„Tas ir reāls un hronisks smadzeņu vīruspandēmijas stāvoklis, kas pieprasa „vecās pasaules” iznīcināšanu,” par ASV un Eiropu pārņēmušajiem grautiņiem teic Francijā dzīvojošais latviešu jurists, tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis. Šodien mūsu saruna – par situācijas cēloņiem un vēsturi, rītdien turpināsim par pasaules universitāšu un izglītības krīzi, kā arī par politiķu nespēju kaut ko mainīt.
Kā vērtējat notiekošo pasaulē, ņemot vērā pēdējā pusotra mēneša rasistisko bardaku ar nosaukumu #BlackLivesMatter?
Pirmie vārdi, kas nāk prātā, lai raksturotu notiekošo, ir: neprāta cunami. Izglītots novērotājs piekritīs, ka šie procesi ir apzīmējami ar vārdu „revolūcija”. Tikai - kāda revolūcija? Globāli raugoties, tā ir tā pati marksistu revolūcija, kas iesākās 1917. gadā Krievijā. Tā nekad nav beigusies un turpinās nu jau ilgāk par gadsimtu. Jāsaprot, ka revolūcijas visai reti izpaužas kā bruņota cīņa. Šī konkrētā revolūcija ir vēsturiski izpaudusies dažādos veidos, taču starp tiem ir redzama skaidra kontinuitāte gan mērķu, gan ideju līmenī. Neaizmirsīsim, ka gan pirms Otrā pasaules kara, gan aukstā kara laikā padomju specdienesti ir ļoti aktīvi darbojušies, lai grautu Rietumu civilizāciju un tās kultūru no iekšienes, it īpaši izmantojot tā dēvētos noderīgos idiotus no Rietumu intelektuāļu un sabiedrisko darbinieku vidus. Diemžēl arī starp trimdas latviešiem tādi ir gadījušies... Komunistu un cita veida marksistu masveida iefiltrēšanās lielo Rietumu universitāšu mācībspēku rindās, dažādas protesta demonstrācijas „par atbruņošanos” un „pret kapitālismu” - tās visas bija viena un tā paša revolucionārā procesa izpausmes.
Arī pēc „dzelzs priekškara” krišanas tas viss nekur nepazuda, tikai forma nedaudz mainījās. Atceros, kādu šoku es izjutu deviņdesmitajos gados, kad sāku kontaktēties ar respektabliem demokrātisko Eiropas paraugvalstu pārstāvjiem. Samulsis atskārtu, ka no viņu mutes dažbrīd nāk ārā tie paši vecie komunistu runasgabali, kuriem it kā bija jābūt izmestiem vēstures mēslainē...
Bet kas tad īsti notiek ASV? Šai valstij tomēr pievērsta vislielākā uzmanība.
Formālais šo protestu cēlonis - 25. maijā Mineapoles pilsētā notikusī melnādainā Džordža Floida nonāvēšana aizturēšanas brīdī. Uzreiz jāsaka, ka policijas vardarbība ASV ir reāla problēma; nav jābūt kreisajam, lai to atzītu. Taču šoreiz protesti - sākotnēji it kā pret policijas vardarbību vērsti - daudzviet pārauga trakojoša vandalisma orģijās: veikalu un citu uzņēmumu izlaupīšana, svešas mantas iznīcināšana, vardarbība pret cilvēkiem. Turklāt šādi ārdās gan melnie, gan baltie. Līdzīgi nemieri, protestējot pret reāliem vai iedomātiem policistu noziegumiem ASV nav jaunums: tādi kopš 1965. gada ir notikuši vairākkārt. Tomēr pašreizējie nemieri ir kaut kas jauns gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā ziņā. Vispirms jau pārsteidz to milzīgā ģeogrāfiskā izplatība: nekārtības notiek visās ASV pavalstīs un visās lielajās pilsētās. Pat ārvalstis ir pāršalcis atbalsta demonstrāciju vilnis. Savukārt no kvalitatīvā viedokļa ir vērojama parādība, kuru es nosauktu par „mērķtiecīgu simbolisko vardarbību”: dažādu pieminekļu un piemiņas vietu apgānīšana vai nojaukšana. Jo šie pieminekļi godinot vēsturiskus personāžus ar mūsdienās nepieņemamiem uzskatiem: „rasistus” un „verdzības atbalstītājus”.
Vai domājat, ka aiz tā visa ir kāds organizators un stratēģis?
