Pēdējo nedēļu amatā pavada Nacionālā veselības dienesta direktors Edgars Labsvīrs. Pēc publiskā paziņojuma par aiziešanu no darba valsts pārvaldē viņš plašāku interviju nevienam nav sniedzis. Arī ar Neatkarīgo Labsvīrs labprātāk būtu runājis jau pēc 31. maija, kad būs zināms Valsts kontroles pārbaudes rezultāts par sejas aizsargmasku iepirkumu. Tomēr īsa saruna par atkāpšanās iemesliem mums deva iespēju pārrunāt arī notiekošo veselības aprūpē kopumā. Kāpēc Edgars Labsvīrs jūtas vīlies, un kāpēc nevēlas “katru dienu skaidrot, ka nav kamielis,” – šajā intervijā.
‒ Brīdī, kad paziņojāt par aiziešanu no Nacionālā veselības dienesta direktora amata, jūs atzināties, ka šādu lēmumu pieņēmāt jau februārī. Tas faktiski nozīmē, ka toreiz šajā amatā bijāt nostrādājis piecus mēnešus. Ko tik īsā laika posmā ieraudzījāt un sapratāt par valsts pārvaldi, ka nevēlaties tajā vispār strādāt?
‒ Es valsts pārvaldē strādāju ilgāk ‒ no 2018. gada aprīļa, un kopumā valsts pārvaldi kā tādu es neapšaubu. Līdz pagājušā gada rudenim biju direktora vietnieks, kas atbild par dienesta pamatdarbību, un tas, kas mainījās, kad kļuvu par direktoru, bija manas atbildības jomas paplašināšanās, piemēram, arī par e-veselības projektu, vēl bija jāuzņemas kā vadītājam visi birokrātijas pienākumi. Nebija tā, ka es sapņoju par direktora amatu, taču no šīs iespējas arī neatteicos [E. Labsvīru iecēla amatā pēc tam, kad no amata atcēla viņa priekšgājēju]. Es neesmu vīlies valsts pārvaldē, bet šis masku jautājums….
‒ Jūs teicāt, ka lēmumu bijāt pieņēmis jau februārī, kad masku iepirkuma lieta nebija vēl aktuāla…
‒ Jā, bet masku jautājumā sakoncentrējās viss, kas ļoti labi raksturo sabiedrības attieksmi pret šo darbu. Neuzticība un nenormāla pārslodze.
‒ Neuzticību - kam? Jums? Dienestam?
‒ Nē, valsts pārvaldei kopumā, ka tā nespēj pieņemt nekādus lēmumus. Plus liela fokusēšanās uz birokrātiju. Jautājums ir arī par uzticības mandātu ‒ kā man var būt uzticības mandāts vadīt dienestu ar viena miljarda eiro apgrozījumu gadā, bet tajā pašā laikā man ir jāskaidro centu starpība masku iepirkumā. Tad es nesaprotu, ko es daru šajā amatā.
‒ Tomēr atgriezīsimies pie februāra? Kāpēc tad šāds lēmums? E-veselības dēļ?
‒ Daļēji, jā. Vēl jāmin intensīvās stacionāŗās palīdzības tarifi, pie kuriem strādājām pusgadu [jautājuma būtība ir par paaugstinātiem tarifiem sarežģītākajam medicīnas posmam]. Ne tikai es - daudzi cilvēki ieguldīja milzīgu darbu, bet tos neakceptēja, tāpēc loģiski, tu brīžiem jūties nenovērtēts. Vēl viens apstāklis ir tāds, ka tu saproti, ka vadi nozari, bet nevari nodarbināt eliti tieši atalgojuma dēļ. Kamēr ir tāds uzstādījums, ka ierēdņi visi slikti un viņiem nedrīkst neko pārmaksāt, tikmēr mēs stāvēsim uz vietas.
‒ Tātad jūs neredzat savam darbam rezultātu, kas valsts pārvaldē, iespējams, ir jāgaida ilgi un var to pat vispār nesagaidīt?
