Ir notikusi ārkārtīgi nežēlīga advokāta Pāvela Rebenoka slepkavība. Neatkarīgās intervija ar vienu no viņa draugiem ‒ sabiedrisko attiecību speciālistu Jāni Riņķi.
Jūs advokātu Pāvelu Rebenoku labi pazināt...
Nebiju to pašu tuvāko viņa draugu lokā, ar kuriem viņš tikās ikdienā, bet Pāvelu pazinu jau ļoti sen. Savulaik tieši viņš man ieteica pievērsties sabiedrisko attiecību jomai, par ko esmu viņam ļoti pateicīgs. Esmu šokēts par notikušo un jūtu līdzi tiem cilvēkiem, kuri viņu pazina personiski un kuriem, tāpat kā man, viņš bija darījis tikai un vienīgi labu.
Pazīstot Pāvelu, absolūti droši varu apgalvot, ka viņš nekad nepārkāpa likumu. Jā, viņš bija azartisks un piedalījās cīņās par ietekmi, bet nekad nedarīja neko tādu, kas būtu nelikumīgs vai neētisks.
Ir tāds gaišs stāsts, kas varbūt ir mīts, ka savulaik pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ietekmīgākie uzņēmēji un politiķi vienojušies, ka visus strīdus risinās tikai tiesas zālē, bet ne kriminālām metodēm. Deviņdesmitajos gados slepkavības bija izplatīta parādība, taču tās notika zemā, kriminālelementu līmenī. Bija arī gadījumi, kad tika nogalināti latviešu uzņēmēji, taču tas vairāk attiecās uz kādu starptautisku rēķinu kārtošanu, uz attiecībām ar Krievijas, Baltkrievijas vidi. Latvijā tiešām bija ļoti asas politekonomisko grupējumu cīņas, bet reti kad tika pārkāptas robežas. Ir ļoti populāri biedēt publiku ar „oligarhiem”, bet tajos laikos, kad aktīvi bija šie cilvēki, kurus dēvē par oligarhiem, nebija tā, ka trijos gados nogalina trīs advokātus...
Kas, pēc jūsu domām, ir noticis ar advokātu Rebenoku?
Tas, kas izraisa pārsteigumu, ir izmeklēšanas gaita un tie pretrunīgie secinājumi, kuri tiek pausti no policijas pārstāvju puses un Pāvela tuvāko draugu un kolēģu puses. Man liekas, ka nav jābūt nekādam izmeklētājam, lai saliktu kopā dažus acīmredzamus faktus un izdarītu elementārus secinājumus.
Paklausoties, ko Valsts policijas pārstāvji ar iekšlietu ministra svētību mēģina iestāstīt sabiedrībai, rodas iespaids, ka trīs laupītāji ir apskatījuši Pāvela Rebenoka sociālo tīklu kontus, ieraudzījuši pāris dārgus pulksteņus un dažus labus auto, kā arī vairākus ārvalstu un izklaides ceļojumus, un rezultātā izlēmuši „veikt laupīšanu”. Tad nu „laupītāji” paņēmuši maskas, cimdus un citus zagļu „darbarīkus” un devušies uz Langstiņiem, lai, „neplānojot slepkavību”, sagaidītu, kamēr Pāvels ieradīsies mājās.
Tiesa, cik noprotams no informācijas presē, māja pirms saimnieka ierašanās bijusi tukša, bez videonovērošanas un bez signalizācijas, par ko laupītāji acīmredzami arī bija informēti (interesanti gan, no kurienes viņi to varēja zināt). Tomēr nezin kāpēc laupītāji vienkāršas zādzības vietā (kas tukšā mājā būtu paveicama salīdzinoši vienkāršāk) izvēlējās iet grūtāko ceļu. Proti, viņi sagaidījuši, kamēr Pāvels pārradīsies savā dzīvesvietā, tad iezagušies mājā un, pirmais, ko izdarījuši - sašķaidījuši nama saimniekam galvu! Tam, kura pulksteņus un dārglietas vēlējās nolaupīt! Tas taču ir ļoti loģiski - vispirms nosist to, kurš vislabāk zina, kurā vietā mājā stāv kārotais laupījums!
Visbeidzot, kad Pāvels jau bija miris, laupītāji „atcerējušies”, ka patiesais mērķis taču bija nolaupīt pulksteņus un sākuši spīdzināt viņa partneri. Un tikai tad, kad partnera spīdzināšana beigusies (lai gan saskaņā ar to pašu medijos izskanējušo informāciju Ingus Balandins visu bijis gatavs atdot vēl tad, kad Pāvels bija dzīvs) un iegūtie pulksteņi kopā ar vērtslietām nonākuši slepkavu rīcībā, uzbrucēji piedraudējuši, lai tas viss nenokļūtu presē, un devušies prom. Policijai - droši var stāstīt, bet medijiem gan nekādā gadījumā! Citādi slepkavas atgriezīsies.
