu. Šī nelāgā prakse ir pārņemta arī uz mūsu laikiem - ir elitārs KNAB, finanšu izmeklēšana, un tur tiek virzīts uz totālu kontroli pār sabiedrību, uzliekot pienākumu katram un visur “stučīt”, bet daudz būtiskākas likuma pārkāpumu sfēras ir kaut kā pazudušas no uzmanības.
Cik man ir gadījies redzēt iekšlietu struktūru telpas, tas nav savienojams ar normālu darba vidi.
Man savulaik gadījās būt “stūra mājā”, kad tur bija policija, un jāteic, ka grīdas tur šūpojās un apstākļi izmeklētājiem nebija labie, bet tagad taču ir centrālā ēka Čiekurkalnā, kas mirdz stiklos un betonā!
Centrālā ēka ir nenoliedzami laba, bet policijas iecirkņi novados tāpat joprojām nav atbilstīgi normālām darba vietām. Vēl problēma ir milzīgā izmeklētāju pārslodze - viņiem ir simtiem kilogramu lietu, kurās viņiem objektīvi nav iespēju iedziļināties un kaut ko meklēt. Vienkārši fiziski tas nav iespējams. No leksikas ir pazudis tāds termins kā krimināllietas izmeklēšanas termiņš, jo tāpat skaidrs, ka liela daļa lietu paliks neatklātas.
Bet var jau būt, ka advokāta Pāvela Rebenoka lietā viss notiek un slepkavas tiks notverti. Advokāta Ulda Bērziņa lietā vainīgos tomēr atklāja.
Ja atklās, tas būs lieliski. Bet publiskajā telpā tā ņemšanās ir derdzīga - katrs, kam nav slinkums, parāda, ka ir lasījis kriminālromānus un skatījies krievu bojevikus, un apspriež personas, neievērojot nekādus ētikas rāmjus.
Bet internetā un sevišķi jau anonīmos komentāros cilvēki kaut kā nolaiž tvaiku - saraksta rupjības un pēc tam noglauda bērnu un iet strādāt.
Tiem ārkārtīgi bravūrīgajiem interneta varoņiem gan vajadzētu ielāgot, ka internetā neviens nav anonīms. Diemžēl ir kusla tiesu prakse, ka netiek prasīta atbildība par naida runām un melīgu apgalvojumu izteikšanu.
Tagad taču visi sliktie “oligarhi” ir izķerti un ir iestājies “bezkompromisu tiesiskuma” laikmets.
Atkal jāsaka, diemžēl. Ļoti daudzi jēdzieni ir izkropļoti un izvērsti otrādi. Es ceru, ka cilvēki ar laiku sāks atšķirt melus no patiesības. Sabiedrības īsā sociālā atmiņa dod iespēju biedēt ar bubuļiem. Var vienu gadu, divus gadus, piecus gadus, bet ne jau mūžīgi. Ausīs griež, kad politiķi sola cīnīties ar korupciju, bet ideju par valsts pārvaldi, ekonomisku izaugsmi nav nekādu. Pirms Rīgas domes vēlēšanām šķita, ka lielākā daļa ir pieteikušies uz vakancēm KNAB, nevis taisās vadīt tādu milzu struktūru kā galvaspilsēta.
Jaunā konservatīvā partija reklamē savus panākumus Kriminālprocesa likumā, kas tagad atļauj tiesai apturēt apsūdzētā pēdējo vārdu un advokātu runas debates. Vai tas ir ieguldījums demokrātijas un cilvēktiesību jomā?
Teorētiķi visos laikos ir teikuši, ka vāja justīcija vienmēr prasa sev papildu tiesības. Tā ir aksioma, kas raksturīga, negribēju lietot šos vārdus, bet totalitārai domāšanai. Pasliktinoties izmeklēšanas kvalitātei, būs nepieciešamas papildu tiesības drošības struktūrām, ierobežojot pilsoņu brīvības un tiesības. Arī Lukašenko savus pilsoņus dauza, jo nezina, kā ar sabiedrību sarunāties. Tas ir vienīgais veids, kā noturēt varu. Arī tur tiek ietekmēta un ierobežota advokātu darbība. Kā jau teicu, sabiedrības, kuras mēģina pārvaldīt ar spēku, ietverot to likumu formā, ir totalitāras.
Jau tagad, piemēram, arī pie mums ir notikusi nopietna atkāpe no tiesību pamatprincipa un atsevišķās jomās neeksistē nevainīguma prezumpcija. Tam joprojām nav nekādu objektīvu iemeslu demokrātiskā sabiedrībā. Tai pašā laikā vienmēr atradīsies ar politiku saistīti tiesību speciālisti, kuri ar gudrām teorijām pierādīs, ka citādāk taču nevar, jo citādi ārzemēs mūs nesapratīs. Nereti izrādās, ka esam stipri pārcentušies.
Atgriežoties pie pamattēmas, es tiešām ceru, ka parādīsies apjēga, ka smagu noziegumu apkarošana ir ļoti svarīga un ar to nevajadzētu nodarboties nejēgām.
