Saeima 4. decembrī nobalsoja par Latvijas 2026. gada budžetu pavadošo likumu paketē iekļauto nodokļa likmes pieckāršošanu no 71 eirocenta līdz 3,5 eiro par izraktas kūdras tonnu.
Nodoklis par kūdras rakšanu ir dabas resursu nodokļa (DRN) sastāvdaļa. Šajā reizē nevar viennozīmīgi apgalvot, ka nodokļa likme celta nākamā gada budžeta caurumu lāpīšanai. Jaunās likmes stāšanās spēkā noteikta tikai no 2027. gada. Jaunās likmes pasludināšana jau šogad, nevis nākamgad ap šādu laiku tiek pasniegta kā labdarība - kā uzņēmējiem dots laiks sagatavoties jaunajam maksājuma apjomam. Vēl jo lielāka labdarība, ka likme celta tikai (!) piecas reizes, nevis 35 reizes, kā tas sākotnēji bijis domāts. Proti, bijis domāts vispār likvidēt kūdras ieguvi Latvijā tās tagadējā veidā. Tādējādi Latvija varētu atkratīties no pienākuma maksāt 25 eiro par katru izrakto tonnu kūdras. Tik dārgi novērtēta kūdras tonnas izrakšanai atbilstoša siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisija. Ar to nav domāta emisija no iekšdedzes dzinējiem, kas kūdras purvos darbina ekskavatorus, transportierus utt., bet izraktās kūdras sairšana, atbrīvojot tajā savulaik uzkrāto CO2. Atbilstoši Eiropas Savienības aritmētikai, maksājums jāveic valstī, kurā kūdru izrok, nevis tur, kur tā reāli sairst. Konkrēti runājot, Latvijai jāmaksā par SEG emisiju Nīderlandē, kur no Latvijas importētā kūdrā tiek audzēti tomāti, kurus pēc tam eksportē uz Latviju. Latvijas politiķiem un ierēdņiem vieglāk slēgt kūdras raktuves Latvijā nekā panākt, lai ES iestādes vai nu groza SEG emisijas maksājumu iekasēšanas kārtību, vai piespiež Nīderlandes dārzkopjus maksāt jebkuru cenu par kūdru no Latvijas, nevis no valstīm ārpus Eiropas Savienības.
Citiem vārdiem sakot, nodoklis par kūdras rakšanu ir mēģinājums nevis aizlāpīt esošos budžeta caurumus, bet novērst jaunu caurumu rašanos no maksājuma par iedomāto SEG emisiju. Esošie caurumi tādā gadījumā kļūtu lielāki, jo cilvēki zaudēs darbu un algu, valsts - nodokļu ieņēmumus un eksporta ieņēmumus. Tomēr tie esot pieņemami zaudējumi, ja tos salīdzina ar zaudējumiem, kādi Latvijai esot jāuzskata par neizbēgamiem. Proti, ar tautsaimniecības reālā apjoma samazināšanu, bez kuras nebūs iespējams samazināt SEG kopējo emisiju Latvijā. Kūdras ieguve izvēlēta par upuri tieši tāpēc, ka tai pierakstītais SEG emisiju apjoms daudzkārt lielāks par patieso apjomu. Upurējot kūdras ieguvi, Latvija varētu pārdalīt par labu citām nozarēm 10,7% no visām SEG emisijām Latvijas bilancē. Protams, ka kūdras ieguve veido daudz mazāk nekā 1/10 daļu no Latvijas tautsaimniecības, kuru it kā izdosies pasargāt uz kūdras ieguves upurēšanas rēķina.
Ar šeit sniegtajiem skaitļiem kūdras ieguves nodokļa likmes celšanu bija pamatojusi Klimata un enerģētikas ministrija. Deputāti pēc pamanāmi ilgām diskusijām samierinājās ar šādu realitāti un galīgajā balsojumā par DRN grozījumu pieņemšanu kopumā ļāva valdošajai koalīcijai apliecināt savu vairākumu ar 51 balsi par likmju celšanu kaut ne pieckārtīgā apmērā arī smilšu, grants, māla u.c. dabas resursu ieguvei. Par protesta formu kļuva nevis deputātu balsošana pret, bet nebalsošana vispār. DRN likums savā tagadējā veidā pieņemts ar 52 deputātu balsojumu, no kuriem viens fiksējis savu atturēšanos, bet gandrīz puse deputātu uzskatīja par pareizāku uz mirkli pazust no likumdošanas procesa.