Precīzu atbildi uz šo jautājumu var zināt tikai ASV drošības dienesti. Taču notiekošajam ir izteikts masu psihozes raksturs, tādēļ nav nepieciešams kaut ko pastāvīgi organizēt: pietiek piešķilt pirmo dzirksteli. Šajā gadījumā svarīgāks ir jautājums: kam tas ir izdevīgi? Šie nemieri jāskata kontekstā ar novembrī gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām. To iznākums taču ietekmēs ASV kā pasaules spēcīgākās lielvalsts politiku ne tikai nākamos četrus gadus, bet, visticamāk, arī vairākus gadu desmitus uz priekšu. ASV prezidents ir tā persona, kas ar Senāta piekrišanu uz mūžu ieceļ amatā ASV Augstākās tiesas tiesnešus. Bet šai tiesai ir ļoti liela politiska nozīme, izvērtējot likumu atbilstību konstitūcijai. Nākamo četru gadu laikā prezidentam, visticamāk, nāksies iecelt vienu vai pat divus tiesnešus, un no tā būs atkarīgs politisko spēku samērs šajā tiesā.
Donalda Trampa prezidentūra, manuprāt, ir bijusi gluži veiksmīga.
Protams. 2019. gadā bezdarba līmenis ASV bija uz rekordzemas atzīmes: tikai 3,5%. Viszemākais rādītājs kopš 1969. gada! Turklāt tieši melnādaino un citu minoritāšu stāvoklis Trampa laikā uzlabojās visvairāk. Bet tad nāca Covid-19 pandēmija, un ASV ekonomika piedzīvoja spēcīgu recesiju. Aprīlī bija vērojams ekonomikas bezdibenis, taču maijā - atkal strauja augšupeja. Maijā tika radīti vai atjaunoti 2,7 miljoni darbavietu, bet jūnijā - jau 4,8 miljoni. Tātad pandēmija nav bijusi pietiekami stipra, lai iedragātu Trampa pozīcijas. Tāpēc jāliek lietā viss iespējamais... Šie nemieri ir jāvērtē tieši šādā plaknē. Vai jums nešķiet dīvaini, ka tie notiek relatīvā nesodāmības gaisotnē? Policija bieži vien nekā nereaģē, bet dažādu līmeņu un kalibru politiķi, slavenības un uzņēmumi - lielo zīmolu īpašnieki - publiski pauž trakotājiem savu atbalstu.
Bet kāpēc tas tā notiek?!
Vienus aizrauj masu psihozes vilnis, un viņu griba vairs nespēj pretoties. Citiem ir vienkārši bail. Savukārt citi klusībā priecājas un cer, ka nemieri iedragās prezidenta Trampa izredzes tikt pārvēlētam. Lūk, viens pavisam nesens piemērs. Sentluisas pilsētā dzīvojošs advokātu pāris konstatēja, ka viņu privātīpašumā ielauzies agresīvs pūlis. Paņēmuši rokās ieročus, viņi izgāja ārā un pavērsa stobrus pret iebrucējiem, kuri nobijās, paklaigāja un aizbēga. Presē un sociālajos tīklos sacēlās naida vilnis pret abiem advokātiem, bet iecirkņa prokurors ierosināja kriminālizmeklēšanu... nevis pret privātīpašuma tiesību pārkāpējiem, bet pret šo īpašnieku pāri!
Absurds. Bet kāpēc ir tāds naids pret pieminekļiem, kas stāvējuši ilgu laiku bez problēmām?
Formālais iegansts parasti ir tāds, ka attiecīgais vēstures personāžs esot atbalstījis verdzību. Bet tas ir pagalam nejēdzīgs. Pirmkārt, verdzības institūts Rietumos ir dziļā pagātnē un vairs galīgi nav aktuāls. Otrkārt, verdzība pēdējo gadu tūkstošu gaitā ir eksistējusi gandrīz vienmēr un visur. Turklāt lielākajā daļā gadījumu verdzībai nebija nekāda sakara ar rasi vai rasismu. Grieķi paverdzināja grieķus, polinēzieši - polinēziešus, indiāņi - indiāņus utt. Arī tepat Rīgā 1739. gadā Vidzemes landrāts Rozens publicēja bēdīgi slaveno deklarāciju, kurā pasludināja, ka no juridiskā viedokļa visnotaļ baltādainie latviešu un igauņu dzimtcilvēki ir atzīstami par vergiem. Arābi ilgu laiku piekopa ienesīgo vergu biznesu Austrumāfrikā, bet Ziemeļāfrikas pirāti laikposmā no 1500. līdz 1800. gadam paverdzināja vismaz vienu miljonu eiropiešu. Pēdējā valsts, kas formāli atcēla verdzību, bija Mauritānijas Islāma Republika - 1981. gadā, bet faktiski verdzība tur ir vēl šobaltdien. Bet lūk, kas ir svarīgi: visā cilvēces vēsturē pirmā un vienīgā, kas saviem spēkiem aizdomājās līdz tam, ka verdzība ir slikta un ka tā jāatceļ, bija mūsu - Rietumu - civilizācija. Visi pārējie to izdarīja vai nu rietumvalstu iespaidā, vai to spiediena dēļ. Ar to taču ir jālepojas, nevis no tā jākaunas!