‒ Jā, es rezultātu gribu ātrāk. Man ir vilšanās, jā. Piemēram, zāļu kompensācijas, mēs redzam, ka ir nepieciešams papildu finansējums, mums ir pierādījumi, mēs piesakām katru gadu jaunas diagnozes, jaunas zāles. Kamēr gaidām, situācija atkal mainās, nāk jauni medikamenti, jaunas tehnoloģijas. Bet tev vienkārši katru dienu jāpierāda, ka tu neesi kamielis par kaut kādām primitīvām lietām. Katru reizi Saeimas komisijās, citās vietās, publiski un žurnālistiem skaidroju, ka neesmu kamielis. Man tas apnika. Man nav tik daudz laika. Piedodiet, es arī negribu izklausīties augstprātīgs, bet es tiešām negribu piecus gadus cīnīties par intensīvās terapijas gultas dienas tarifu. Negribu. Ļoti daudz krīzes situāciju, kuras tu izturi, bet katra krīze…. Tās ir muļķības, ka katra krīze, ko tu izturi, padara tevi stiprāku. Ir zinātniski pierādīts, ka stress tevi lēnām nogalina. Es skatos uz cilvēkiem, kuri patiešām upurējas, strādā valsts pārvaldē desmit gadus. Protams, nevajag vispārināt, visi nav varoņi valsts pārvaldē. Bet ļoti daudzi ir ideālisti, nē, drīzāk viņi ir bijuši ideālisti.
Vēl tāda valsts pārvaldes iezīme ir naudas taupīšana. Mēs uzskatām par uzvaru, ja mēs kaut kur kaut kam samaksājam mazāk, bet jābūt taču izaugsmei, mums par to jācīnās. Jā, ir jārunā par izmaksu efektivitāti, jā, jārunā, vai nav par daudz datortomogrāfu valstī un vai vienmēr zāļu izrakstīšana atbilst labas prakses standartiem, bet mums ir jāgrib sniegt vairāk pakalpojumu, jāvēlas, lai slimnīcas aug, lai sniedz kvalitatīvākus pakalpojumus. Bet mēs jau pēc noklusējuma uzskatām, ka valsts pārvalde ir kaut kas otršķirīgs, tā nevar riskēt, tā nav inovatīva.
‒ Lai arī jūs minējāt virkni iemeslu, tomēr, no malas raugoties, sejas masku skandāls varētu būt tas, kas izsauca beigās tādu reakciju no jūsu puses un paziņojumu par aiziešanu no amata. Masku iepirkumu jautājumā pašlaik gaidām Valsts kontroles atzinumu. Es nevēlētos tagad iedziļināties šajā problēmjautājumā, bet…
‒ Es tomēr vēlētos pateikt. Mani visvairāk šajā lietā kaitina, ka uzskata, ka mums ir pilnīgi vienalga, ka sēžam savos kabinetos un neko citu nedomājam, kā tikai kaut ko nopirkt. Augstprātīgi ir uzskatīt - ka tu esi tas, kam rūp, bet visiem pārējiem ir vienalga. Es neesmu nekad teicis, ka nav nekādu problēmu ar šo iepirkumu. Piemēram, runājot par masku sertifikātiem, skaidrs, ka tur varētu būt problēmas, ņemot vērā to, ka sertifikāts pašŗeizējā situācijā neko var arī nenozīmēt, jo viss balstās uz pašdeklarāciju. Es esmu vienmēr uzsvēris, ka mēs izdarījām visu, ko tajā brīdī varēja izdarīt, un maskas atbilst vajadzībai ierobežot vīrusa izplatību ārstniecības iestādēs. Vēl jāņem vērā, ka tas bija krīzes situācijā, un mēs rīkojāmies atbilstoši tai.
‒ Jums pārmet ne tikai to, kā notika masku iepirkums, bet informācijas necaurspīdīgumu, atklātuma trūkumu, lai gan es līdz šim neesmu savā žurnālista karjerā pieredzējusi, ka kāds šī dienesta vadītājs vispār savus lēmumus tik daudz skaidrotu.