Kūdras nodokļa likmju celšana 2026. gada budžeta likumu paketes ietvaros dīvaina tāpēc, ka aizkavēja nākamā gada problēmu apspriešanu ar ideoloģisku sadursmi, ko varēja organizēt arī citā reizē. Šī sadursme taču bija tikai pieteikums uz kūdras nodokļa likmju celšanu pārskatāmā nākotnē. “Es būtu balsojusi par lielākām likmēm īpaši kūdrai, kas patiešām radīs lielas izmaksas mūsu valsts budžetam. Bet saprotu, ka valdība nevarēja atbalstīt ļoti strauju nodokļa kāpumu. Dzirdiet - valdība neatbalstīja ļoti strauju kāpumu, bet tas, uz ko valdība ir gatava nākotnē, ir strādāt, lai nodoklis segtu vismaz ar starptautiskajām saistībām radītās izmaksas. Tātad domāju, ka šis nodoklis un šī nodokļa augšana ir uz pareizā ceļa,” deklarēja zaļi progresīvā Jana Simanovska.
“Tā ir totāla ekonomikas graušana, par ko būtu jātiesā. Piemēram, kūdra. Tā vajadzīga augsnes bagātināšanai,” J. Simanovsku iegrožot centās pašlaik no visām partijām atšķēlies Saeimas veterāns Aleksandrs Kiršteins. Viņš piesauca četrkārtīgo dzimstības kritumu Latvijā kopš dzimstības virsotnes Atmodas gados, “bet desmit tūkstoši bērnu gadā vēl dzimst un piesārņo dabu. Darīsim visu, lai [samazinot dzimstību] glābtu situāciju par prieku Simanovskas kundzei.”
Rīkojoties atbildīgi, valdošajai koalīcijai un Saeimai nāktos pieņemt nākamo lēmumu par kūdras ieguvi ātrāk, nekā stāsies spēkā tagad Saeimā pieņemtās likmes, par kurām nav pazīmju, ka Valsts prezidents tās neparakstīs. Tajā skaitā varētu būt lēmums kūdras ieguves nozari saglabāt ar lēmumu par jauno likmju saglabāšanu vēl ilgu laiku uz priekšu.
Ticamāk gan, ka nozare nesaņems nekādu savlaicīgu lēmumu ne par tās saglabāšanu, ne par likvidēšanu. Varbūt klaigāšanas jēga ir novilcināt lēmumu par kūdru līdz nākamā Saeimas sastāva sanākšanai. Varbūt tiek darināti nākamās Saeimas priekšvēlēšanu cīņu karogi, zem kuriem pulcēties divu patiešām pretēju uzskatu piekritējiem. Vieni grib saimniekot daudz maz pierastā veidā, saglabājot valsti un latviešu tautu, bet otri grib pārvērst Latviju par gandrīz neapdzīvotu teritoriju, kurā neuzturētos neviens (ideālā Latvija kā reālā Moricsala) un drīkstētu iegriezties tikai viņi paši - ES finansēti dabas vērotāji un sargātāji.
Kūdras ieguves vai tās iznīdēšanas ideoloģiskā nozīme padarīta daudzkārt lielāka par kūdras ieguves procentiem iekšzemes kopproduktā.
Kūdras ieguves apturēšana ir sākumpunkts purvu paplašināšanai, vienkārši ļaujot aizvien lielākas zemes platības pārklāt ar bebru celto aizsprostu ūdeni. Tādā veidā varētu atgūt kaut cik pamanāmu purvu platību vidēji Eiropas Savienībā kaut tikai aritmētiski, jo praktiski neiespējami reāli izklāt purvus pa Eiropu vienmērīgi, t.i., atjaunot purvus arī Rietumeiropā ar desmitreiz lielāku iedzīvotāju blīvumu nekā Latvijā.
Otrais punkts dabas glābēju plānā ir pārtikas sadārdzināšana, atņemot lauksaimniecībai un arī mežsaimniecībai kūdru kā visefektīvāko līdzekli augstu ražu sasniegšanai. Ne tikai gaļai jākļūst par luksuspreci sevišķi bagātajiem, bet arī dārzeņiem, kurus šie bagātnieki vai bagātnieku vajadzībām audzēs mazos podiņos ar trūdzemi par 100-1000 eiro/kg.
Taču, no otras puses, uzstāšanās pret auglīgas, uz kūdras bāzes radītas trūdzemes atņemšanu lauksaimniecībai var kļūt par pazīšanās zīmi aktīvistiem, kuri gatavi cīnīties, lai “zaļā kursa” vietā atgūtu “veco kursu".
