Paziņojot, ka vīlies partijā “Saskaņa”, Vjačeslavs Dombrovskis atstājis amatu tās valdē, taču pašu partiju pagaidām pamest negrasās, jo vēlas palikt uzticīgs tiem vēlētājiem, kas Saeimas vēlēšanās pretim viņa uzvārdam ievilkuši plusiņu. Situācija gan var mainīties, ja pie Latvijas politiskā apvāršņa parādīsies jauna partija, kas patiesi vēlēsies saliedēt latviešu un krievvalodīgo kopienas.
Vjačeslavs Dombrovskis uz lielās politikas estrādes parādījās 2011. gadā, kad pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera iniciatīvas tika atlaista 10. Saeima, bet pats V. Zatlers, neguvis Saeimas atbalstu viņa prezidentūras otrajam termiņam, nodibināja Zatlera Reformu partiju (ZRP), no kuras saraksta V. Dombrovskis tika ievēlēts 11. Saeimā.
Kā zināms, viens no ZRP sabiedrības atmiņā labāk palikušajiem paziņojumiem bija par nepieciešamību “Saskaņas centru” iekļaut valdošajā koalīcijā. “Ja mēs to esam garās stundās izdiskutējuši gan valdē, gan valdei kopā ar jaunievēlētās Saeimas deputātiem, tad paklausieties ‒ mūs tikai ar tankiem var piespiest mainīt šo lēmumu. Ja mēs reiz esam tā nolēmuši, tad arī rīkosimies tā, kā esam nolēmuši,” toreiz teica ZRP priekšsēdētājs V. Zatlers. Lai mainītu šo pozīciju, tanki gan nebija nepieciešami.
Pēc tam, kad partijas biedrs Roberts Ķīlis veselības problēmu dēļ atstāja izglītības un zinātnes ministra amatu, tas Valda Dombrovska valdībā tika uzticēts viņam - otrajam krievu tautības cilvēkam pēc Vladimira Makarova (TB/LNNK).
Uz 12. Saeimas vēlēšanām nu jau par Reformu partiju dēvētais politiskais spēks faktiski jau bija izlaidis garu. Izvadīt to pēdējā gaitā partijas biedri bija uzticējuši Vjačeslavam Dombrovskim, kurš līdz ar citiem bijušajiem reformistiem startēja uz 2014. gada 12. Saeimas vēlēšanām no “Vienotības” saraksta.
Par deputātu viņš nekļuva uzreiz. Tautas priekšstāvja mandātu viņš ieguva tikai tad, kad “Vienotību” pārstāvošais Jānis Reirs kļuva par ministru. Bet arī tad Saeimā viņš neuzturējās ilgi - pusgadu pēc 12. Saeimas vēlēšanām viņš paziņoja, ka noliek Saeimas deputāta mandātu un pamet aktīvo politiku.
Pauze gan ilga vien trīs gadus, kad V. Dombrovskis iestājās “Saskaņā” un uz 13. Saeimas vēlēšanām tika virzīts kā “Saskaņas” kandidāts Ministru prezidenta amatam. Par premjeru V. Dombrovskis protams nekļuva, taču uz īsu brīdi saņēma partijas uzticību vadīt tās sarakstu 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Šo nomināciju Vjačeslavam Dombrovskim gan neizdevās realizēt, jo, saskaroties ar milzīgām problēmām Rīgas domē, “Saskaņa” nolēma N. Ušakovu izsūtīt trimdā uz Briseli.
Nedaudz vairāk nekā gadu pēc šiem notikumiem V. Dombrovskis ir vīlies arī “Saskaņā” un gaida, kad parādīsies viņa idejām un pārliecībai atbilstoša jauna partija, kurā atkal mēģināt saliedēt krievvalodīgo un latvisko kopienu.
2015. gadā jūs nolikāt Saeimas deputāta mandātu un paziņojāt, ka pametat aktīvo politiku. Kas pēc trīs gadiem jūs pamudināja tajā atgriezties, iestājoties “Saskaņā”?
Viens no tiem iemesliem, dēļ kuriem es pametu aktīvo politiku, ‒ nonācu pie secinājuma, ka viens no galvenajiem iemesliem vai galvenais daudzām ekonomiskajām problēmām un valsts kopējai atpalicībai ir etniskā sašķeltība, un es morāli vairs nebiju gatavs darboties politikā ar tiem politiskajiem spēkiem, kas uztur sarkanās līnijas pret trešdaļu valsts iedzīvotāju. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc aizgāju.
