Saruna ar Renāru Vītolu.
Pastāstiet īstumā ar sevi.
Esmu dzimis un audzis Valmierā. Sāku studēt Rīgā, Tehniskajā universitātē un tā arī paliku dzīvot Rīgā pēc studiju beigšanas. Kopā ar kursa biedru sākām projektēt dažādas lietas mašīnbūves mehānikā.
Ko tas nozīme praktiski?
Mēs darām apmēram to pašu, ko arhitekti būvniecībā - projektējam dažādas mašīnas, iekārtas, produktus, kurus jau ražo citi. Sagatavojam tehnisko dokumentāciju. Piemēram, pie mums atnāk cilvēks un saka - man vajag iekārtu, kas sakrauj kaudzītē konservu bundžas. Jūsu risinājums. Tad mēs sēžam kopā ar klientu un domājam: kas, kur, kā šis uzdevums ir realizējams? Izveidojam trīs dimensiju modeli un pārveidojam uz rasējumu, kas aiziet tālāk pie ražotāja, kas šo iekārtu izgatavo fiziski.
Kas bija tie impulsi, kuri pamudināja iet politikā?
Mācoties tehniskās zinātnes, izpratne par sociālām lietām, par to, kas ir valsts un kā tā funkcionē, ir samērā maza. Kad vēl studēju maģistrantūrā, man radās interese par šīm lietām, un tad arī sapratu ‒ lai ietekmētu lietu kārtību, ir jāiekļaujas politiskajā procesā, jāstājas kādā partijā. Iestājos Latvijas Zaļajā partijā, kurā kopš tā laika arī esmu. Tādā veidā esmu nonācis Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu sarakstā.
Kāpēc izvēlējāties tieši Latvijas Zaļo partiju?
Latvijas Zaļajai partijai ir ļoti skaidri definēta pamatdoma: zaļās lietas - daba, ekoloģija plus patriotiskais uzstādījums - sava valsts, suverenitāte, nacionālās vērtības un Latvijas tradīcijas. Partijā ienācu kā jaunietis un esmu gandarīts, ka no partijas vadītāja Edgara Tavara, kurš arī pats ir gados jauns, jūtama pretimnākšana un atbalsts partijas jauniešiem, jaunām idejām un ierosinājumiem. Uzskatu, ka esošā partijas valde kopā ar biedriem ir lieliska komanda. Mums ‒ Latvijas zaļajiem ‒ ir vēl daudz darāmā Latvijas valsts stiprināšanā un dabas aizsardzībā, bet mums tas izdosies.
Kādu redzat savu iespējamo pienesumu, ja tiksiet ievēlēts Rīgas domē?
Mani visvairāk interesē izglītības jautājumi. Manuprāt, Rīgas vadība nenovērtē izglītības nozīmi gan galvaspilsētai, gan valstij kopumā. Šajā jomā ir daudz ko darīt. Īpaši skolu nodrošinājumā. Ir nepieciešamas plašākas reklāmas kampaņas, lai mainītu priekšstatus par to, kur iet studēt, jo šobrīd daudzi izvēlas sev nepiemērotas programmas. Pilnīgi nepamatoti cilvēki pazemina profesionālās izglītības vērtību. Tīri emocionāli viņiem šķiet, ka tā ir kaut kāda jēgas ziņā zemāka līmeņa izglītība. Iespējams, tas nāk no padomju laikiem, ka obligāti vajag augstāko izglītību. Tā, lūk, ir tā īstā izglītība, kuru visiem vajag. Patiesībā tā nav. Varbūt ir pat otrādi, jo, ja cilvēkam nav profesijas, tad