Policija jau nevar stāstīt visu. Policija stāsta mazliet par versijām...
Ziniet, es neticu šai policijas versijai. Un nepazīstu nevienu, kurš tai būtu gatavs noticēt. Pareizāk sakot, es ticu, ka Ingus palika dzīvs tikai tāpēc, lai būtu kāds, kas detaļās var izstāstīt sabiedrībai (un jo īpaši biznesa partneriem), cik tieši nežēlīgi Pāvels tika noslepkavots. Es ticu, ka Ingum īpaši piekodināja par medijiem tikai tāpēc, ka zināja, kā rīkosies Pāvela tuvākie draugi, un gribēja, lai šī ziņa patiešām nonāktu medijos un mēs visi uzzinātu, cik necilvēcīgi tika noslepkavots viens talantīgs, gudrs un inteliģents cilvēks, kurš ar savu aso prātu kādam acīmredzot stāvēja ceļā. Un es patiešām ticu tam, ko saka Pāvela tuvākais draugs Mārtiņš Krieķis, ka tā, visticamāk, bija politiska slepkavība vai kā minimums izrēķināšanās par kaut ko, ko Pāvels iepriekš bija darījis.
Visā šajā stāstā pats bēdīgākais ir tas, ka Pāvela Rebenoka slepkavības pasūtītāji uz šo brīdi savus mērķus ir sasnieguši. Šie mērķi bija nogalināt pašu Pāvelu, jo domāju, ka bez viņa gaišās galvas ne viena vien sarežģīta un komplicēta lieta varētu apstāties vai vismaz virzīties krietni kūtrāk. Un izdarīt tā, lai vismaz formāli šī lieta būtu traktējama kā slepkavība, kas izdarīta laupīšanas rezultātā, nevis slepkavība, kuru kāds ir pasūtījis un kas izdarīta ar iepriekšēju nodomu. Un vēl viens mērķis ir iebiedēt sabiedrību, panākot, lai neviens, kas kaut ko dzīvē dara un mēģina sasniegt biznesā vai politikā, šajā valstī vairs nejustos drošībā.
Tieši šī trešā iemesla dēļ es uzskatu, ka Pāvela Rebenoka slepkavība ir nevis vienkārši parasta pasūtījuma slepkavība, kas kļuvusi par kāda lokāla interešu konflikta vardarbīgu eskalāciju, bet gan skaidrs signāls sabiedrībai - sēdiet un klusējiet, vai arī ar jums notiks tāpat! Manā izpratnē tas ir terors. Un šādā kontekstā tas jau ir uzbrukums un izaicinājums valstij, jo faktiski nozīmē, ka pie mums ir atgriezušies divdesmitā gadsimta deviņdesmitie gadi un neviens vairs nevar justies drošībā. Katrā mājā var ienākt šādi „laupītāji”, pieķēdēt kādu pie radiatoriem, izvarot sievu vai meitu, nogalināt dēlu vai izdarīt jebko citu. Savukārt policija tikai noplātīs rokas un pateiks, ka tā ir bijusi „sadzīves slepkavība”, kurā mājas iemītnieki ir „paši sevi nogalinājuši”. Diemžēl deviņdesmitajos gados tā bija.
Lai man piedod visi tie policijas darbinieki, kas godprātīgi veic savus pienākumus un patiešām cenšas notvert Pāvela slepkavas (es ceru, ka tādi ir), lai man piedod Pāvela ģimenes locekļi un draugi, ka izsakos skarbā formā, un lai man piedod visu to astoņu vai cik tur Latvijas specdienestu darbinieki, kas, iespējams, šajā lietā arī saskata tikai un vienīgi parastas laupīšanas pazīmes. Taču, ja mēs visi klusēsim un samierināsimies ar šo ārkārtīgi nežēlīgo slepkavību, kurai analogu Latvijas jaunākajā vēsturē man pat grūti iedomāties, un tādu nāvi, kādu, manuprāt, nav pelnījis neviens normāls cilvēks, tad nākamais tajā sarakstā var būt ikviens, arī policisti, izmeklētāji, žurnālisti, deputāti un ministri, kuri domā, ka ar viņiem nekas tāds nevar notikt.
