„Reformas var būt gan ar pozitīvu, gan negatīvu ievirzi. Bet to, ko dara ministre Šuplinska, es pat nesauktu par reformām: pie varas ar cirvi rokās ir nonācis viens politiskais spēks, kurš savas izpratnes līmenī vienkārši skalda,” jau 4.martā Latvijas Koledžu asociācijas priekšsēdētājs un Latvijas Juridiskās koledžas direktors Tālavs Jundzis teica intervijā Neatkarīgajai.
Izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) „reformas” joprojām turpinās, un izskatās, ka ministre tās gatavo tikai tādēļ, lai attaisnotu savu sēdēšanu ministres krēslā - veic tās bez sajēgas, neieklausoties profesionāļos. Jau martā tika uzdots jautājums: „Cik ilgi ministru prezidents un valdība kopumā atbalstīs šo karojošo nekompetenci, nelūdzot ministri demisionēt?” Bet jau toreiz šis jautājums bija retorisks, jo bariņš politsektantu komandēja (un dara to joprojām) valdības it kā vadītāju: „Drīzāk var sanākt tā, ka šo sektantu vadonis palūdz aiziet šo it kā vadītāju. Un nevis otrādi.”
Vai šodien kas mainījies? Turpinām sarunu ar Tālavu Jundzi.
Vēl pavasarī redzējām, ka izglītības ministrei ir liela vēlme iznīcināt koledžu institūciju kā tādu, padarot tās par arodskolām, kaut gan zināms, ka koledžas ir augstākās izglītība iestādes.
Latvijas Darba devēju konfederācija vairākkārt ir uzsvērusi, ka koledžām Latvijas augstākās izglītības sistēmā ir darba devējiem ļoti nozīmīgs esības mērķis, jo tās nodrošina darba tirgū nepieciešamo speciālistu ātru un kvalitatīvu sagatavošanu, turklāt to īsteno ciešā sadarbībā ar darba devējiem (to precīzi var izlasīt LDDK 2020. gada 10. janvāra vēstulē Saeimas komisijai). Arī Ekonomikas ministrija, balstoties uz savām analīzēm, aicina palielināt koledžās sagatavojamo speciālistu skaitu, īpaši tehnoloģiju jomā. Latvijā darbojas sešas valsts augstskolu aģentūras - koledžas, 12 valsts dibinātas koledžas un septiņas valsts akreditētas juridisko personu dibinātas (privātas) koledžas. Turklāt pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas (koledžu programmas) tiek īstenotas visās Latvijas universitātēs un lielākajā daļā augstskolu. Koledžu studiju programmās kopā Latvijā studē 14,7 tūkstoši studentu jeb 18 % no visu studentu kopskaita Latvijā.
Kāpēc jūs atkal esat aktualizējis koledžu jautājumu?
Tas ir aktualizējies sakarā ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iecerēto augstskolu pārvaldības reformu un to tipoloģijas jauno modeli.
Šajā modelī daudziem par pārsteigumu vairs nav iekļautas koledžas. Ministrija nav skaidrojusi iemeslus šādai rīcībai, nav pamatojusi to ar kādiem argumentiem, kas rada dažādus minējumus un neizpratni ne tikai Latvijas koledžu asociācijai, bet arī Augstākās Izglītības padomei, Latvijas Darba devēju konfederācijai, Tirdzniecības un rūpniecības kamerai, Latvijas Studentu apvienībai un ne tikai.
Koledžas tiešām nav augstskolas un nav arī universitātes. Bet ja tās studentiem dod augstāko izglītību, kas ir bakalaura cikla daļa jeb pamata posms, tad laikam gan nebūtu pamata apšaubīt, ka tās ir augstākās izglītības institūcijas, kādas tās Latvijā ir bijušas un atzītas arī starptautiski nu jau tieši 20 gadus. Kopš 2006. gada to darbību regulējis Augstskolu likums. Iespējams, šī likuma nosaukums būtu jāprecizē, pārdēvējot to par Augstākās izglītības likumu, jo jau tagad tas regulē ne tikai augstskolas, bet augstāko izglītību kā tādu, un ar šādu nosaukumu koledžu regulējums tajā neradītu pārpratumus.
Acīmredzot ministrijai un pašai ministrei daudz vienkāršāk koledžas izmest no augstskolu loka. Lai koledžas top par arodskolām! Tā teikt, iegrimstam konceptuālā primitīvismā.
Nav īpaši jāpierāda, ka augstākā izglītība un jebkurš tās posms, ja ne principiāli, tad būtiski atšķiras no vidējās vai vidējās profesionālās izglītības, ko apgūst vidusskolās un tehnikumos. Tās ir atšķirības gan studiju (mācību) metodēs, gan radošuma un pētnieciskā darba līmenī, gan vispārizglītojošo priekšmetu īpatsvarā, gan prasībās akadēmiskajam personālam un starptautiskajai akreditācijai. Tikai to visu ņemot vērā, tostarp apgūstot zinātniskā darba pamata metodes un veicot pētījumus, koledžu absolventiem ir tiesības un iespējas turpināt studijas augstskolu atbilstošo programmu vēlākajos posmos - parasti otrajā vai trešajā studiju gadā. To nosaka likums, un ne mazums koledžu absolventu turpina studijas augstskolās, iegūstot bakalaura, maģistra un pat zinātņu doktora grādus.