‒ Teikšu tā: vairāku nedēļu laikā to iespēju robežās, kādas man ir, esmu centies visu paskaidrot, kāpēc situācija ar masku iepirkumu ir izveidojusies tāda, kāda tā ir. Bet ir daudz detaļu, ko esmu nodevis Valsts kontrolei, piemēram, sarakstes, kuras neesmu publiskojis žurnālistiem, bet Valsts kontrolei un KNAB viss ir nodots. Man nav ko slēpt, un es neesmu satraucies par to, ko Valsts kontrole tur varētu ieraudzīt. Jā, noteikti būs ieteikumi, bet nekādas sensācijas tur nebūs.
‒ Vai policija ir sākusi izmeklēšanu par masku iepirkumu?
‒ Es to nesauktu par izmeklēšanu, tā ir resoriskā pārbaude, turklāt pārbauda ne tikai dienestu.
‒ Tad jūs noraidāt jebkādas bažas par to, ka šā iepirkuma sakarā atradīs kādu ļaunprātību?
‒ Pilnībā to noraidu un izslēdzu. Par maskām Covid-19 sakarā lielāku vai mazāku skandālu var atrast visās valstīs. Maska - tā ir lieta, kas pašlaik sevī ir sakoncentrējusi visu izpratni un sajūtas par Covid-19 pandēmiju. Tas ir gluži kā epidēmijas simbols, jo koronavīrusu mēs neredzam un faktiski, ja neviens par to nestāstītu, arī nekādi nejustu. Un, ja ar masku, šo simbolu, kaut kas nav tā, kā vajadzētu, tad ir skandāls, Tas pats arī par masku nēsāšanu, cik ļoti liela koncentrēšanās uz šo jautājumu, kā maskas strādā, bet pierādīt, ka tās darbojas, plašākai sabiedrībai nav iespējams. Sagaidīsim pārbaužu rezultātus, tad varēsim pārrunāt šo jautājumu vēlreiz.
Iespējams, kādas atbildes ir kavējušās, tomēr, lai atbildētu precīzi uz visiem jautājumiem, jāveic izmeklēšana, jo ne vienmēr visas atbildes ir zināmas. Mums Latvijā valda tā sauktais paternālisms, doma, ka tur [ministrijās] sēž kaut kādi nenormāli gudri cilvēki, visu zina un uzreiz var atbildēt uz visiem jautājumiem. Man ir žēl, ja domā, ka ir viens divi cilvēki, kuri visu izlemj, bet tā nav.
‒ Ir taču skaidrs, ka jūs nenosakāt politiskās prioritātes, bet no jums prasa atbildību par lēmumu īstenošanu. Nacionālais veselības dienests pārvalda veselības nozares finansējumu. Tad man ir jautājums, ko jūs nosakāt, piemēram, vai varat ietekmēt šīs naudas plūsmu?
‒ Piešķirt finansējumu vai nepiešķirt ‒ tas arī nav tik vienkārši. Mēs izsakām savas prioritātes apmēram par pusmiljardu eiro katru gadu, ministrijā pafiltrē šo sarakstu, un, kad nonāk līdz Saeimai, šis saraksts jau ir ļoti plāns. Un tava konkrētā, ļoti labā ideja, kas ir profesionāli izsvērta un panākta diskusijās ar ekspertiem, neaiziet. Pēc tam politiski daudzi jautājumi aiziet kā “parastais bizness” - visiem desmit procentus. Tas bija nepareizs lēmums.
‒ Runājot par desmit procentiem, jūs domājat finansējumu mediķu algu palielinājumam?
‒ Jā, es nedomāju, ka attiecībā uz mediķiem tas bija pareizs lēmums. Un netika mainīts intensīvās terapijas gultas dienas tarifs, tā maksā tikpat kā standarta gultas diena, kas ir ļoti slikti tagad Covid-19 kontekstā. Es un mani kolēģi pusgadu pie tā strādājām, bet nesanāca to aizstāvēt. Ceru, ka to agri vai vēlu izdosies mainīt.
‒ Kāpēc joprojām nav skaidrības par to, kādas algas saņem mediķi, izņemot vidējos rādītājus? Nav šāda pārskata, cik nopelna ārsti un māsas Latvijā, kas apgrūtina kopējo diskusiju, bet, iespējams, šiem datiem nav jābūt pārskatāmiem?
