Cik pilnvērtīgs ir attālinātais mācību process, ko skolām nozīmē pabeigt šo mācību gadu, noorganizēt centralizētos eksāmenus, vidusskolu iestājeksāmenus ārkārtas situācijas apstākļos, ‒ "Neatkarīgās" intervija ar Latvijas izglītības vadītāju asociācijas valdes priekšsēdētāju, Siguldas valsts ģimnāzijas direktoru Rūdolfu Kalvānu.
‒ Cik pilnvērtīgs ir attālināto mācību process, un ar cik apgūtu paredzēto izglītības saturu skolēni noslēgs šo mācību gadu?
‒ Šis risinājums un politiskais lēmums nepārprotami ir bijis labākais iespējamais kompromiss, bet nedomāju, ka kāds skolas vadītājs šo procesu uzskata par līdzvērtīgu klātienes mācībām. Tā būtu sevis mānīšana. Šis ir kompromiss starp mācību turpināšanu attālināti un mācību gada apturēšanu martā. Par plānoto mērķu sasniegšanu, ambīcijām, kvalitāti, izcilībām te runāt nevar. Minimums. Kāds atbilstoši skolas rocībai, pašvaldības atbalstam, skolas komandas profesionālajai kompetencei, pieredzei šā kompromisa izpildījumu nodrošināja nedaudz labāk, kāds minimāli, kādam varbūt ir ļoti lielas grūtības, kādam tā sekas pavisam drūmas. Ceru, ka pirmo divu kategoriju skolas ir vairākumā.
‒ Var teikt, ka gada beigas būs nomuļļātas?
‒ Es neteiktu, ka nomuļļātas, bet izvilktas uz pedagogu entuziasma un enerģijas robežas pleciem.
‒ No vienas puses, šķiet, skolotājiem klases priekšā nav jāstāv, aizsūta tikai uzdevumus, bet pedagogi stāsta, ka lielākoties viņu slodze ir palielinājusies. Savukārt, skolēni saka, ka pietrūkst atgriezeniskās saiknes, konsultāciju. Kādu redzat risinājumu?
‒ Sarunās ar pedagogiem tieši parādās tas, ka daudz laika un enerģijas paņem darbs ar tekstu, jautājumu, uzdevumu vērtēšana, lasīšana datorizēti, e-pasta ziņojumu rakstīšana, paralēli "whatsup" komunicēšana. Rakstiska un individuāla komunicēšana prasa daudz vairāk laika nekā mutiska ar daudziem reizē. Pedagogs, kurš strādā ar vairākām klasēm, nevar paspēt visu, un šajā situācijā nav godīgi prasīt ‒ eu, kur ir mana atgriezeniskā saite! Spēles noteikumi ir mainījušies, ir jābūt empātijai pret šo procesu. Lai pilnībā visiem iedotu šo atgriezenisko saiti, būtu jābūt tikai tiešsaistes stundām.
‒ Vajadzēja kādus palīgus pedagogiem piesaistīt vai kādu cita veida atbalstu?
‒ Nē. Lēmums tika pieņemts zibenīgi, nevis plānojot, un pēc brīvdienām viss, sākam kapāt attālināti! Cik nu katram tā radošuma bija ‒ ātri ķert, grābt, rakstīt rīkojumus, pētīt, dot vadlīnijas, domāt, tik bija, galvenais tikt kaut kādā skaidrībā un lai skolēns nevazājas pa ielām. Tā bija Maslova piramīdas apakša, elementāras izdzīvošanas lietas. Jā, pēdējās divas nedēļas ir sistēma, ir kārtība, cilvēki naktīs beidzot guļ, pedagogi neraud, viņi ir normāli, arī skolēni ir normāli. Bet pirmās divas nedēļas bija ekstrēmas, nākamajās divās nedaudz nomierinājās, vēl nākamajās beidzot varēja strādāt.
‒ No ministrijas vajadzēja lielāku metodisko vai tehnoloģisko atbalstu?
‒ Nevainoju ministriju, arī tā nav kosmisks uzņēmums, arī viņiem vajag laiku. Šajā situācijā nav pārmetumu. Pirmās divas nedēļas mēs paši mācījāmies ‒ veidojām kontus, apguvām "microsoft team", "google", "zoom" programmas, devām datorus, instalējām, viss lēnām iešūpojās, lai tie zobrati sastājas.
