„Atstājiet savu posteni. Tas ir vienīgais, ko jūs varat darīt mūsu valsts izglītības sistēmas labā,” Rīgas 80. vidusskolas direktore Anna Vladova aicina izglītības ministri Šuplinsku veikt drosmīgu un pašaizliedzīgu soli, jo valsts izglītības sistēma ir, piedodiet, sačakarēta teju līdz galam. Avoti ziņo, ka pirmdien Izglītības un zinātnes ministrijā ir paredzēta preses konference, uz kuru uzaicināta arī Rīgas 80. vidusskolas direktore. Jācer, ka ministre šajā preses konferencē – ja tā patiešām notiks, ‒ paziņos par savu demisiju. Šodien – intervija ar Annu Vladovu.
Jūsu nesenais ieraksts „sejugrāmatā” - par to, ka izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) nav īstajā vietā un viņai jāatkāpjas, - izsauca lasītāju prāta vētru. Saprotu, ka jums ir vēl bijuši ieraksti par izglītības tēmu.
Jā, protams, tā nav pirmā reize. Tā kā esmu skolas direktore jau 20 gadus, man ir liela pieredze. Esmu vairākkārt rakstījusi par skolotāja profesijas prestiža kritumu, par pedagogu trūkumu skolās un pirmsskolas mācību iestādēs, par daudz ko citu.
Kā jūs izjūtat skolotāja profesijas prestiža kritumu?
Mēs taču visi redzam, ko raksta un ko runā par skolotājiem gan internetā, gan TV. Es dzirdu, kā skolotāji savstarpējās sarunās izsakās. Un mēs visi dzirdam, ko par skolotājiem runā mūsu nozares vadītāji. Atceraties taču neseno stāstu par Pandoras lādi
Jā, pērnā gada oktobrī, kad skolotāji kārtējo reizi lūdza algu paaugstinājumu, Šuplinska atcirta: „Diemžēl tā finanšu robeža ir tāda, kāda viņa ir. Man nav Pandoras lādes, no kurienes es jums varu paņemt šo atalgojumu!” Jāteic, ka Pandoras lāde grieķu mitoloģijā ir tvertne, kurā glabājas viss pasaules ļaunums, nevis pedagogu atalgojums... Bet izglītības ministre to, protams, var arī nezināt.
Vēl no viņas ir dzirdēts, ka skolotāji nav izglītoti, ka viņi tikai zina kliegt par savām algām. Tāda attieksme galīgi nav laba. Tomēr jāatzīst, ka tas nav sācies tikai ar šo izglītības ministri, tas notiek jau daudzus gadus pēc kārtas.
Personīgi es jau pēdējos sešus septiņus gadus visus brīdināju, ka ar skolotājiem būs problēmas, proti, pietrūks pedagogu. Tagad esam pie tā nonākuši: priekšmetu pasniedzējus meklē 12 Rīgas skolas. Regulāri man zvana kolēģi un jautā: vai es nezinu, kur atrast ķīmijas, latviešu valodas vai citus skolotājus. Mēs, skolotāji, nepārtraukti apmaināmies ar ziņām par „brīvajiem” skolotājiem. Tā nav dzīve, tā ir tikai izdzīvošana.
Pirms kāda laika es biju Mazākumtautību konsultatīvās padomes locekle, un ļoti daudzas reizes ar visiem izglītības ministriem esam runājuši par to, ka jāpārskata un jāpārveido pedagogu sagatavošanas sistēma kā tāda. Pirmkārt, pietrūkst jaunu pedagogu, otrkārt, tikai ar teoriju vien mēs galā netiksim, ir vajadzīga prakse. Mēs neejam uz priekšu, mēs ejam atpakaļ. Zināt, ir tāds labs teiciens: ja tu stāvi uz vietas, tu patiesībā ej atpakaļ. Nekāda satura reforma mums nepalīdzēs, ja klases priekšā nebūs profesionāls pedagogs.
Jūs pieminējāt satura reformu. Par to, manuprāt, uztraucas daudzi.