viņam, manuprāt, stipri sarežģītākas kļūst sākotnējās profesionālās izvēles un soļi. Sanāk tā, ka, beidzot augstskolu, dažkārt tev nekādas īstas profesijas nemaz nav. Runājot par savu nozari, es zinu, ja izmācos par virpotāju, tad pēc mācību beigām eju un strādāju par virpotāju, kas ir ļoti pieprasīta un labi apmaksāta profesija. Es beidzu programmu - mašīnbūve, mehānika, inženiertehnika, kurai pretī nav nekādas profesijas. Man it kā ir plašs lauks, ko darīt, vispārēja izpratne, bet tajā pašā laikā es neesmu meistars nevienā jautājumā. Lai arī šobrīd nevaru sūdzēties par rezultātu, tomēr sākums šķita sarežģīts, jo nācās pašam specializēties. Gan pašvaldībai, gan valstij būtu jaunie cilvēki jāievirza tādā pārliecībā, ka iegūt profesionālo izglītību ir ļoti cienījami. Šobrīd virpotāji, metinātāji, frēzētāji ir burtiski uz izķeršanu. Tās patiesībā ir lieliskas profesijas, kuras cilvēkam jebkuros apstākļos dos labu iztiku. Izglītības jautājums ir mana pamata sāpe. Pagājušajā gadā man piedzima dēls, viņam tikko palika viens gads, un es sāku saprast, ko nozīmē plānot dzīvi - bērnudārzi, skolas, ārpusstundu aktivitātes. Man nepatīk, ka cilvēkam, lai kaut ko it kā pašsaprotamu iegūtu, ir kaut kas jāshēmo - kurā rindā jāpiesakās, kur tikšu, kur netikšu, kur man būs kāda piemaksa no pašvaldības, valsts? Pastāv zināms sajukums, un visi par to “cepas”, bet īsti risinājumu neredz. Piemēram, zinu cilvēku, kurš piesakās bērnudārzā, kurā ir garāka rinda, lai tur nekad netiktu un varētu saņemt piemaksu privātajam bērnudārzam.
Kādu redzat tieši savu pienesumu Rīgas domē?
Manuprāt, visu laiku ir nepieciešams atsvaidzināt ideju apriti varas struktūrās. Jāsavieno pieredzējušu cilvēku redzējums ar jaunu cilvēku varbūt kaut kādām neparastām, bet laikmetam vairāk atbilstošām idejām. Tas nav tikai politikā. Nepieciešama šī paaudžu sadarbība, lai lietas veselīgi kustētos uz priekšu. Lai būtu jaunas idejas, jaunas vēsmas, jauni skatījumi. Dažkārt nepieciešams ir izjaukt ierasto līdzsvaru, lai lietas iegūtu jaunu dinamiku un sakārtotos jau jaunā, labākā konfigurācijā.
Šobrīd viens no tādiem novatoriskiem pilsētvides pārmaiņu elementiem ir Tērbatas ielas pārveide par gājēju ielu. Kāds ir jūsu redzējums?
Pilsēta ir domāta cilvēkiem, un no šī viedokļa ir patīkami, ka pilsētā ir gājēju iela, pa kuru cilvēki var iet, atpūsties, neuztraukties par to, ka viņu bērns izskries uz brauktuves. Kaut vai pasēdēt vidē, kur apkārt netrokšņo mašīnas ar savām izplūdes gāzēm. Tādā ziņā es atbalstu Tērbatas ielu kā gājēju ielu.
Aktuāls ir jautājums par arvien pieaugošo velosipēdistu skaitu Rīgas ielās, un to, ka viņi bieži vien brauc pa ietvēm, jo velo infrastruktūra ir vāji attīstīta.