Par ceļu uz “Saskaņu”…
“Saskaņa” bija viens no retajiem spēkiem, izņemot Zatlera Reformu partiju, kurš iestājās tieši par šo sarkano līniju nojaukšanu un bija gatavs sākt kādu dialogu starp tām divām sabiedrības daļām.
Varbūt nebija tik liela vēlēšanās pievienoties “Saskaņai”, jo tas nozīmēja garantēti ieiet mūžīgajā opozīcijā, bet 2018. gadā veidojās faktoru kopums - gan tas, kas notika ar banku AB LV, gan tas, ka diezgan negaidīti, un es biju diezgan pārsteigts, parādījās Nils Ušakovs ar priekšlikumu pievienoties “Saskaņai” un iet kā “Saskaņas” premjera kandidātam. Man bija cerība, ka varbūt kādiem kopējiem spēkiem man varētu būt pa spēkam tomēr panākt “Saskaņas” iziešanu ārpus sarkanajām līnijām, iekļaušanu politiskajā “meinstrīmā”. Viss pārējais ir vēsture.
Kas šajos divos gados ir tik būtiski mainījies, ka esat vīlies partijā?
Nezinu, vai tas bija vienīgais, bet es noteikti nebiju paredzējis visu to korupcijas skandālu, kas notika sakarā ar Rīgas domi un “Saskaņu”.
Es uzskatīju, ka lēmums ‒ tā teikt cienījamā veidā - pārcelt Nilu Ušakovu uz Briseli partijai bija pareizs. Es to sapratu kā gatavību pašai partijai uzsākt partijas pamatīgu pārbūvi. Bet te diemžēl es kļūdījos. Kā izrādījās, tās gatavība uz pārbūvēm tomēr nebija.
Es pats, kā zināms, pretendēju uz “Saskaņas” valdes priekšsēdētāja amatu, kandidēju uz šo partijas pārmaiņu un transformācijas platformas. Uzvarēja cita pieeja. Es joprojām atceros bijušā partijas priekšsēdētāja Nila Ušakova vārdus, ka šobrīd partijai svarīgi ir atgriezties pagātnē. Pagātnē partija arī ir atgriezusies.
Rīgas domes vēlēšanu rezultāts apliecināja, ka manas prognozes ir pareizas un nākamās vēlēšanas partijai būs pēdējās.
Kāpēc izstājāties tikai no valdes, bet partijā palikāt?
No tā brīža, kad 2015. gadā noliku deputāta mandātu, droši vien ievērojāt, ka nepārgāju uz citu frakciju vai partiju. Mums ir vēlēšanu sistēma, kas balstīta uz partijām, cilvēki ievēlēti no partiju sarakstiem.
Man, ja nekļūdos, vēlēšanās bija lielākais plusu skaits šajā Saeimā, tā pat bija trešdaļa aptuveni, ja pareizi atceros, no balsu skaita, ko “Saskaņa” saņēma Rīgā.
Tāpēc man ir “Saskaņas” vēlētāja mandāts Saeimā, un es pirmkārt pārstāvu vēlētāja intereses, un turpmāk to arī darīšu, kā es to redzu un saprotu.
Pie kādiem apstākļiem jūs būtu gatavs pamest arī partiju?
Tikai tad, ja radīsies gan pieprasījums, gan pietiekams piedāvājums radīt jaunu partiju.
Līdz šim šādā vai tādā statusā jūs esat bijis trijās partijās. Tagad, kad esat vīlies “Saskaņā”, kura no šīm izvēlēm jums pašlaik šķiet vispareizākā, ja tā var teikt?
Es jums atbildēšu šādi - no visām tām partijām, kurās esmu bijis, kļūda bija tikai “Vienotība”. Turklāt es startēju no “Vienotības”, bet nekad nebiju tās biedrs.
“Vienotības” izvēle bija tāda, kuru diktēja apstākļi un kļūdaini apsvērumi. Pēdējā posmā Reformu partijā neviens negribēja uzņemties partijas vadību, jo tai partijai neklājās ļoti viegli. Es uzskatīju par goda jautājumu uzņemties šo pienākumu.
Es neredzēju cilvēkos gatavību cīnīties neatkarīgi, bija vēlme integrēties citā partijā. Vairākums domāja, ka jāintegrējas “Vienotībā”, tāpēc šo uzstādījumu es realizēju. Tā kā es to darīju, būtu neloģiski vest Reformu partiju uz “Vienotību” un pašam no “Vienotības” saraksta nestartēt.
Saeimā no “Vienotības” es diezgan ātri sapratu savu kļūdu un sāku meklēt kādu izeju no šīs situācijas. Tas rezultējās mandāta nolikšanā.
