„Krematorija ir dāvana manam tēvam 60 gadu jubilejā,” ar īstu kapu jociņu savu stāstījumu sāk Kristaps Rūķītis, dzīvnieku kapsētas „Citi medību lauki” direktors, kura tēvs – modes mākslinieks, dzīvnieku mīļotājs un bohēmists Uģis Rūķītis – bija šo kapu izveidotājs. Uģis šogad svinētu apaļu jubileju, ja vien pirms sešiem gadiem nebūtu aizsaukts uz Viņsauli.
„Emocionālais moments jāatšķir no racionālā, proti, no tā, ka tu esi uzņēmējs. Un tavam uzņēmumam ir jāattīstās. Tāpēc mēs uzbūvējām krematoriju. Tagad pie mums nāk ne tikai tie klienti, kuri vēlas apglabāt savu mīluli, bet arī tādi, kuri viņu grib kremēt,” stāsta Kristaps Rūķītis.
Viņš saķer galvu, atcerēdamies neticamo birokrātijas piņķeri, kādu nācās šķetināt, lai iegūtu atļauju uzsliet nelielo krematoriju. „Gadu! Gadu mēs cīnījāmies, lai to dabūtu gatavu. Mēs visus dokumentus iesniedzām pareizajā laikā un vajadzīgajā kondīcijā. Un par visu vajadzēja maksāt, maksāt un maksāt. Un pierādīt, ka mēs neesam nedz atkritumu pārstrādātāji, nedz siltuma enerģijas pārdevēji... Es varu tikai iedomāties, kas bija jāpārdzīvo manam tēvam Uģim Rūķītim, kurš septiņus (!) gadus cīnījās par to, lai izveidotu dzīvnieku kapsētu. Viņam bija jādabū atļauja pat no Tramvaju un trolejbusu parka! Kādā sakarā? Nekādā! Vienkārši - jādabū, un viss.”
Uģis Rūķītis, kurš kopā ar saviem diviem suņiem un diviem kaķiem, pīšļos pārtapis, nu atdusas „Citos medību laukos”, bija autors idejai veidot Latvijā dzīvnieku kapsētu. Ideja sākumā gan radusies kā joks, Uģim kopā ar Imantu Vanzoviču dzerot „kakao ar tēju”. Imants rosināja sākt biznesu - ražot dzīvnieku zārciņus. Bet kur tad tos zārciņus raks? Doma aizķērās, un Uģis sāka interesēties, kā šīs lietas notiek pasaulē. Izrādījās, ka dzīvnieku kapsētas tiek ierīkotas jau kopš 19.gadsimta beigām, lielākajās ir ap 5000 kapa vietām.
Pamazāk Rūķītis sāka bīdīt savu projektu. Labi bija tas, ka neviens nezināja, ko ar tādu Rūķīša ideju iesākt, kur likt sprunguļus, kurā brīdī un cik lielu paprasīt, hmm, samaksu par pakalpojumu... Bet Uģa neatlaidība tomēr uzvarēja, un tagad Latvijā ir brīnišķīgi sakopti dzīvnieku kapi, kurus pieskata un attīsta Uģa dēls Kristaps kopā ar savu komandu. Laikam jau lieki stāstīt, kāpēc vajadzīgi šādi kapi: tie, kuri ciena savus mīļdzīvniekus, to sapratīs bez garām skaidrojošajām lekcijām, savukārt tie, kuri savus mirušos dzīvniekus izmet miskastē vai grāvī, labākajā gadījumā - slepus norok mežā vai pilsētas parkā, tāpat neko nesapratīs.
Kristaps, protams, nezina precīzu kapiņos apglabāto dzīvnieku skaitli, jo blakus individuālajām kapavietām ir arī kopīgie kapi, kuros apbedījumus nav iespējams saskaitīt. „Individuālajās kapavietās varētu būt ap 10 000 apbedījumiem. Ir cilvēki, kuriem šeit guļ trīs vai pat vairāk kaķu,” lēš Kristaps. Nodomāju: man šajos dzīvnieku kapiņos atdusas seši kaķi un divi suņi...
„Kapu ikdienā ir nozīmīgi ne tikai ar cieņu aprakt dzīvnieku, bet arī uzklausīt klientu, aprunāties ar viņu. Man pats svarīgākais ir: lai klients - varbūt ne tieši dzīvnieka bēru dienā, bet kaut kad vēlāk, - pateiktu paldies. Man ir pilnīgi vienalga, ko cilvēki par mani domā, man ir svarīgi, lai viņi no sirds gribētu pateikt paldies. Tas ir ļoti personiski... Mēs, šeit strādādami, paliekam par tādiem kā psihologiem: cilvēkam tas brīdis, kad apbedī viņa dzīvnieciņu, ir šausmīgs, un tu viņam palīdzi to nestiept garumā, palīdzi ātri, ar cieņu, tehniski visu izdarīt - lai cilvēkam ir vieglāk,” skaidro Kristaps.