Pats braucu gan ar automašīnu, gan ar velosipēdu. Braucot ar velosipēdu, vispatīkamāk ir braukt pa speciāliem veloceliņiem, jo nav šīs sajūtas, ka tevi var notriekt kāda automašīna. No šī aspekta es noteikti esmu par veloinfrastruktūras attīstību. Runājot par jau esošajiem veloceliņiem, jāteic, ka ir veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi projekti. Cilvēkiem nepatīk izmaiņas. Kad ierīkoja veloceliņu uz Lāčplēša ielas, daudzi kurnēja, jo pirms tam tur bija plata brauktuve, varēja visur apstāties, apdzīt kādu lēnāk braucošo, vajadzības gadījumā izvietoties divās joslās. Kad uztaisīja veloceliņu, viss sašaurinājās, bet pagāja relatīvi īss laiks, un visi jau ir pieraduši, nekādu problēmu nav. Jauna problēma ir elektroskūteri, ar kuriem daudzi brauc pa ietvēm. Tas ir bīstami, un agri vai vēlu būs sadursmes. Šī problēma būs jārisina. Tie, kuri brauc ar šiem minitransporta līdzekļiem, būtu jāpārvieto uz veloinfrastruktūru, kura ir norobežota gan no gājējiem, gan autotransporta. Tas ir ļoti svarīgi, jo arī autobraucējus stipri kaitina cita veida transports uz ielu braucamās daļas. Šajā jomā būs daudz jāstrādā jaunajai Rīgas domei, un tur arī redzu savu spēka pielikšanas punktu.
Bieži dzird sakām, ka Rīgas centrs izmirst, kļūst nedzīvs, cilvēki pārvietojas uz dzīvi ārpus Rīgas.
Efektīva nekustamo īpašumu lietošana ir būtiska Rīgas problēma, kura prasa risinājumu. Ir kustība “FreeRiga”. Jauni cilvēki izveidoja šo organizāciju, kuras pamatideja ir to ēku un teritoriju atdzīvināšana un atgriešana apritē, kuras ilgstoši ir neapsaimniekotas. “FreeRiga” griežas pie šo ēku un teritoriju īpašniekiem ar piedāvājumu tās iekārtot un kaut kā izmantot, jo viņi ar šo īpašumu neko nedara. Piemēram, tādā veidā tika atdzīvināts slavenais Tallinas ielas kvartāls bijušā Neatliekamās medicīniskas palīdzības autoparka teritorijā (Tallinas un Miera ielas krustojuma rajonā). Es pats nodarbojos, kā jau teicu, ar mašīnbūvi, un mūsu uzņēmumam arī būtu vajadzīga darbnīca, kur veidot iekārtu prototipus. Problēma ir tā, ka mašīnbūves darbnīcām ir specifiskas prasības - griestu augstums, vārti, pirmais stāvs un daudzi citi nosacījumi. Esmu pārliecināts, ka Rīgas domei ir dažādas telpas, kuras netiek izmantotas. Saistībā ar uzņēmējdarbības veicināšanu būtu ļoti lietderīgi, ja varētu izskatīt iespēju par šo telpu pārveidošanu par kovorkinga telpām, industriālo inkubatoru parkiem, kur jauni uzņēmumi varētu īrēt telpas par saprātīgākām īres maksām. Diemžēl daudzos šādos parkos, kurus veido dažādi attīstītāji, īres maksas ir noteiktas, lai varētu nopelnīt, kas pats par sevi ir normāli, bet jauniem uzņēmumiem bieži vien ne pa kabatai.
Kāds būtu jūsu ierosinājums?
Pašvaldība stimulē mazo uzņēmējdarbību, atbalstot ar telpām. Tur protams, ir ļoti daudzi juridiski jautājumi, kuri paralēli jārisina, bet tie visi ir risināmi, ja vien ir politiskā griba, to darīt. Pēc izglītības pārstāvu vienu no klasiskajām jeb tradicionālajām nozarēm, ražošanu. Tam arī ticu. Lai nodrošinātu ilgstošu, stabilu sabiedrības attīstību un pārticību, nepieciešams ražot preces un produktus. Protams, augstas pievienotās vērtības produktus. Tas pieprasa jau manis minētos speciālistus ar atbilstošu izglītību, kā arī speciāli iekārtotas industriālās teritorijas, lai padarītu Rīgu pievilcīgu ārzemju un vietējiem investoriem. Izveidot, labiekārtot šādas teritorijas un piesaistīt industriālos investorus ir darbs, kas jāveic jaunajai Rīgas domei.
Publikāciju apmaksā Zaļo un zemnieku savienība
