Pavisam vienkāršiem vārdiem sakot, Igaunijas govju fermas īpašnieki nopirkuši piena pārstrādes uzņēmumu Latvijā, lai turpmāk savu pienu pārstrādātu paši.
Ir publiski izziņots, bet vēl nav pabeigts darījums, kurā Igaunijas uzņēmums "Falber Investments" atpirks Rīgas piena kombinātu (RPK) no Honkongā pierakstīta finanšu starpnieka. Atbilstoši Latvijā ieviestajām uzņēmējdarbības publiskās kontroles normām, Uzņēmumu reģistrs par patieso labuma guvēju no RPK uzrāda Honkongā dzīvojošu Lielbritānijas pilsoni Dereku Roju Kreinu. Gandrīz neviens nepamanīja to, ka Latvijas mērogā lielu un - galvenais - ar cilvēku ikdienu saistītu uzņēmumu 2024. gada janvārī pārņēma investīciju milzis PAG. Savā pārvaldībā pārņemto aktīvu kopējo vērtību PAG izsaka ar 55 miljardiem ASV dolāru jeb naudas summu, kas pārsniedz apgrozījumu Latvijas valsts budžetā divos gados. PAG atšifrējums ir “Pacific Alliance Group", un tā apmešanās vietu pie Klusā okeāna precizē divu galveno biroju adreses Japānas galvaspilsētā Tokijā un tagad jau Ķīnas teritorijā faktiski integrētajā Honkongā. Šādas konstrukcijas grūti pārskatāmas, bet pavisam cita lieta, ja tiesības uz to pašu īpašumu pārņem igauņi. Šajā reizē runa ne tik daudz par RPK ēkām, iekārtām un tirgus daļām Latvijā un pasaulē, bet par produktu, ko RPK piesaka par savu un visas Latvijas zīmolu. Tātad par biezpiena sieriņu “Kārums”.
Darījuma ar igauņiem pozitīvā puse tāda, ka “Kāruma” turpmākā ražošana neizskatās apdraudēta. RPK pieteikušies pirkt piena ražotāji, kuri nolēmuši pienu nevis pārdot pārstrādātājiem, bet pārstrādāt paši. Varam pat lepoties ar to, ka igauņi izvēlējušies “Kārumu” par labāko produktu, kādā pārvērst pienu, ko vismaz viņi paši uzskata par izcilu.
Iespējams piemeklēt tādu skatpunktu, no kura arī Latvijas valsts turpmāk izskatīsies labāk. Proti, kaut mazliet vairāk izskatīsies pēc rūpniecībā attīstītas valsts, kas ieved izejvielas un izved gala produktus. Tātad ieved pienu un izved piena pārstrādes produktu “Kārumu”, ja to saprotam kā visu RPK ražoto produktu simbolu. Skarbāk sakot, runa ir par to, ka Latvijas tēls šajā aspektā kļūs no slikta par mazliet labāku. Uzlabojums izsakāms kvantitatīvi ar to, kā vajadzētu samazināties starpībai starp lielo piena daudzumu, kādu Latvijas zemnieki pārdod Lietuvas pārstrādātājiem, un daudz mazāko piena daudzumu, kādu Latvijas pārstrādātāji jau tagad pērk no Igaunijas zemniekiem:
Ja darījums ar igauņiem neizjuks, tad piena plūsmai no Igaunijas uz Latviju vajadzētu dubultoties, bet plūsmai no Igaunijas uz Lietuvu - kaut mazliet samazināties. Tā izskatītos labāk nekā tagad, bet svaigpiena plūsma uz Lietuvu tik un tā paliks daudzkārt plašāka nekā piena plūsma no Igaunijas uz Latviju. Tāpēc varētu izvilkt no ziņu arhīviem un aktualizēt vārdus, kādus 2010. gada 25. martā sacījusi toreizējā RPK valdes priekšsēdētāja Ināra Driksna: “Es tomēr uzskatu: valstiskā līmenī tas nav normāli, ka Latvijas kooperatīvi esošajos ekonomiskajos apstākļos var izvest 26% piena. Nodokļus maksājam Latvijai, un katra valsts - vai tā ir Francija vai Lietuva - skatās, kā attīstīsies tās ekonomika. Tā ir latviešu mentalitāte, ka pašlaik varam atļauties izvest 26% piena ārpus valsts. Ar atsevišķiem kooperatīviem mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība, bet ir ļoti daudz kooperatīvu, kuri neizprotamu iemeslu dēļ pienu nepārdod pat par tādu pašu cenu un vēl augstāku, par kādu izved no valsts. RPK ir pietiekamas ražošanas jaudas, un ir neatlaidīgi strādāts pie eksporta tirgiem, un daudzi no tiem jau ir atvērti, bet pietrūkst produkcijas, ko eksportēt.“