Tad kas vēl būtu jāpierāda?
IZM apgalvo, ka to visu labi saprot, bet viņu mērķis esot stiprināt koledžas kā profesionālās izglītības iestādes, un tad nu tām nebūtu obligāti jāatrodas augstākās izglītības telpā un Augstskolu likumā. Paliek tad tikai neatbildēts jautājums: kurā profesionālās izglītības telpā jeb pakāpē tādā gadījumā koledžām būtu jāatrodas un kurā tad telpā tās tiks stiprinātas? Te nav iespējama izvairīga atbilde, jo gan Izglītības likums, gan Profesionālās izglītības likums skaidri un nepārprotami nosaka, ka Latvijā ir profesionālā pamatizglītība (arodskolas), profesionālā vidējā izglītība un profesionālā augstākā izglītība, kas iedalās pirmā līmeņa jeb koledžu profesionālajā augstākajā izglītībā un otrā līmeņa profesionālajā augstākajā izglītībā.
Nu, beidziet. Neievērot likumus - tas ir šīs „koalīcijas” svētākais princips.
Tad jāizšķiras, pie kuras izglītības telpas turpmāk koledžas pieskaitīsim, un te nav iespējams veidot kādu jauktu augstākās/vidējās profesionālās izglītības telpu, jo tās ir pārāk atšķirīgas, un tā tas nav nedz Eiropas Savienības valstīs, nav arī līdz šim bijis Latvijā. Latvijā valodnieki gan atzīst, ka blakus sieviešu un vīriešu dzimtei ir arī kopdzimtes vārdi... Bet izglītībā tomēr būtu strikti nodalāma vidējā un augstākā izglītība jebkuros to posmos. Ja ministrija nenoliedz, ka koledžas īsteno un arī turpmāk īstenos pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, tad te iespējama tikai viena konkrēta atbilde, kuru gaidām. Turklāt, kas attiecas uz ministrijas deklarēto mērķi turpmāk stiprināt koledžas kā profesionālās izglītības institūcijas, dati rāda, ka šis mērķis ir daudz aktuālāks studējošiem bakalauru un maģistru programmās. Vai arī tās būtu šī mērķa vārdā izslēdzamas no augstākās izglītības telpas?
Mūsu Izglītības ministrijā viss ir iespējams.
Būtisks ir jautājums par profesionālās izglītības pakāpes ciešo organisko saistību ar iegūstamās profesionālās kvalifikācijas līmeni (konkrēto profesiju). Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūrā, kas tiek ieviesta arī Latvijā, noteikts, ka profesionālās augstākās izglītības programmās iegūstams profesionālās kvalifikācijas piektais, sestais, septītais un astotais līmenis. Latvijā līdz šim un vēl pagaidām vismaz koledžas un pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas augstskolās ir tās, kurās studējošie blakus pirmā līmeņa profesionālajai augstākajai izglītībai iegūst arī profesionālo kvalifikāciju (profesiju) atbilstoši profesionālās kvalifikācijas piektajam līmenim Eiropas izpratnē.
Tas nozīmē, ka izglītības līmenis un profesionālās kvalifikācijas līmenis ir cieši saistīti, jo ikvienam speciālistam bez konkrētajām profesionālajām prasmēm ir jāapgūst arī vispārējas zināšanas, prasmes un kompetences?
Tieši tā. Piemēram, aptuveni 70% koledžu absolventu darba tirgū kļūst par vadītājiem, vecākajiem speciālistiem vai speciālistiem, kuriem nepieciešams veikt ne tikai sarežģītu izpildītāja darbu, bet arī analizēt situāciju, meklēt problēmas, to cēloņus un organizēt un vadīt citu speciālistu darbu. Tāpēc dažu nozaru asociāciju aicinājumi sagatavot piektā līmeņa profesionālās kvalifikācijas speciālistus vidējās profesionālās izglītības sistēmā nenoliedzami saistāma ar šo speciālistu sagatavotības līmeņa krišanos. Vācija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kur tā tas notiek, bet neviens nav izmērījis, vai Vācijas piektā līmeņa profesionālās kvalifikācijas speciālisti bez iegūtas īsā cikla profesionālās augstākās izglītības drīzāk tomēr nelīdzinās ceturtajam līmenim Eiropas izpratnē.
Un tomēr loģiskie argumenti uz Šuplinsku neiedarbojas. To redzējām arī pēc 4.marta publikācijas: „reformu” ceļa rullis turpināja velties...
Katrā ziņā, runājot par koledžām Latvijā, tas būtu aplami - labi strādājošu sistēmu, kura veidojusies un stiprinājusies 20 gadu garumā un kuras parametri atbilst modernajām Eiropas augstākās izglītības telpas attīstības tendencēm, un kuru pozitīvi novērtējuši desmitiem tūkstoši Latvijas studentu un darba devēju, reformēt bez jebkāda saprotama mērķa, nezinot, kādā virzienā šīm reformām jānotiek. 20 gadu garumā visas Latvijas koledžas neskaitāmas reizes ir stājušās starptautisku ekspertu priekšā un gājušas detalizēti cauri skrupulozajam akreditācijas procesam, kurā nekad un neviens nav apšaubījis koledžu lomu un vietu augstākās izglītības telpā, koledžu sagatavojamo speciālistu kvalitāti vai devuma nepieciešamību darba tirgum.