‒ Vai šajā attālinātajā procesā vispār var runāt par kompetencēs balstītu izglītību, mācību satura reformu?
‒ Noteikti, nē! Šim periodam izglītībā ir pilnīgi citi mērķi.
‒ Tie ir?
‒ Izdzīvot, nodrošināt, lai bērni ir mājās, drošībā, lai apgūst pamatzināšanas, atkārto jau apgūto, iespējams, kādu iepriekšējo parādu. Minimums. Teikšu atklāti, jā, lai nesākas klaiņošana pa ielām, arī tas bija būtiski.
‒ Par lielām grūtībām sūdzējušies krievu skolu pārstāvji, sakot, ka attālināti apgūt mācību saturu latviešu valodā krievvalodīgo ģimeņu bērniem, īpaši līdz 6. klasei, esot "ārkārtīgi grūti un reizēm pat neiespējami", arī televīzijā attālinātās nodarbības ir tikai latviešu valodā. Piekrītat? Jums arī mazākumtautību skolu vadītāji par to sūdzējušies?
‒ Jā, piekrītu. Arī LIVA valdē esošā 40. vidusskolas direktore Ļena Ļediščeva šo mums uzsvēra. Tā tiešām ir problēma, un es pat nezinu, kāds te šajos apstākļos varētu būt risinājums. Viss notika tik strauji kā Dvīņu torņu vai Zolitūdes "Maxima" sagrūšana. Sākumā visi kaut ko ķer un grābj, un tikai pēc laika kaut kas nostājas vietās. Izdzīvošanas režīms arī mazākumtautībām, bet kā šīm ģimenēm tikt galā, kā palīdzēt, ‒ tas ir aktuāls jautājums. Visticamāk, šo skolu radošums ir palīdzējis to kaut kā risināt, bet, jā, ģimenēs, kur vecāki labi nepārzina latviešu valodu, ar mājas atbalstu ir bēdīgi.
‒ Virknē Eiropas valstu, kur saslimstība ar Covid-19 bijusi krietni lielāka, skolas atsākušas klātienes mācības pilnībā vai daļā klašu, citviet dalītās grupās, dienās. Mums pēc 12. maija klātienes mācībās var atgriezties piecgadnieki un sešgadnieki. Loģiski nebūtu, ņemot vērā epidemioloģiskās piesardzības pasākumus, organizēt mācības klātienē arī, piemēram, sākumskolēniem vai 12. klašu audzēkņiem, vai varbūt citām klasēm atsevišķos mācību priekšmetos, kuros attālināti visu nevar apgūt? Vai tas praktiski būtu pārāk sarežģīti?
‒ Es teiktu, ka ne tik daudz procesa sarežģītībā, bet lietderībā vairāk tā sāls. Šobrīd tas ir par vēlu. Kad divi mēneši jau garām, nav vairs jēgas iespringt, tur nekāda ieguvuma nebūs. Risku mazināšana neattaisnos ieguvumus, pēdējās divās nedēļās mācoties klātienē. Turklāt, piemēram, devītajās klasēs mācību gads jau beigtos šonedēļ, lai viņi gatavotos eksāmeniem, kuri latviešu valodas izglītības programmu skolēniem ir atcelti. Tā būtu kaut kāda imitācija: esam klātienē, kaut kādu ieskaitīti nokārtojam. Nekādu lielu jēgu tas nedotu, toties visiem būtu jāsēž maskās.
Mācību gads 12. klasēm ir beidzies, un viņiem atbilstoši skolas vadības, pedagogu ieskatiem ir iespējamas klātienes konsultācijas, gatavojoties valsts pārbaudes darbiem. Skolas to var darīt, var nedarīt ‒ tā ir viņu izvēle.
‒ Kā praktiski šīs konsultācijas tiks organizētas? Tās būs individuālas, kas prasītu daudz stundu, ja vairums tās vēlētos, vai nelielās grupās?
‒ Noteikti tās būs grupu konsultācijas. Klases pamatā nav tik homogēnas, būs virkne jauniešu, kam tās nevajadzēs, daļai ļoti vajadzēs, daļai par kādu tēmu kaut ko vajadzēs, kaut ko varēs klātienē, kaut ko attālināti. Noteikti nebūs tā, ka visi 30 klases skolēni rausies uz klātienes konsultācijām. Būs mazāks skaits, kurus skolotājs sadalīs, piemēram, pa seši, nosakot konkrētu laiku. Tas ir bez stresa izdarāms.