Latvijas un tieši tāpat arī pārējo Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā ir likvidējusi fiziskos muitas un robežkontroles punktus uz šo valstu robežām un atcēlusi likumus, pēc kādiem šie punkti savulaik ir darbojušies, ierobežojot preču ievešanu un izvešanu. Piena pārstrādes nozarē Lietuva izrādījās galvenā labuma guvēja no 1990. gadā Baltijā atjaunoto valstu ekonomisko robežu nojaukšanas 2004. gadā. Brīvā preču kustība deva papildu iespējas izmantot ražošanas jaudas piena pārstrādes lieluzņēmumos “Pieno Žvaigždės", “Žemaitijos Pienas” un “Rokiškio sūris” (tātad siers kā uzņēmuma pamatprodukcija).
Robežu atcelšana palielināja lietuviešu iespējas gan pirkt pienu, gan pārdot piena pārstrādes produktus abās pārējās Baltijas valstīs un izplesties vēl tālāk pēc principa, ka dots tiek tam, kuram jau ir dots. Proti, padomju laikā iedoti resursi, lai atvērtu lielus piena pārstrādes uzņēmumus atbilstoši tam, ka Lietuvā vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā un pārtikas rūpniecības jaudas tāpēc vajag lielākas. Ir par ko uzslavēt lietuviešus, ka viņi prata šos resursus saņemt un nepazaudēt, kamēr Padomijas uzturētās preču aprites vairs nebija un ES tirgus Baltijā vēl nebija. Daudzi rūpniecības uzņēmumi tad pārvērtās par metāllūžņu ieguves vietām.
Pat ja manna no debesīm nekrīt un naudu no helikopteriem nekaisa, liels ražošanas apjoms dod iespēju katru produkcijas vienību saražot lētāk. Ja tā, tad iespējams pārdot vairāk, izkonkurēt citus uzņēmumus un saražot vēl vairāk, lai pārdotu vēl lētāk utt. Pie tam konkurence attiecas ne vien uz preču pārdošanu, bet arī uz izejvielu pirkšanu, kurā lietuvieši izmantojuši priekšrocības, par ko žēlojās I. Driksna. Tomēr arī šādai attīstībai ir savas robežas, kuru dēļ nav tā, ka Latvijā un Igaunijā ēstu tikai Lietuvā ražotus piena pārstrādes produktus.
Lietuvas piena pārstrādātājiem savas problēmas, kamēr par Latvijas problēmu atzīta piena pārstrādes sadrumstalotība pa maziem uzņēmumiem, kuri baro savus īpašniekus un lokālpatriotismu, bet ražo pārāk dārgas preces. Tā tas sākās ar pienotavu privatizāciju pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, un tā tas saglabājies par spīti konsolidācijas centieniem, kuru priekšgalā gluži dabiski izvirzījās RPK.
Privatizācijas startā notika pretēji, 1993. gadā noformējot RPK Bauskas ielā atsevišķi un RPK vecos ražošanas korpusus Valmieras ielā kā “Rīgas piensaimnieku” atsevišķi. Īpašumtiesības uz šiem uzņēmumiem tika sadalītas kā akcijas starp piena piegādātājiem (zemniekiem), uzņēmumu darbiniekiem un vēl citiem nozares dalībniekiem. Bija vajadzīgi vairāki gadi, līdz uzņēmējdarbības profesionāļi atguva šis akcijas no amatieriem. RPK gadījumā profesionāļi bija Ivars Strautiņš (1942-2020) un Atis Sausnītis (1955). Viņi spēja savākt SIA “Baltijas lāse” īpašumā gandrīz 60% RPK akciju un piena pārstrādes uzņēmumu Limbažos, kur tika ražots siers. 2005. gadā atzīmēta siera rūpnīcas celtniecība RPK teritorijā.