Tā ir pilnīgi nesagatavota. Ir tikai skaisti vārdi, „Skola 2030” utt. Bet atgādināšu, ka šā projekta - „Skola 2030” - sākums bija 2016.gadā, bet jau martā un aprīlī skolotāji sāka prasīt jaunos mācību līdzekļus. To nav joprojām. Ne vēsturē, ne latviešu valodā, ne matemātikā - bet tas ir tik svarīgi! Vēl pirms „kovidlaikiem” tika no ministrijas solīts: viss būs! Gan trūkstošie pedagogi, gan mācību līdzekļi - būs! Bet jau ir septembra beigas, un nav nekā. Situācija, kāda tā ir tagad, liecina par to, ka izglītība gandrīz nevienam nav vajadzīga, un kā mēs tagad varam spriedelēt par kaut kādu ekonomisko attīstību, ja to nebūs neviena, kam to attīstīt...
Vai ministre Šuplinska jums kādreiz ir atbildējusi uz jūsu jautājumiem un bažām?
Nē, nekad. Bet, vērojot ministri, man ir radies iespaids, ka viņai ir grūtības komunicēt ar nozares pārstāvjiem. Ja nav abpusējas komunikācijas, tad jāraksta medijos, tostarp sociālajos. Tāpēc es rakstu arī „Feisbukā”. Pēdējo savu rakstu šajā sociālajā medijā uzrakstīju tāpēc, ka vairs nevarēju izturēt. Pienāk tāds... pēdējā piliena brīdis. Televīzijā redzēju raidījumu par Rīgas 40. vidusskolu, esmu to beigusi, mana māte šo skolu vadīja 50 gadus. Skolā 6.klasei nebija matemātikas skolotāja, vadība atrada kāda skolēna tēti, kuram ir augstākā izglītība, viņš ir matemātiķis. Nu, malači! Viņi izgāja no situācijas. Bet tieši tajā laikā Izglītības ministrija izdomāja, ka skolā jāveic kaut kādas pārbaudes. Iedomājieties, ir septembris, ir kovids, ir mācību gada sākums, mēs visi esam pārpūlējušies ar darbiem un epidemioloģiskajām prasībām, ir jānodrošina pilnīgi viss skolas darbs, sākot ar tualetēm, piedodiet, beidzot ar mācībstundām klasēs. Bet 5.septembrī skolā ierodas pārbaude, jo kāda māte par kaut ko ir pasūdzējusies...
Ko īsti šie ministrijas pārbaudītāji grib skolās atrast?
Ja gribēs, tad atradīs. Bet nevēlos vainot IKVD (Izglītības kvalitātes valsts dienests - E.V.) darbiniekus. Ne jau tāpēc, ka es no viņiem baidītos bet tāpēc, ka zinu - šīs pārbaudes ir ministrijas uzstādījums, proti, pārbaudīt, cik kvalitatīvi strādā pedagogi. Es to saprastu, ja ministrija pedagogiem būtu visu nodrošinājusi. Bet mēs, piedodiet, cenšamies izdzīvot paši, bez ministrijas palīdzības, un tā tas ir jau daudzus gadus. Pēdējos divus gadus mēs paši gatavojam jaunas izglītības programmas pirmsskolai, pamatskolai un vidusskolai - atbilstoši jaunajiem standartiem. Tā ir skolas attīstība, vīzija un nākotne. Mums jārēķinās ar to, kāds pieprasījums ir skolā. Skaidri zinu, ka svarīgs ir, piemēram, medicīnas virziens, jo daudzi grib stāties Stradiņa universitātē. Mēs saplānojam nopietnu ķīmijas, bioloģijas un fizikas virzienu, bet kā es kaut ko varu plānot, ja viss pēkšņi mainās? Pie manis jūnijā atnāk mana lieliskā ķīmijas skolotāja un saka: Anna, es vairs nevaru. Es mēģināju viņu atrunāt divus mēnešus, bet... Par laimi pēc tam atradu perfektus bioloģijas un ķīmijas skolotājus. Bet ja nu man nepaveiktos? Pēc tam kaut kādā, šķiet, preses konferencē Šuplinskas kundzei uzdeva jautājumu: mums skolā nav fizikas skolotāja, ko mums tagad darīt? Nozares vadītāja (!) atbildēja: ir taču raidījums „Tava klase”, lai bērni skatās TV. Man vairs nebija, ko teikt. Protams, „Tava klase” ir labs mācību līdzeklis, bet mēs nevaram mācībstundu aizvietot ar TV raidījumu! Jāsaprot, ka krīzes situācija ir viena lieta, bet ikdienas mācību process - tas ir pavisam kas cits. Kur, piedodiet, ir mācību procesa kvalitāte, kur ir tā satura reforma un kompetenču pieeja?!