Tas nav viegli - katru dienu redzēt raudošus cilvēkus, kuri atvadās no saviem mīluļiem. Taču: „Es esmu uztaisījis mūri sev priekšā. Sākumā man bija grūti, es domāju: kur gan esmu iekūlies?! Es strādāju sesto gadu, pakāpeniski mēģinu pierast... Sāku izprast ķirurgus: lai viņi spētu strādāt, viņiem taču jāattālinās no emocijām. Nedrīkst visu laist caur sevi... Bet es tik ļoti saprotu cilvēkus, kuri pavada savus dzīvniekus: viņš taču tev bija tāds draugs! Man gribētos sev suni, tomēr padomāju - labāk ne... Man ir bijis suns, es zinu, ko tas nozīmē, bet es arī zinu, ka viņš aizies pēc kaut kādiem gadiem. Un tas būs briesmīgi.”
Kristaps ir labs dzīvnieku pazinējs, un tomēr viņš uzskata: „Mēs nekad neizpratīsim dzīvniekus. Viņi, man šķiet, ir no citas planētas. Viņi ir gudrāki par mums. Dzīvniekos iekšā ir kaut kāds slepenais fails, ko mēs nekad neatklāsim un nesapratīsim. Vismaz ne šajā pasaulē. Viņos ir tāds miers. Mēs skrienam, stresojam, cīnāmies... Paskaties uz kaķi. Viņš diennaktī guļ 20 stundas, viens duraks - cilvēks - viņam iedod ēst, padzerties, iztīra kastīti. Es esmu viņa saimnieks? Protams, ka ne!”
Kristaps ir dzirdējis daudzus stāstus par dzīvniekiem. „Pie mums apglabāts kāds kaķis, kam bija trīspadsmit gadu. It kā tas skaitlis nemaz nav liels, bet... Izrādās, kaķim vēl nebija gadiņš, kad viņam atklāja neārstējamu slimību, kuras dēļ viņš nevarēja ēst pats. Un nākamos 12 gadus saimnieki viņu baroja īpaši, ar roku. Trīs reizes dienā. Tas ir augstākais cilvēcības etalons. Tas mani tik ļoti aizkustināja... Kad rakstīju līgumu ar mirušā kaķīša saimniekiem, domāju - tikai nesāc pats raudāt... Vai arī - kāda kundze, kura ir pilnībā neredzīga. Viņu atved uz šejieni, pieved pie kapiņa, tur puķītes sastādītas, vakar pēc viņas lūguma tika uzlikts piemineklis. Kāds var nodomāt: kam tev tas piemineklis? Tu taču tāpat neko neredzi! Nē, viņai to vajag. Sirdī - vajag. Bet ir taču arī tādi „saimnieki”, kuri pamet savus dzīvniekus, nobadina, nogalina...”
Kad vēl Uģis bija dzīvs, kapiņos tika apglabāts pitons. „Viņš bija noslīcināts,” stāsta Kristaps, „pitonu kāds bija ielicis plastmasas somā un iemetis ūdenī. Acīmredzot mājās izauga par lielu... Vai tad tiešām nevarēja piezvanīt uz zoodārzu - lai paņem? Cilvēks atņem dzīvniekam dzīvību, un dzīvnieks nevar pretoties. Nekad. Mēdz teikt: jābūt cilvēcīgiem. Bet ko nozīmē šis cilvēciskums? Vai tas biežāk nav kaut kāds sātanisms, kļūdaina vēlme sevi uztaisīt par visvareno? Un - nedod, Dievs, ‒ vēlēties, lai dzīvnieki ir cilvēciski. Tā būtu traģēdija, jo visus mēslus pasaulē taisa cilvēks. Un tikai cilvēks! Ko sliktu var izdarīt dzīvnieks? Istabu pietaisīt? Nu un tad?! Cilvēks pietaisa otram cilvēkam dvēseli, aci nepamirkšķinādams. Esmu kādreiz domājis: ja notiktu kaut kāda milzu katastrofa un uz pasaules dzīvi paliktu tikai kādi 100 cilvēki - vai kaut kas mainītos? Domāju, ka nekas! Tie simt cilvēki plēstos vēl trakāk - naudas un varas dēļ. Te ir arī atbilde uz jautājumu: kāpēc pa dzīvnieku kapiņiem tik patīkami pastaigāties? Tāpēc, ka šeit nav apglabāti cilvēki. Labi, te ir tikai mana tēva pīšļi, bet viņš ir pelnījis te atdusēties. Šī ir viņa radīta vieta. Šī ir gaiša vieta.”
P.S. Svētdien, 13. septembrī, dzīvnieku kapsētā „Citi medību lauki” tiks atzīmēta Dzīvnieku piemiņas diena. Nāciet, atcerieties mīlestībā un pateicībā.