Cīņā par padomju laika pienotavām ierakstīta tāda interesanta epizode kā 2007. gada 13. jūlija ziņa “”Rīgas piena kombināts" cer, ka Šķēle nepārdos "Valmieras pienu" lietuviešiem", un pie tā paša, ka “”Rīgas piena kombināts” neizslēdz iespēju veidot savu ganāmpulku". Tātad pirms gandrīz 20 gadiem tika apsvērts tas, kas tagad notiks, pie viena un tā paša rezultāta nonākot pa ceļiem pretējā virzienā: ne pārstrādātāji nopirks govju fermu, bet govju fermas "Agrone" juridiskais īpašnieks "Falber Investments" - piena pārstrādes uzņēmumu.
Drīz pēc šo un vēl citu RPK nodomu publiskošanas pasaule ieslīga ekonomiskajā krīzē, kas pārsvītroja bezgala daudzus plānus un projektus. Ar 2009. gada 14. janvāri datēta ziņa “”Rīgas piena kombināts” no februāra samazinās gan piena iepirkuma cenu, gan iepirkuma apjomu".
Ekonomisko krīžu uzdevums atjaunot pasauli RPK gadījumā nozīmēja jauna īpašnieka un nosaukuma iegūšanu. Uzņēmumu pārņēma Ukrainas izcelsmes uzņēmējs Andrejs Beshmeļnickis (1967). 2012. gada 13. jūnijā viņš stājās publikas priekšā ar paziņojumu, ka RPK un "Valmieras piena" jaunais, apvienotais uzņēmums turpmāk strādās ar nosaukumu "Food Union". Tajā brīdī nevienam ne prātā nenāca saskatīt jaunā nosaukuma grafiskajā izpildījumā Ukrainas valsts karoga krāsas:
Mazliet iepriekš pirms šī paziņojuma Konkurences padome bija atļāvusi RPK un "Valmieras piena" apvienošanos ar nosacījumiem, ka jaunais uzņēmums līdz 2015. gada pavasarim nedrīkst grozīt veco uzņēmumu līgumus ar piena piegādātājiem un piena produktu tirgotājiem. A. Beshmeļņickis nāca klajā ar tādos gadījumos tipiskiem solījumiem, ka apvienotais uzņēmums dažu gadu laikā pārņemšot 40% no piena produktu tirgus Latvijā un kļūs par "čempionu ar lielu eksporta potenciālu".
"Food Union" izplešanās reālais veids izrādījās ne konkurentu izspiešana, bet apēšana. 2015. gada novembrī Konkurences padome atļāva "Food Union" pārņemt “Rīgas piensaimnieku” un tādējādi atgūt “Kārumu", kura ražošana bija palikusi Daugavas labajā krastā (Valmieras ielā).
Lai gan "Food Union" turpmāk nevar noturēties līdzšinējā veidā, tas tomēr ir radījis reālus aktīvus, ko iespējams pārstrukturēt un izmantot. Ja situācija būtu bijusi bezcerīga, tad tās risināšanā neiesaistītos PAG no otras pasaules malas. Ar viņu palīdzību "Food Union" tiek izpārdots pa daļām. "Kāruma" dēļ darījumam ar igauņiem pievērsta uzmanība, bet pavisam ēnā pagājušā gada rudenī palika līdzīga ziņa par RPK saldējuma ražošanas pārdošanu. Par tās saimnieci kļuvis starptautisks saldējuma, kā arī no ražošanas un izplatīšanas viedokļa līdzīgu produktu apsaimniekošanas konglomerāts "Froneri". Rezultātā šogad kā patstāvīgs uzņēmums noformēta Rīgas saldējuma fabrika, atjaunojot nosaukumu, kāds izmantots padomju laikā.
Paldies visiem līdzšinējiem RPK īpašniekiem un pārvaldītājiem, ka uzņēmums vispār pastāv līdz šai baltai dienai un tagad ar jaunu kapitālu un īpašniekiem varēs turpināt atbildēt uz uzaicinājumiem, kuru tagadējā pasaulē un tieši Latvijā vairāk nekā gribētos.