‒ Varbūt jaunieši šādi vienkārši izmantos iespēju satikt draugus, klasesbiedrus?
‒ Kaut kādā ziņā, jā. Bet neredzu te nekādu problēmu. Protams, skolas vadība var arī tiesiski lemt, ka šādu formātu tā neatbalsta, bet šaubos, vai kāds būs tik kategorisks.
‒ Varbūt uz divām nedēļām klātienes mācību atsākšana neatsvērtu tos riskus un organizēšanas sarežģījumus. Citās valstīs, kur mācības tiek atsāktas klātienē, mācību gads ir krietni garāks, kaut vai kaimiņos Lietuvā, kur skolēni mācās līdz Jāņiem, Vācijā, kur ir 75 brīvdienas visā mācību gadā, kamēr mūsu skolēniem vairāk vasarā vien! Vai mūsējie ir tik superspējīgi, ka var īsākā laikā visu iemācīties, vai tomēr jādomā par mācību gada pagarināšanu, tostarp, lai apgūtu ārkārtas situācijas laikā neapgūto, arī ņemot vērā riskus, ka arī turpmāk pilnvērtīgs mācību process var tikt traucēts?
‒ Tā ir cita lieta, ja garāks mācību gads. Viss ir salāgots ar konkrētās valsts mācību standartu. Tas vienmēr tiek veidots, ņemot vērā mācību gada ilgumu, slodzi nedēļā. Nevaru spriest par lietuviešu standartu, kurš varbūt ir nedaudz plašāks, vai vācu standartu. Standarti mainās, ņemot vērā, ka mūsu mācību gads ilgst 35 nedēļas un beidzas 31. maijā. Pagarinot mācību gadu, iegūst kādus plusus, kādus mīnusus, bet tas ir politisks un arī Latvijas tradīciju jautājums.
‒ Cik objektīvs un salīdzināms rādītājs ir vidējās vai gada atzīmes, kuras eksāmenu vietā tiks izliktas 9. klašu beidzējiem? Cik vienota pieeja ir skolotājiem, par ko kādu atzīmi liek?
‒ Ja pareizi saprotu, būs nevis vidējā atzīme, bet gada vērtējums. Protams, atzīmju likšanā visās skolās nav vienāda pieeja. Rīgas skolas vai valsts ģimnāzijas teiks, ka reģionu skolas kaut kā savādāk vērtē, varbūt tā arī dažkārt ir, varbūt ne, ir stereotipi, ir piemēri, bet lēmums ir pieņemts, un miers! Tālākās izglītības gaitās eksāmenu trūkums 9. klašu beidzējus neko neietekmēs. Visi, kam vajag iestājpārbaudījumus, tos rīkos. Mana Siguldas ģimnāzija tos rīkos, daudzas Rīgas skolas tos rīkos, vienu iestājpārbaudījumu ciklu rīkos slavenais "Rīgas trijnieks" ‒ 1., 2. un 3. vidusskola.
Nesaprotu, kāpēc IZM iztērēja lieki laiku, nemitīgi grozot lēmumus. Bet tagad esam pareizajā vietā.
‒ Par ko skolu vadītājiem ir lielākās bažas saistībā ar 12. klašu eksāmeniem? Organizāciju, skolēnu pārliecības trūkumu, negatavību, masku lietošanu, veselības kontroli?
‒ Jā, visi šie jautājumi ir aktuāli. Liels izaicinājums skolu vadībai ir iekšējo resursu akumulēšana, jo eksāmeni vairs nevar notikt vienā vai divās telpās. Siguldas ģimnāzijā jau tiek plānotas 14 telpas, katrā pa apmēram sešiem skolēniem. Jāplāno, kā notiks iekšā un ārā laišana, masku dalīšana, kontrole, dokumentu kopēšana, novērošana ‒ jāiesaista milzīgs cilvēkresurss, jāplāno, kurš būs kur, kurā dienā, kas, kam jādara, ko neaiztikt utt. Milzīga praktiskā kņada! Protams, ir stress, ka kāds kaut ko nesaputro, tam visam ir liela sensitivitāte. Un vēl paši 12. klašu skolēni ir neapmierināti, dusmīgi, un vēl maskas! Ar Rīgas kolēģiem esam vienisprātis, ka brīdī, kad skolēni tiek sasēdināti savās darba vietās un sākas pārbaudījums, viņi masku var noņemt un, kamēr vien nekustas no galda, to var nelietot. Šo ideju vēl centīšos lobēt.
