Par parlamenta darbību videokonferences režīmā, par specdienestu kariem, par etnisko sašķeltību un 9. maiju Neatkarīgās intervija ar Saeimas „Saskaņas” frakcijas vadītāju Jāni Urbanoviču.
‒ Valsts prezidents Egils Levits sacīja, ka 9. maijs nav Latvijā atzīmējama diena...
‒ Man šķiet, ka viņam tas „tiesnesības” nospiedums gan vārdos, gan darbos ir pārmērīgs. Egilam Levitam ļoti patīk tiesāt un bārties. Būtu labāk, ja varētu sajust, ka viņš tos tiesājamos un baramos arī kaut kā mīl. Gribētos, lai viņš Latvijas iedzīvotājus nevis kā svešiniekus, bet kā savējos resgaļus pamāca. Viņa runās vēstījums ir tāds, ka viņš vienīgais zina, kā ir labi, kas ir pareizi, un viņš zina, kuriem ir taisnība, kuriem nav taisnība a priori. Es domāju, ka mums sabiedrībā trūkst saticības un cieņas. Egils Levits savā inaugurācijas runā solīja būt prezidents visai tautai. Latvijas tauta ir etniski daudzveidīga - tā nav tas pats, kas latviešu tauta. Ir dažādas vēsturiskās atmiņas. Mums Latvijā trūkst tā, ko pāris reizes gadā dzied valsts „dārgākais koris” jeb Saeima. Šajā dziesmā tiek lūgta svētība no Dieva. Es kā viens no šā kora dalībniekiem ieklausos šajos vārdos. Tur ir dažos vārdos pateikta liela doma. Mēs lūdzam svētību, bet svētība nāk aiz mīlestības, pēc piedošanas.
Tāpēc prezidenta vārdi, kurus var saprast tā, ka vieni ir sliktie tāpēc, ka viņiem ir nepareiza atmiņa, nedod labu rezultātu. Tādā veidā nevar mainīt to cilvēku viedokli, kas svin 9. maiju. Tā var tikai izraisīt viņu dusmas un īgnumu.
Diemžēl varai ir izdevīga sašķelta sabiedrība - lai latvieši un krievi būtu aizņemti ar savstarpēju apsaukāšanos un neko nevaicātu varai.
‒ Valdība ir mobilizējusi vairāk nekā četrus miljardus krīzes pārvarēšanai. Kā tai sokas ar šīs naudas dalīšanu?
‒ Šim skapim ir vairākas atvilktnes. Vispirms tika paziņots, ka skapis ir liels un jauns. Taču tam ir visādi nesaprotami nodalījumi un atslēdziņas. Tā nu gan nav, ka tie miljardi būtu kāda labdara dota nauda - tā ir mūsu visu nauda, un, ja tā tiks iztērēta, par to maksās nākamās paaudzes.
Uzskatu, ka cilvēkam, kurš ir darba ņēmējs, nav jāsaņem sods par to, ko sliktu ar nodokļiem ir darījis viņa darba devējs. Cilvēkam jau nav izvēles. Viņš nevar pamācīt darba devēju, cik nodokļu maksāt. Viņam ir izvēle būt ar uzņēmēju darba tiesiskajās attiecībās vai nebūt. Noteikumus diktē priekšnieks. Ja viņš maksā aploksnē algu, vienīgais, ko cilvēks var darīt, ir pateikt paldies. Alternatīva ir nesaņemt neko. Tāpēc visiem tiem, kam ir pašlaik grūti, vajadzētu palīdzēt. Neatkarīgi no tā, vai uzņēmuma īpašnieks ir blēdis vai nav. Sistēma ir tāda, ka vieniem uzņēmējiem izdodas nemaksāt pilnvērtīgus nodokļus tādēļ, ka viņiem ir labi paziņas varā. Citiem ir grūti konkurēt. Uzņēmēji ir skrūvspīles - vai nu arī jāoptimizē nodokļi, vai jātaisa biznesu ciet. Bet jebkurā gadījumā šāda sodīšana ir mierīga laika temats. Pašlaik, kad ir šī krīze, vajadzētu saglabāt cilvēku dzīvo spēku. Un cilvēkus vajag saglabāt Latvijā, nevis vispār. Vajadzētu demonstrēt savu ieinteresētību viņu likteņos. Viņus sodīt nozīmē stimulēt viņu aizbraukšanu uz ārzemēm.
‒ Politikas vērotājos ir strīdi par iespējamo jauno emigrācijas vilni pēc Covid-19 krīzes. Vieni domā, ka tas būs liels, citi nesaskata tam pamatu.
‒ Es esmu iemācījies šaubīties, bet es saku, ko domāju. Lai tie citi domā, kā viņi domā. Manas domas ir tādas, ka varas attieksme ir svarīga lieta. Tie, kas atbraukuši tagad, Covid-19 laikā, no Anglijas, Īrijas, Zviedrijas, salīdzina, kāda ir varas attieksme pret cilvēkiem. Runa nav tikai par naudu. Latvijā attieksme ir nepatīkama.
