„Kad priekšā kāds plēsa papīriņu, aizmugurē varēja dzirdēt katru skaņu,” saka Rita Vilciņa, arhitekta Jāņa Vilciņa atraitne. Viņa rāda fotoattēlus, uz kuriem var redzēt bijušās kompartijas centrālkomitejas ēkas būvniecības gaitu, jau gatavo ēku, apdares materiālus, rasējumus, plānus.
Pirms tam, braucot pie Ritas Vilciņas, ienāca prātā, ka man patiešām vajadzētu būt pirmajai, kura iestājas par to, lai nīstās kompartijas ēku nojauktu līdz ar zemi. Bet tad, pat nepārzinot modernisma paraugu tiesības saglabāties, sapratu, ka ēkai vajadzētu palikt kā vēstures piemineklim, bet kāpnes, pa kurām 1991. gada 21. augustā lejā tika vests arestētais Latvijas komunistiskās partijas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks, vajadzētu iekonservēt stiklā un rādīt nākamajām paaudzēm: „Lūk, šeit beidzās komunistiskās partijas varenais gājiens, jo mēs uzvarējām. Mēs izcīnījām neatkarīgu Latviju.”
Ritas Vilciņas dzīvesbiedrs Jānis Vilciņš bija viens no arhitektiem, kuri projektēja ēku Rīgā, Elizabetes ielā 2 (padomju okupācijas laikā - Kirova ielā 2). Kopā ar viņu šo ēku projektēja un celšanu uzmanīja Gunārs Asaris un Alfons Ūdris. Un diez vai kādu no viņiem mēs varētu nodēvēt par Maskavas komunistu, sevišķi Jāni Vilciņu, kurš jau 1987.gadā iesaistījās Daugavas glābšanā, kad īstie (!) komunisti bija iecerējuši izpostīt Augšdaugavu, būvējot Daugavpils HES. Tas bija laiks, kad šāda aizstāvība, kas bija tiešā pretrunā ar PSRS militāri enerģētiskā kompleksa mērķiem, varēja maksāt amatu un karjeru. Un tomēr Vilciņš iestājās par Daugavas saglabāšanu, jo tā bija pietiekami izpostīta jau ar Pļaviņu HES.
Pēc valdības fanfarām, kas liecināja par steigšus pieņemto lēmumu nojaukt ēku Elizabetes ielā 2, lai tās vietā septiņu gadu laikā iestūķētu jauno koncertzāli, sarunājos ar Jāņa Vilciņa atraitni Ritu Vilciņu, kura 40 gadus nostrādāja Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Viņa uzskata, ka solījumi sagraut arhitekta Vilciņa projektēto ēku ir ņirgāšanās par viņas vīra darbu, kurš savulaik no sirds uzskatīja, ka nams Elizabetes (Kirova) ielā 2 pārdzīvos laikus un būs noderīgs Latvijai.
Rita Vilciņa: "Arhitekti panāca, ka ēkas būvniecībā izmanto tikai augstvērtīgus celtniecības materiālus. Mans vīrs personīgi kontrolēja materiālu iekraušanu un atvešanu. Bija marmors, granīts, dažāda veida koks, mākslīgā āda... Arhitekts Modris Ģelzis gāja skatīties, kā notiek celtniecība. Bet atcerieties, Modri Ģelzi taču arī iznesa cauri ar Nacionālās bibliotēkas būvniecību: Ģelzim jau bija gatavs projekts, kad paaicināja Birkertu projektēt bibliotēku. Tas izskatījās necienīgi: Modris Ģelzis bija mūsu arhitekts numur viens, un paziņot, ka mums jau te neviena nav, tāpēc nāks Birkerts un nu tik taisīs..."
Bet kā jūs pati vērtējat ideju celt koncertzāli bijušās kompartijas ēkas vietā?
Vai tad viss ir jāsatupina vienā čupā? Un kur liks mašīnas, ar kurām cilvēki brauks uz koncertiem? Un ja vienā un tajā pašā laikā būs koncerts gan Kongresu namā, gan Elizabetes ielā 2? Kur tad tie auto liksies? Bet ja bijušo Jūras akadēmiju nojauks, tad gan jau būs vieta...
Tas jau arhitekta Eižena Laubes projektētais nams.
Protams. Es nevaru izprast, kāpēc tādā steigā bija jāpieņem šis lēmums?
Pieņemu, ka ir noruna: JKP grib cietumu, NA - koncertzāli, abi politpulciņi viens otru atbalsta...
Dzirdēju, ka kultūras ministrs Puntulis teica: esot jālikvidē „komunisma rēgs”. Varbūt tāpēc?
Ir daudz briesmīgāks „komunisma rēgs”, un tas atrodas Pārdaugavā - tas ir „uzvaras piemineklis”. Tam gan neviens neķeras klāt.