‒ Par sejas maskām vēl ir pretrunīga informācija: veselības ministre Ilze Viņķele paudusi: ja vienā telpā būs vairāk nekā 25 personas, maskas būs nepieciešamas, ja mazāk ‒ varēs nelietot. Izglītības ministre Ilga Šuplinska izteikusies: ja skola sadarbībā ar vecākiem vienojas, ka eksāmenus var rakstīt bez maskām, tad tās var neizmantot, vienīgi jāievēro distancēšanās un higiēnas prasības, un masku lietošana esot tikai Veselības ministrijas rekomendācija.
‒ Visi vēl cer, ka šis jautājums pats atrisināsies, bet, ja ne, vadītāji meklēs to saprātīgo, samērīgo kompromisu starp galējībām. Maska pilnīgi noteikti ir traucēklis.
‒ Vai kā īpaši vajadzētu pārliecināties par skolēnu veselības stāvokli? Aktuāla ārsta zīme, temperatūras mērīšana? Vai skolām vajadzētu saņemt informāciju no SPKC par to, vai kāds no eksāmena kārtotājiem ir aktuālajā Covid-19 inficēto sarakstā?
‒ Jā, tas vēl! Tas nav mums skaidrs, jau domājam, vai jāpērk elektroniskie termometri.
Kopumā paraugoties uz šo procesu, redzam, ka iesaistīti ir šausmīgi daudzi resursi šā mērķa sasniegšanā! Vai tiešām tas bija tā vērts? Mēs nesagaidījām kvalitatīvu, juridisku diskusiju par iespēju nekārtot centralizētos eksāmenus arī 12. klasēm, lai nodrošinātu tiesisku aizsardzību, kas noņemtu stresu par absolventu tālāko ceļu. Tas netika darīts, lai gan to varēja juridiski atrisināt ar daudz mazākiem resursiem ‒ pāris juristiem.
‒ Arī 12. klasēm nevajadzēja kārtot eksāmenus?
‒ Šajā situācijā ‒ jā! Un šādai nostājai bija arī liels atbalsts sabiedrībā. Šī sarežģītā plānošana arī to pierāda: maskas, iepirkumi, Valsts ugunsdzēsības dienesta iesaiste dezinfekcijas šķidrumu piegādē, mums jāpērk tūbiņas, salvetes, jāinstruē novērotāji, pašvaldības kolēģi, jādrukā materiāli, daudz kas jāpārmenedžē, "Rīgas satiksme", kas iesaistīta skolēnu vešanā uz skolu, ‒ tur jau var nojūgties! Ārprātīgs resurss! Šķiet, ka tas mums ir princips ‒ par katru cenu šo eksāmenu noturēt. Jautājums, vai tas ir labākais veids, kā sasniegt mērķi. Es saku ‒ nē.
‒ Eiropā 12. klases pārsvarā tomēr kārto eksāmenus. Vai tas nevarētu sarežģīt mūsu absolventu studiju iespējas ārvalstīs?
‒ Manuprāt, Eiropas valstīm tomēr būtu jārespektē katras valsts individualitātes šajā laikā. Domāju, ka pastāvēja juridiska iespēja šā gada absolventiem iedot kaut kādu imunitāti, iespēju stāties augstskolās arī bez centralizētajiem eksāmeniem. Protams, var filozofēt, ka varētu kārtot eksāmenus brīvprātīgi tikai tie, kuri grib, bet tā būtu putra! Es uzskatu, ka valsts pārvalde vienkārši neieguldīja sevi pietiekami šajā scenārijā, toties ieguldām tagad lielus resursus eksāmenu organizēšanā.
‒ Būtībā tas pats jau būs vajadzīgs arī ģimnāzijām, vidusskolām, rīkojot iestājeksāmenus!
‒ Nē, tas ir citādāk! Tā ir mūsu virtuve, mūs apjomi.