Ir taču arī vesela rinda sabiedrisko darbinieku, kuri cīnījušies pret verdzību.
Protams. Tikai to šodien atceras nelabprāt. Jo slavenākie abolicionisti - cīnītāji par verdzības atcelšanu, ‒ tādi kā Viljams Vilberforss, Teodors Velds vai brāļi Tepeni - bija tāda tipa cilvēki, kurus mūsdienu „progresīvie” darboņi mēdz saukt par „reliģiskiem tumsoņām un fanātiķiem”, un pret verdzību viņi vērsās tieši savas kristīgās pārliecības dēļ… Un - ak, tavu brīnumu! - pēdējo dienu laikā ASV trakotāji ir apgānījuši vai apgāzuši vairāku slavenu abolicionistu statujas. Vai kāds vēl nopietni tic, ka „verdzība” patiešām ir šī vandalisma īstais cēlonis? Sanfrancisko tika apķēpāta slavenā darba „Dons Kihots” autora - Servantesa - statuja. Cik ironiski: Servantess pats piecus gadus bija galeru vergs... Šajā neprāta lavīnā ir sācies tas, kas bija paredzams jau no paša sākuma: ne vairs kaut kādu „vergturu”, bet katoļu svēto statuju apgānīšana un gāšana. Un ne tikai statuju: pirms dažām dienām „protestētāji” uz ielas zvērīgi piekāva astoņdesmitgadīgu katoļu priesteri, bet citviet no vardarbības cieta arī kāda ticīgo grupa, kas vienkārši skaitīja lūgšanas. Zīmīgi, ka islāma pravietim Muhamedam arī piederēja vergi, taču mošejas un imāmus neviens neaiztiek.
Būsim godīgi: „verdzība” un „rasisms” ir tikai pašķidrs iegansts. Īstenībā tas ir revolucionārs process, kas mērķtiecīgi vēršas pret Rietumu kristīgās civilizācijas vēstures un kultūras simboliem, lai izdzēstu tos no cilvēku atmiņas. Principā kaut ko līdzīgu esam jau piedzīvojuši padomju laikos, tikai maigākā formā…
Bet kāpēc, jūsuprāt, šajos „protestos” iesaistās jaunieši?
Pirmais iemesls: jau vairāku paaudžu garumā vērojamā tēva un tēvišķības institūta krīze. Protams, tai pašai arī ir savi dziļāki cēloņi, taču par mūsdienu Rietumu pasaules satricinājumu redzamāko cēloni atzīstams tieši šis. Simboliskajā plaknē tēvs iemieso kārtību, tikumu, likumu, Dievu. Katram zēnam ir svarīgi pieaugšanas procesā saraut psiholoģisko „nabassaiti” ar māti un sākt identificēt sevi ar tēvu. Tas, citastarp, nozīmē - uzņemt sevī kārtības un morāles izjūtu un iemācīties valdīt pār sevi. Ja tēva nav vai arī viņš netiek cienīts, šī identificēšanās nenotiek. Jaunietis iekšēji tā arī paliek bērns, kurš savu niknumu un izmisumu izpauž ārējā agresijā: gan sitot grabulīti pret gultiņas malu, gan gāžot pieminekli no postamenta. Šāds liels, nepieaudzis bērns atrodas pastāvīga iekšējā dumpja stāvoklī pret saviem vecākiem, ģimeni, vēsturi un pagātni. Viņam pat nav svarīgi zināt, kāds konkrēts vēstures personāžs ir atveidots statujā: galvenais, ka tas pieder nīstajai senču pasaulei. Nesen klausījos kāda jūdu rabīna sprediķi, kurā bija ļoti viedi vārdi: „Ja tu jūti kārdinājumu izdarīt kādu neģēlību, tad iztēlojies sev priekšā sava tēva seju.” Pārāk daudziem mūsdienu jauniešiem šādos brīžos vienkārši nav ko iztēloties…