Rīga ir daudz ko pārdzīvojusi - gan degšanu, gan karus, bijuši arī tādi laiki, kad autoritārisma vadonis gribēja uzcelt jaunu Rīgu. Bija paredzēts nojaukt vācu celtnes - Operas namu, Universitāti... Bet neviens par to pat dzirdēt negrib. Tagad viss ir kā padomju laikā - ir vai nu balts vai melns. Un te nu mēs redzam, pie kā nonākam, ja ar ēku nojaukšanu gribam atrisināt politiskos jautājumus.
Ne tikai politiskos, bet arī finansiālos...
To nevaru pierādīt, taču... Un kāpēc tad nevienam neienāk prātā nojaukt bijušo Politiskās izglītības namu (tagad - Kongresu nams), kurā gadiem masēja smadzenes? Tāds ideoloģiskais centrs bija, ka tik turies! Okupācijas muzejs (pirms tam - Latviešu sarkano strēlnieku muzejs) saglabājās, jo tika pārveidots. Sākotnēji kompartijas centrālkomitejas ēku domāja būvēt citur: tur, kur tagad atrodas Melngalvju nams, tad vēl uz Raiņa bulvāra - kvartālā, kur atrodas 1.vidusskola. Bet mans vīrs pateica, ka ēkai jāiekļaujas vidē. Lai centrālkomitejas ēku racionāli ieprojektētu vidē, vajadzēja nocirst tikai dažus kokus. Tie bijuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi koki. Tagad visi palikušie koki burtiski piekļaujas ēkai. Tas nozīmē, ka šo ēku nevarēs ne uzspridzināt, ne nojaukt, neiznīcinot ļoti daudzus kokus... Kur nu vēl uzbūvēt jaunu ēku. Vajag cienīt mūsu Rīgu, nevis tikai postīt! Un kāpēc politiķi tā izvairās no publiskās apspriešanas? Runa taču nav par jebkādas padomju laiku arhitektūras saglabāšanu, runa ir par labākās arhitektūras saglabāšanu. Un apdares materiāli! Tos arī tā vienkārši iznīcinās? Par trim miljoniem eiro jauks nost desmit miljonus vērtu ēku... Bet neatrodas nauda pasniedzēju algām augstskolās. Tās ir absurdas pretrunas, valsts līmenī runājot par naudu. Pavisam nesen taču tika runāts par to, ka Elizabetes ielā 2 varētu izvietot Ekonomikas ministriju ar visām pakļautības iestādēm. Kāpēc gan šo ideju nevarētu realizēt?
Varbūt tāpēc, ka jauktgribētāji apgalvo - ēkas rekonstrukcija izmaksās 30 miljonus eiro?
Es gribētu redzēt šo tāmi. Uzbūvēt jaunu biroju ēku izmaksā ap 14 - 15 miljoniem eiro. Elizabetes nams ir labi uzturēts, ēka nekādā gadījumā nav nedroša, un teikt, ka iestādes tur nevarētu strādāt, ir pilnīgas muļķības. VUGD esot liedzis no 2021. gada ekspluatēt ēku. Nu tad lai valdība noorganizē, ka VUGD prasības tiek izpildītas, un tie, domāju, nav nekādi desmiti miljonu. Tāpēc man ir jautājums: cik efektīvi tiek apsaimniekots valsts īpašums? Izskatās, ka VAS „Valsts nekustamie īpašumi” netiek galā ar saviem pienākumiem... Šī valsts akciju sabiedrība neprot, negrib strādāt vai arī tai ir dots norādījums - sagraut Elizabetes ielas namu? Tā, piemēram, Latvijas Jūras akadēmijas nams jau sen netiek ekspluatēts, jo bija doma - tur notiks rekonstrukcija. Līdz šim brīdim nekas nav sācies! Nams ir izlaupīts, bet nams ir arhitektūras piemineklis...
Jūsu vīrs Jānis Vilciņš savulaik kopā ar Daini Īvānu un Arturu Snipu cīnījās pret Daugavpils HES. Viņš saprata, ka šāda rīcība viņam var izjaukt karjeru?
Protams, ka saprata. Dainis kaut kad ieteicās, ka varētu par Jāni uzrakstīt grāmatu... Bet ko nu vairs. Jānis aizgāja viņsaulē 1996.gadā, to stresu cilvēks taču nevar izturēt. Viņam bija milzīga slodze jāiztur, viņš ārkārtīgi daudz strādāja. Un tagad viens otrs vēl atļaujas pajautāt: kāpēc Vilciņam uzticēja projektēt šo Elizabetes ielas namu, Preses namu, Rakstnieku jaunrades namu Dubultos, VARAM ēku Peldu ielā, kāpēc uzticēja Kārļa Ulmaņa dzimto māju - Pikšu - atjaunošanu? Jānim ļoti patika Ķīpsala, un viņš tai bija izdomājis modernu apbūvi. Jāņa izstrādātais Ķīpsalas apbūves ģenerālais plāns paredzēja skaitļošanas centra, Preses nama un Rīgas Politehniskā institūta pilsētiņas izbūvi. Daļēji tas ir realizējies, tā ka ministram Puntulim vēl ir daudz, ko nojaukt. Nākamgad pavasarī manam vīram Jānim ir 90 gadu jubileja, un Puntulis teica, ka pavasarī sāks jaukt Elizabetes ielas namu... Tas notiks politisku iemeslu dēļ: jaunajai varai nepatīk iepriekšējās varas mājas. Ulmanis bija gatavs jaukt nost vācu mājas, Puntulis tagad jauks padomju mājas... Ko tad darīs nākamie? Jauks nost Puntuļa mājas?