‒ Ir filozofiski politiskais līmenis ‒ kā mēs uzskatām, vai šos datus vajag publicēt, un tas neskar tikai ārstus. Es personīgi esmu par algu publiskošanu, bet ne tikai vienu nodarbināto grupu. Mums mājaslapā ir pārskati par vidējām algām medicīnas iestādēs, bet tur ir virkne problēmu - mums neatskaitās pa uzvārdiem, bet pa slodzēm. Otrkārt, atskaitās tikai par valsts finansēto veselības aprūpi. Pēc šīm slodzēm nevar saprast reālo ainu. Vispilnīgākie dati ir Valsts ieņēmumu dienestam, tomēr tur arī ir nianses, piemēram, ambulatorais darbs varētu nebūt uzskaitīts. Desmit procentiem ārstu alga pārsniedz 4000 eiro mēnesī, to mēs zinām, un tas kļuva aktuāli, kad lēma par algu palielināšanu. Bija skaidrs, ka jānosaka tāda sistēma, lai algu palielinājumu attiecinātu uz mediķiem, kam algas ir zemākas. Noteicām ierobežojumu, ka atalgojumam paredzēto naudu var novirzīt tikai zemāko mēnešalgu palielinājumam. Es drīzāk saskatu, ka problēmu var nodefinēt tā, ka ārsti pelna nevienlīdzīgi, jo mēs visi saprotam, ka pateikt: “Ārsti pelna maz” ‒ tas neatbilst patiesībai. Tomēr jāsaprot arī, ka tas nav vienas ministrijas līmenis izlemt, vai kādas algas publiskot, šāda lēmuma pieņemšana balstās uz sabiedrības vērtībām un uzskatiem.
‒ Par to pašlaik Covid-19 pandēmijas laikā nerunā, bet nākamgad jāsāk darboties jaunai veselības apdrošināšanas sistēmai. Lai arī mēs divu grozu sistēmu teorētiski esam atcēluši un tā nestāsies spēkā, tomēr, izpētot jauno piedāvājumu, tā divu grozu ideja kaut kur gaisā virmo, proti, kas nākotnē, kad šai jaunajai sistēmai jāstājas spēkā, notiks ar cilvēkiem, kuri tomēr nebūs nevienā no nodokļu režīmiem un nevienā sociālajā grupā, ko apdrošinās valsts?
‒ Jaunajā modelī uzmanība pievērsta tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo un strādā ārzemēs, un tur maksā nodokļus. Mēs nevaram noliegt to, ka saskaņā ar reģistru ir ap 400 000 mūsu pilsoņu, kas ir rezidenti ārvalstīs. Risinājums būtu nodrošināt veselības aprūpi pēc pazīmes, ka tu esi ekonomiski aktīvs Latvijā. Ja pašreizējā situācijā tu neesi nevienā sistēmā, tu samaksā simbolisku procentu veselības aprūpei. Vienlaikus nevienā brīdī tev neatsaka veselības aprūpi. Te būtu darbs arī sociālajiem dienestiem, ja runājam par cilvēkiem, kuri teorētiski nekur nav reģistrējušies, vienkāršoti izsakoties - dzīvo mežā, nestrādā. Varbūt šādu iedzīvotāju skaits Latvijā ir ap vienu procentu.
‒ Visticamāk, šie cilvēki parādīsies brīdī, kad nonāks slimnīcā, mani interesē, kas ar šiem cilvēkiem notiks?
‒ Veidojot šos noteikumus, mēs vēlējāmies nodalīt tiesības uz veselības aprūpi un nodokļu nomaksu. Principā izveidot tādu sistēmu, ka tev nav izvēles, tu esi apdrošināts veselībai jebkurā gadījumā, tāpēc tas ir viens veselības aprūpes grozs. To saņem visi, jautājums tikai, vai tev būs jāsamaksā tas procents vai ne. Ja tu nebūsi nevienā no sistēmām - ne sociāli apdrošināts Latvijā, ne kādā no sociālajām grupām, kur valsts apdrošina, tad teorētiski iestāsies sekas, bet nav paredzētas brīvprātīgas iemaksas.