Tas, ko viņi dara ārzemēs, ir smags darbs, ko var salīdzināt ar padomju laika braukšanu pēc „garā rubļa” uz ziemeļiem. Viņi brauc sapelnīt, lai ir ko atsūtīt uz Latviju saviem mīļajiem, arī lai kaut ko iekrātu mierīgām vecumdienām vai arī kāda rūpala uzsākšanai. Būtībā tie ir tādi kā līdumnieki, un cepuri nost viņu priekšā! Man vislabāk patiktu, ja viņi paliktu šeit un nevis sūkstītos, cik slikti iet, bet mainītu lietu kārtību. Savukārt uzņēmējiem vajadzētu nevis domāt, kā apiet likumu, bet mainīt likumdevēju, kurš šos greizos likumus pieņem, pieprasīt, lai likumi ir tādi, kurus ir ērti, patīkami un droši pildīt.
Taču aizbraucēji ir tie, kas mazina spiedienu uz varu. Līdz ar to varai ir izdevīgs katrs aizbraucējs. Projām aizbrauc liela daļa protesta, liela daļa dusmu aizbrauc projām.
Skatos, ka ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē visa veida priekšniekiem šī Covid-19 krīze ir ļoti izdevīga - viņi var komandēt. Un cilvēki sēž un domā: „Ej nu zini? Varbūt politiķi zina ko tādu, ko mēs nezinām? Man nepatīk, bet labāk es paklusēšu.” Ir tāda sajūta ‒ kamēr tie četri miljardi nebūs iztērēti, pandēmija nebeigsies - pandēmija beigsies ar pēdējo eirocentu, kas tiks izlietots cīņā pret pandēmiju. Kuram ir neizdevīgi? Saeimā šī ākstīšanās ar attālināto likumu pieņemšanu ir izdevīga. Te man ir ieslēgts mikrofons, te izslēgts, es varu runāt, bet nezinu, vai mani dzird, nevar ne strīdēties, ne izteikt savu sajūsmu par oponenta argumentiem. Tā ir tāda niekošanās. Videokonference nav parlamentārā darba augstākais sasniegums, tā ir profanācija. Atliek tikai akceptēt jebko, ko piedāvā valdošie.
Parlamentam būtu jābūt tai vietai, kur notiek sabiedriskais audits visam, ko dara vara. To nav iespējams veikt attālināti. Un varai ir labi - ne tikai Latvijā, bet tāpat Krievijā, ASV un citur. Pašlaik viss notiek vienos vārtos, ir absolūts ceļa rullis, kas iet pāri smadzenēm.
Cilvēku zemapziņā ir protests, taču, vai tas aizies līdz apziņai, to vēl nevar zināt.
‒ Vai jāatjauno Satversmes 81. pants, lai noteiktos brīžos valdība varētu pieņemt Saeimas vietā lēmumus ar likuma spēku?
‒ Es atbalstītu to. Bet tikai ārkārtas situācijā, nevis parlamenta brīvdienās, kā tas bija līdz 2004. gadam, kad 81. pants tika izmantots, lai pieņemtu lēmumus ar likuma spēku, apejot Saeimu.
‒ Vai arī tādā ārkārtas situācijā, kāda ir pašlaik, būtu jādod iespēja valdībai strādāt parlamenta vietā?
‒ Var būt, ka tā būtu pat godīgāk. Jo šā vai tā parlaments tikai akceptē to, ko ir pieņēmusi valdība. Vai arī imitē diskusiju un beigās tik un tā akceptē to, ko pieņēmusi valdība.
‒ Bet tā jau ir sena tradīcija, ka opozīcijas priekšlikumi tiek iesviesti papīrgrozā. Tikai tagad šī sviešana notiek attālināti...
‒ Likumdošana notiek tā, kā patīk Viņa Augstībai pasūtītājam jeb vēlētājam.
‒ Vai tie vēlētāji, kas balsojuši par partijām, kuras nav pārstāvētas valdībā, ir priecīgi, ka viņu intereses un viedoklis nav pārstāvēts?
‒ Es kā opozicionārs ar pieredzi varu pateikt, ka vēlētājiem, kuru partijas ir pārstāvētas valdībā, intereses tiek ignorētas vēl trakāk. Jo viņi kļūst līdzatbildīgi tam, ko ar viņiem dara - līdzatbildīgi visām tām politiskajām izvirtībām, kas notiek. Viņi balsoja par atraktīviem aktieriem, par mūžīgajiem tiesiskuma nagu maucējiem, par atriebējiem. Taču, kad šie atriebēji nonāk pie varas, tieši viņu vēlētāji jūtas vissliktāk, jo pie tā, kas notiek, viņi ir līdzatbildīgi.