‒ Epidemioloģiskās prasības tāpat jums būs jāievēro!
‒ Bet organizatoriski tas ir pilnīgi savādāk. Es varu uztaisīt variantus, pa vairākām dienām, tur nav tik liela sensitivitāte, jo tas ir mans bizness, mans pārbaudījums, kurš ir arī īsāks, te nav materiālu piegāde, slepenība.
‒ Pērn bija skolēnu asaras par pārāk sarežģītu matemātikas eksāmenu, kura organizatori teicās nenolaist latiņu. Jūsuprāt, šogad ir īpaša situācija, vai šī latiņa nedaudz jānolaiž? No ministrijas jau izskanējuši pieņēmumi, ka varētu samazināt uzdevumu daudzumu, nemainot kopējo grūtības pakāpi.
‒ Ko gan Valsts izglītības un satura centrs (VISC), kurā pats esmu strādājis, citu var teikt? Viņi taču nevar teikt, ka būs vieglāki eksāmeni! Kaut kādas izmaiņas būs, bet kādas, zina tikai VISC. Ja kāds izdzirdētu, ka būs vieglāki eksāmeni, sāktos kārtējās sazvērestību teorijas, runas, ka šitie izbraukuši pa vieglo, augstskolai tas nepatiks, tos taču nevarēs ranžēt vienā ekselī, tas nebūs godīgi! Tāpēc stāsts par latiņām ir tabu! Esam sazvērestību valsts, mēs paši sevi visu laiku ēdam ar dažādiem aizspriedumiem, ir visu laiku kaut kādas problēmas!
‒ Vai lielās pilsētu skolas jau galīgi atteikušās no izlaidumiem? Ja līdz 25 cilvēkiem varēs pulcēties, esot divu metru attālumā, bet klasē ir par vienu vai diviem skolēniem vairāk, vai varētu prasīt kādas nelielas atkāpes no normas, lai arī klasēs ar 26 ‒ 28 skolēniem izlaidums varētu notikt?
‒ Varu atbildēt tikai subjektīvi ‒ manuprāt, tas nav tā vērts, ja tā jāņemas, lai kādi 23 jaunieši maskās un žaketē stāvētu klasē. Mēs plānojam drīzāk skolas iekšpagalmā katram atsevišķi izsniegt dokumentus, kolēģis kvalitatīvi nofotografē, un tad skolēns iet svinēt ģimenes lokā. Varbūt skolotāji sagatavo kādu videosveicienu vai kāds mūziķis ieraksta dziesmu, vai izdomā kādu citu radošu risinājumu, un viss. Kādi izlaidumi skolā! Nevajag šīs mocības, neākstāmies!
‒ Vai šī vīrusa krīze neliek nedaudz piebremzēt skolu tīkla reformu, jo īpaši tāpēc, ka rudenī tiek draudēts ar otro vīrusa vilni? Varbūt tieši otrādi, jādomā nevis par maksimāli lielāku skolu, klašu veidošanu, bet par to retināšanu? Pat nevīrusa laikā jau tagad virknē palielu skolu ir problēmas starpbrīdī skolēniem paspēt paēst garo rindu dēļ.
‒ Šī ir ļoti interesanta tēze, bet šajā trakumā ne par ko tādu nav runāts un domāts, šobrīd ir tikai operatīvās darbības. Par to noteikti ir vērts domāt. Taču šaubos, vai šo jautājumu cilās, jo runas par otro vilni ir tikai hipotēzes, uz tām politiku grūti būvēt, tādēļ diez vai ministrija kaut ko vasarā mainīs attiecībā uz klašu piepildījumu. Katrā ziņā neesmu neko tādu līdz šim dzirdējis. Reģioniem tas nav aktuāli, bet virknē Rīgas un citu lielu skolu saspiestība ir problēma, jo īpaši tur, kur skolas atrodas senajās ēkās. Rīgai pašai šīs problēmas jārisina, bet papildu grūtības rada pašvaldības vadības neesamība. Arī haoss. Tāpēc šādā situācijā labāk mazāk kaut ko sistēmisku aiztikt, nevajag nekādas trakās politiķu idejas! Domājam labāk par pedagogu darba samaksas pieauguma modeli, 12. klašu eksāmeniem un uzņemšanu jaunajās programmās!