Televīzija nevar aizstāt komunikāciju ar skolotāju.
Sociālizācija un komunikācija ir mācību procesa sastāvdaļas. Attālinātais mācību process krīzes laikā - tā ir viena lieta, savukārt digitālās, attālinātās mācības prasa pavisam citu pieeju. Ir vajadzīga profesionāla komanda, kas zina, ko darīt šajā digitalizētajā procesā. Ir jābūt arī konkrētai programmai, kas aptver visu informācijas plašumu un dažādību. Turklāt ir jābūt skolēnu un vecāku motivācijai: ja nebūs motivācijas, jūs neko nesagaidīsiet. Martā visi bija priecīgi: sākas kaut kas jauns, visi būsim mājās, varēsim izgulēties utt. Pagāja kādas trīs nedēļas, un man sāka rakstīt vidusskolēni: sakiet, kad mēs varam atnākt uz konsultāciju? Mums pietrūkst, mums vajag tikšanos! Bet Šuplinskas kundze visu laiku stāstīja, ka bērni ir apmierināti ar attālināto mācīšanos. Protams, daļa ir. Bet apmierinātība ir tad, ja skola veiksmīgi noorganizē procesu. Un skolas izdarīja neiespējamo. Daudzi skolēni man teica: jā, tas ir labi, varam patstāvīgi strādāt, meklēt materiālus, ir labi, ja skolotāji nodrošina informācijas apmaiņu utt. Taču - viņi saka - mums vajag klātienes konsultācijas. Ja šo konsultāciju nav, tad - varbūt beidzam ar skolām un skolotājiem? Lai izglītības ministre Šuplinska ir drosmīga un pasaka: mums nav naudas, ekonomēsim uz skolotāju rēķina, slēdzam skolas ciet, pietiek ar vienu ģimnāziju, kas visus mācīs attālināti.
Jūtu, ka jūsu sašutums smeļas pāri malām.
Tā arī ir. Mums tālāk vairs nav, kur iet. Ir smagi skatīties, kā tagad strādā skolotāji. Viņi skraida no viena stāva uz otru, dezinficē, vēdina, vada stundas ar jauno kompetenču pieeju, atkal dezinficē un vēdina, ved bērnus uz ēdnīcu, pagaidām ir labs laiks, bērni var uz brītiņu iziet ārā laukumā, bet tūlīt sāksies lietus, rudens un ziema! Šis ārprāts, kādam, pakļauti pedagogi un skolēni, nedrīkst turpināties.
Kā jūs domājat - kāpēc pārējie skolotāji un skolu direktori klusē? Visi taču saprot, kādā absurdā ministrija iedzen pedagogus.
Esmu ilgi par to domājusi. Manējie skolotāji neklusē: pārrunājam paši, un tad, kad atnāk pārbaudes, visu tām izsakām. Bet visbriesmīgākā ir tāda lieta. Sakarā ar pedagoga profesijas prestiža kritumu, ar nepārtrauktiem pārmetumiem skolām un skolotājiem, sakarā ar negācijām, kas krīt pāri pedagogiem, ‒ dažiem jau ir vienalga par to, kas notiek. Skolotāji iet klasē, dara savu darbu, bet viņi vairs neredz jēgu cīnīties. Ir, protams, vēl direktori un skolotāji, kuriem acis spīd, - viņi ir varoņi. Bet tādu paliek arvien mazāk.
Droši vien ir tādi skolu direktori, kuri baidās, ka viņus noņems no amata, ja viņi sāks runāt par to, kas patiesībā notiek.
Es negribētu tā domāt. Un arī man nav vienalga, kas ar mani notiks. Taču es nebaidos. Protams, iespējams, ir tādi, kuriem ir vienalga, tādi, kuriem apnicis cīnīties, tādi, kuri zina, ka drīz ies prom no skolas. Bet situācija kopumā ir ļoti skumja.