‒ Ir radīta mobilā izsekošanas lietotne, kas palīdzēšot ierobežot koronavīrusa izplatību. Taču šīs lietotnes izstrādē un ieviešanā piedalās ļaudis, kas saistīti ar trim valdošās koalīcijas partijām. Vai jums kā opozicionāram par to ir kāds viedoklis?
‒ Šīs lietotnes ir tikai instrumenti, tās ir barotnes no lielākas sēņotnes.
Bet ir vēl sliktāk. Maz ir tādu valstu, kuras mēģina saukt sevi par demokrātiskām un kurās parlaments nekontrolē specdienestus. Bet tiklīdz parlaments nekontrolē specdienestus, tā specdienesti sāk kontrolēt parlamentu. Te pat nav runas tikai par mistiskajām pielaidēm valsts noslēpumam, kurām neviens nezina kritērijus, pēc kādiem tās piešķir un atņem. Tiek piesaukti kaut kādi likumi, kurus neviens nav redzējis. Paradoksālā kārtā pielaides nedod tikai neērtiem politiķiem ‒ tiem, kuri uzdod neērtus jautājumus. Pārsvarā tie ir opozicionāri, kuriem tieši pieklājas uzdot nepieklājīgus jautājumus.
‒ Tajā skaitā pielaides nav arī Jānim Urbanovičam...
‒ Kad man vēl bija pielaide un es strādāju komisijā, kurā vajadzēja pielaidi, es nesastapu valsts noslēpumu. Es gan to nemeklēju. Bet man neviens nevar pārmest, ka es būtu to meklējis, atradis un mēģinājis nodot tālāk kādiem sliktajiem. Bet nu lai. Tagad es jūtos daudz aizsargātāks, jo man neviens nevar pateikt, ka es kaut ko izpaužu. Savukārt tie, kam ir pielaides, nedrīkst pat avīžrakstu virsrakstus citēt, jo var sagadīties, ka tā viņi izpauž noslēpumus.
Specdienesti karo savā starpā. Tie ne tikai politiķus vervē un uzmana, bet karo savā starpā. Tas nav pareizi.
Zāļu recepte ir tikai viena, un visā pasaulē tā ir vienāda - visiem tautas priekšstāvjiem, ja viņi ir bijuši pielaisti pie vēlēšanām un ir ievēlēti, ir jābūt tiesībām uzdot jautājumus specdienestiem. Parlamenta deputātiem kaut vai aiz slēgtām durvīm ir jāsaņem atbildes uz visiem viņus interesējošiem jautājumiem. Nav svarīgi, no kuras partijas ir deputāts, cik viņš ir nemīlēts vai mīlēts citās partijās un to vēlētājos, bet viņš ir, un ar viņa muti runā tauta. Iespējams, daudzi, kas lasīs to, ko es saku, ierēksies vai ierēks. Bet varu viņiem teikt: „Jūs, kas ierēcat, esat visparastākie upuri, jūsu smadzenes joprojām ir okupētas, jūs joprojām esat totalitāros valgos!”
‒ Ko nozīmē bijušā Satversmes aizsardzības biroja darbinieka Aigara Sparāna aizturēšana?
‒ Man nav informācijas un man nav tiesību pajautāt, kā tur īsti ir. Tie ir kliedzoši jaunumi. Tās ir šausmīgas apsūdzības. Būtu labi, ja bijušais Militārās izlūkošanas un drošības dienesta darbinieks Maigurs Strīķis nevis rakstītu interneta portālā savas versijas par Sparāna lietu, bet nāktu uz Saeimu un stāstītu, kas notiek. Ja jau viņš tik labi pārzina tās lietas, tad gan jau pats tās prot. Lai nāk un stāsta, kā specdienesti dzīvo par mūsu naudu!
Šie specdienestu „speciālisti” dzīvo absolūti savrupu dzīvi, viņi var braukt ar tādiem automašīnu numuriem, kuru nav datubāzē, viņi var pēc avārijas mierīgi aiziet un palikt nesaukti pie atbildības. Viņi zina, ka viņi komandē un dancina politiķus, nevis politiķi kontrolē viņus. Viņiem nav atbildības. Vienīgais, kura priekšā viņi raustās, ir transatlantiskais partneris.
Un nauda tur acīmredzot staigā liela. Viens kontrolē kontrabandu, cits vēl kaut ko.
Kādam ir jākontrolē šie dienesti, un tas nevar būt viens pats ģenerālprokurors. Vēl nekāda tiesāšanās Sparāna lietā nav sākusies, bet sabiedrībā jau mutuļo dažādas baumas. Vieta, kur uzdot jautājumus par lietu, ir parlaments. Amerikā, Francijā, Vācijā tā notiek - tur valsts vara kontrolē specdienestus, nevis otrādi. Vācijā deputāts var būt ievēlēts kaut vai no galējiem kreisajiem, viņš tāpat stāv kā briedis un badās. Un tā ir norma. Jo viņu ir ievēlējusi Vācijas tauta.