x x x
Jauna koncertzāle Rīgai un mums visiem ir nepieciešama. Par to nav jāstrīdas, tas ir sen atzīts mērķis. Taču vietas izvēles process sen ir iegājis kaut kādās greizi nestabilās sliedēs. Tā vietā, lai draudzētos ar loģiku un saprātu, valdīkļi demonstrē apbrīnojamu tuvredzību, apslacītu ar politiska pamatojuma šķidro mērci, sak, esot jālikvidē „komunisma rēgs”. Tādus rēgus Rīgā un Latvijā varam uziet kaudzēm, sākot ar Pārdaugavas „uzvaras” monstru. Rēgiem var pieskaitīt uz sabrukšanas robežas balansējošos ceļus, tiltus un dzīvojamos namus Rīgas mikrorajonos un daudzās citās Latvijas pilsētās, kā arī joprojām Latvijas teritorijā esošos padomjlaika „atmiņu tēlus” dažādu šaujamrīku (piemēram, Krustpilī) vai citu mēslu izskatā.
Varbūt tomēr jāsāk ar mazāka izmēra „rēgiem”? Lai, kā mēdz teikt, uzaug muskuļi kaut kam lielākam? Bet par to jau mēs nedrīkstam diskutēt, vai ne? Nu, mēs varbūt drīkstam, bet valdības locīkļiem gan nevajadzētu iesaistītes šajās diskusijās - kā aicināja bijusi kultūras ministre Dace Melbārde (NA), kura tieši ar koncertzāles saukli uz lūpām iebrauca Eiroparlamentā. Izskatās gan, ka šis vairs nav jautājums par koncertzāli, bet gan par to, ka atdzimis komunistu laika princips: sabiedrības viedoklis neko nenozīmē.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, savulaik atzinusi Elizabetes ielas ēku par „kultūrvēsturiski vērtīgu”, tomēr piekrīt tās nojaukšanai. Kāpēc? Atbildes nav. Arhitekts Pēteris Bajārs norāda, ka rietumu sabiedrībā strauji mainās attieksme pret modernisma arhitektūru. Vēl straujāk mainās attieksme pret resursu izniekošanu. „Re-think”, „re-use” ir mūsdienīgas sabiedrības saukļi. Tādus būtu jāiekļauj arī mūsu valsts pārvaldības principos. Tā vietā, lai meklētu labāko izmantošanas veidu esošajai ēkai, ministri mūs baida ar „komunisma rēgu”,” ironizē Bajārs.
Nobeigumā citēšu kādu no žurnāla IR aizgūtu domu: „Vairākas pēckara modernisma ēkas ir izvietojušās Kronvalda parkā. Interesantākā un mazāk zināmā no tām ir bijušās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) ēka Elizabetes ielā 2. Arī ēkas projekta autora - arhitekta Jāņa Vilciņa - vārds nav plaši izskanējis, kaut viņa darbu sarakstā ir arī pirmais Pārdaugavas debesskrāpis - Preses nams - un Kārļa Ulmaņa dzimto Pikšu atjaunošana. Būtiskus pārveidojumus ēka nav piedzīvojusi, un to ir vērts apskatīt, it īpaši no parka puses, kur ir daudz interesantu arhitektūras ideju, prasmīgi apjomu savienošanas piemēri un kvalitatīva apdare. Organisks un parka apbūvei piemērots kā pretstats regulārajam ielu tīklam Klusajā centrā ir arī ēkas trijžuburu plāns. Par viesnīcu „Latvija” un arī par LKP CK namu, kas tagad pazīstams ar Pasaules tirdzniecības centra vārdu, varētu izdot veselu albumu, līdzīgi kā par Alvara Ālto būvēm Somijā. Latviešu modernistiem Somijas arhitektūra vienmēr ir bijusi ideāls, uz kuru tiekties arī padomju projektēšanas apstākļos, un šādas patīkami skandināviskas vibrācijas jūtamas arī Vilciņa darbā. Latvijā, kur ir tik daudz restauratoru, kādam būtu laiks padomju arhitektūras renovācijas risināt tieši ar restaurācijas, nevis totālas pārbūves pieeju. Šis ir viens no namiem, kas to būtu pelnījis.”