‒ Par šiem jautājumiem būtu daudz vairāk jārunā, lai arī tagad ir cita veselības aktualitāte.
‒ Tu saņemsi veselības aprūpes pakalpojumu - visu to, ko tev vajag, bet pēc tam - un tas jau arī pašlaik notiek - tavs statuss tiek pārbaudīts, jo ne visiem Latvijā tiek nodrošināta valsts apmaksāta veselības aprūpe. Jau pašlaik Latvijā ir tūkstoši cilvēku, kuriem nav tiesību uz veselības aprūpes pakalpojumiem, cilvēki ar termiņuzturēšanās atļaujām, un jaunajā sistēmā viņiem būs legāls veids, kā iekļauties sistēmā. Mums ir pakalpojuma saņēmēju reģistrs. Pēc būtības ar jauno sistēmu šī informācija nonāks Valsts ieņēmumu dienestā, un tas gatavos paziņojumu cilvēkam pēc pakalpojuma saņemšanas par to, ka, iekļaujoties valsts obligātajā veselības apdrošināšanas sistēmā, ir jāveic veselības iemaksa. Tā bija domāts vismaz līdz šim, jo vēl nav līdz galam izlemtas nianses. Nevienam cilvēkam netiks liegta veselības aprūpe.
‒ Jūsu pēdējā darba diena ir 31. maijs. Ko jūs plānojat darīt?
‒ Es neslēpšu, man ir daži piedāvājumi. Ārpus valsts pārvaldes un, jā, veselības aprūpē. Es sevi tur redzu, jo esmu ieguvis labu pieredzi.
‒ Nacionālais veselības dienests vienmēr ir asociējies ar lielu birokrātisku iestādi. Kas nosaka to, ka varat sociālajos tīklos komunicēt ar sabiedrību, atbildēt uz jautājumiem, nevis gaidīt rīkojumu no ministrijas, ko drīkst un ko nedrīkst?
‒ Protams, ir jārunā, un es to daru. Mēs neesam ministrijas padotības iestāde. Amats ir publisks, un nav jākautrējas savu viedokli paust, protams, salāgojot viedokļus veselības politikā ar ministri. Bet nekāda atļauja man nav jāprasa, vai es varu tviterī ierakstīt to, ko domāju.
‒ Jūs teicāt, ka ir palikuši nepadarīti darbi, kādi?
‒ Daļēji šāds darbs ir e-veselība. Izdevās vairākas lietas sakārtot un atkal izveidot komandu, kas strādā ar šo jautājumu. Šāgada sākumā bija krīze e-veselībā, bet to izdevās novērst un pašlaik e-veselībā būtisku traucējumu nav. Mēs pieņēmām lēmumu, ka turpmāk e-veselību attīstīsim no valsts budžeta naudas, atsakoties no Eiropas struktūrfonda līdzekļiem, un tas, ko man neizdevās panākt, ir finansējuma piesaiste. To ietekmēja arī Covid-19 krīze. Mums valstī trūkst arī digitālās stratēģijas, tas neattiecas tikai uz e-veselību, atšķirībā, piemēram, no Igaunijas, kas zina, kā digitālās sistēmas attīstīsies vairākus gadus uz priekšu. Bet tas nav ne mūsu dienesta, ne Veselības ministrijas jautājums.
‒ Kādā mērā redzat sevi politikā (Labsvīrs ir partijas “Progresīvie” biedrs)?
‒ Pašlaik neesmu ļoti aktīvs un pašlaik negrasos kandidēt vēlēšanās. Bet nākotnē sevi redzu politikā. Līdz šim es politikā vairāk pozicionēju savu interešu loku tieši saistībā par un ap valsts obligāto veselības apdrošināšanu un pieejamu veselības aprūpi visiem Latvijas iedzīvotājiem. Ilgtermiņā redzu sevi politikā, redzu sevi kā veselības aprūpes sistēmas advokātu.
