Aizvadītajā nedēļā sociālos tīklus pāršalca šosezon jau otrais saldējuma ražotājus skarošs mikroskandāls. “Apvienības/Par!” biedre Aija Ingrīda Abene vērsa ražotāja “Rūjienas saldējums” uzmanību uz faktu, ka, viņasprāt, upeņu saldējumam “Melnītis” izvēlētais angliskais nosaukums “Blacky” nav pieņemams, jo angliski runājošajās valstīs to izmanto, lai nievājoši vai pat naidpilni vērstos pret melnādainajiem.
Sākotnēji kā divpusējai iecerētajai diskusijai nonākot publiskajā telpā, tā sociālajos tīklos izraisīja vērienīgu diskusiju. Vieni pauda atbalstu A I. Abenes viedoklim, citi, uzzinot par sievietes politisko piederību, vērsās pret “Attīstībai/Par!”. Trešie, apzināti vai neapzināti distancējoties no fakta, ka apšaubīts “Melnīša” angliskojums, nevis tā latviskais nosaukums, uzjautrinājās par, viņuprāt, absurdo pretenziju un spēlējās ar idejām par melnās kafijas, “Rīgas melnā balzama” vai citu produktu nosaukumu, kuros atrodams vārds “melns”, pārskatīšanu un pielāgošanu jūtīgāko sabiedrības locekļu uztverei.
Jāatgādina, ka melnādaino dzīves apstākļiem, attiecībām ar valsti un tās varas struktūrām uzmanība visā pasaulē pastiprināti tika pievērsta pēc tam, kad 25. maijā ASV pilsētā Mineapolisā, policistam pārmērīgi lietojot spēku, tika nogalināts afroamerikānis Džordžs Floids. Pēc šī notikuma vairākās ASV pilsētās izvērtās gan vardarbīgi, gan miermīlīgi protesti. Arī Rīgā un citās Eiropas Savienības dalībvalstīs notikušas akcijas, kuru organizētāji vēlējušies pievērst uzmanību melnādaino problēmām ne tikai ASV, bet visā pasaulē.
Vai, jūsuprāt, partiju apvienības “Attīstībai/Par!” pārstāves Aijas Ingrīdas Abenes pārmetumi Latvijas saldējuma ražotājam par produkta nosaukumu bija pamatoti?
Sākšu ar to, ka Abenes kundze ir patstāvīgi domājošs cilvēks ar savu dzīves pieredzi un, tāpat kā ikvienam, viņai ir tiesības uz savu viedokli. Sākotnējā diskusijā, ko viņa nepastarpināti uzsākusi ar ražotāju, viņa pārstāvēja savu personīgo viedokli.
Kas attiecas uz nosaukumu, tā ir mana nostāja, esmu strādājis reklāmas un mārketinga laukā - ja uzņēmums ar šādu produktu būtu kādreiz domājis startēt ārpus Latvijas, domāju, ka nosaukums ir neveiksmīgs, jo pasaulē ir daudz cilvēku, kuri to uztvertu tieši tā, kā Abenes kundze aizrādīja. Tas varētu būt cilvēkiem nesaprotams un nepieņemams. Starptautiski šāds nosaukums varētu tikt pārprasts. Līdz ar to diskusija ir noteikti vietā.
Taču veids, kā diskusija izveidojās sociālajos tīklos, man rada skumjas. Neviļus šim jautājumam nonākot publiskajā tīmeklī, tas nenoveda pie kvalitatīvas vai cieņpilnas diskusijas.
Apvienība savus, dažiem nepieņemamos uzskatus, piemēram, par dzīvesbiedru likuma nepieciešamību, nekad nav slēpusi, taču, ņemot vērā, ka konkrētais saldējums tiek ražots jau divus gadus, varētu šķist, ka tā ir pozicionēšanās, izmantojot brīdi. Vai tas nav nedaudz lēti? Varēja taču to darīt arī agrāk.
Šī diskusija nekādā gadījumā nebija partijas uzsākta. Līdz ar to jebkādas spekulācijas par diskusijas nonākšanu publiskajā telpā tieši šobrīd nav saistāmas ar aktuālajiem notikumiem. Diskusiju uzsāka biedrs ar pasaules skatījumu, ar pieredzi Amerikā. Es personīgi neapšaubu to, ka saldējuma ražotājam nebija nekādu slēptu vai sliktu nolūku, izvēloties šādu produkta angliskojumu. Vai tas ir līdz galam profesionāli? Par to man būtu pamats padiskutēt ar reklāmas cilvēkiem vai mārketinga padomniekiem, ar kuriem strādāja uzņēmums.
Mani sarūgtina tas, ka, iznākot publiskajā telpā, diskusija izraisījusi galēji nekonstruktīvu, ne vienmēr cieņpilnu viedokļu paušanu.
Vai jums patiesi šķiet, ka Latvijā rasisms ir problēma?
Problēma ir klātesoša, kaut arī sabiedrība par to nerunā. Piekritīšu, ka šī ir Latvijā problemātiska tēma, ikdienā mēs to nemanām, tomēr rasisms pastāv. Ar to saskaras ārvalstu studenti, kuriem ir cita kultūra, cita ādas krāsa, saskaras ar aizspriedumiem, neizpratni par atšķirību no citiem. Šis ir jautājums, par kuru Latvijas sabiedrība varētu būt labāk izglītota.
Kā, jūsuprāt, valstij būtu jārisina šī problēma?
Mēs jau šobrīd objektīvi redzam, ka daudzveidība Latvijā nojaušama aizvien vairāk ‒ ar atsevišķiem viesstrādniekiem un ārvalstu studentiem. Dažādās Latvijas vietās tas dažādi izpaužas. Rīgā tas noteikti ir daudzreiz lielākā mērā vērojams. Latvijas sabiedrība izvairās par to runāt, bet, ja jautājumus neizrunā, tie nekur nepazūd, nav nekāda atrisinājuma. Mēs līdz galam neapzināmies, kāda Latvijā šajā tēmā ir situācija. Ir informācijas trūkums, bet to nevar izprast savādāk kā par to runājot - skolās, ģimenēs, sabiedriski, politiski. Rūpīgi jāizvērtē veids, kā to darīt, lai nesanāk kā ar saldējumu, ka cilvēkam metas virsū un ka diskusija izvēršas kā divu savstarpēji karojošu pušu savstarpēji pārmetumi. Tas nav veids, kā to risināt. Tas jādara cieņpilni.
