Vācijas valdošās koalīcijas pašreizējo krīzi izraisījusi šķelšanās valdošajā partijā - gados jaunāko Bundestāga deputātu dumpis pret valdības plāniem aizņemties 120 miljardus eiro, lai indeksētu pensijas atbilstoši inflācijai.
Mazi cinīši var apgāzt lielu vezumu. Bez 18 sadumpojušos Vācijas Bundestāga deputātu balsīm tagadējā valdošā koalīcija zaudētu savu 328 balsu vairākumu starp 630 parlamenta deputātiem: 630/2=315>328-18=310. Dumpinieki nāk no Kristīgi demokrātiskās partijas (vācu abreviatūra CDU), kura guva uzvaru šā gada 23. februārī notikušajās Bundestāga ārkārtas vēlēšanās. Partijas līderis Frīdrihs Mercs (Merz) ieguva tiesības veidot Vācijas valdību, ko spēja paveikt, apvienojot CDU iegūtos 28,5% balsu ar Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (SPD) iegūtajiem 16,4% balsu. Jā, koalīcijas vairākumam pietika ar nepilniem 45% iegūto balsu vēlēšanās, jo Vācijā, līdzīgi kā Latvijā, iekļūšanai parlamentā nepieciešamo 5% minimumu nepārvarējušo partiju saņemtās vēlētāju balsis tiek pārdalītas starp parlamentā iekļuvušajām partijām. Tādējādi 44,9% balsu vēlēšanās tika konvertēti 52,1% balsu parlamentā. Tomēr tāds vairākums nav pārliecinošas ne skaitliski, ne politiski. Pirmkārt, CDU bija spiesta mesties kopā ar vēlēšanās smagu sakāvi cietušo SPD, kas vadīja un tādējādi arī simbolizēja iepriekšējo koalīciju ar visu tās izputēšanu. Otrkārt, koalīciju izveidoja partijas ar skaitliski lejupejošu vēlētāju atbalstu pretstatā augšup ejošajai “Alternatīvai Vācijai” (AfD), kas aptauju līmenī izvirzījusies par populārāko partiju un katrā vārda galā prasa jaunas Bundestāga vēlēšanas, lai pārvērstu uzvaras vēlētāju aptaujās par uzvaru īstajās vēlēšanās. Piepildās jau F. Merca valdības veidošanas laikā izteiktie paredzējumi, ka ne viņa valdība, ne viņš personīgi nespēs piedāvāt neko, kas lauztu uzticības zudumu viņa vadītajai koalīcijai un tās partijām.
F. Merca vadīto koalīciju ir izveidojušas partijas, kas uz 23. februāra vēlēšanām bija devušas pretējus solījumus. CDU pieteicās par krietnu un taupīgu nodokļu maksātāju naudas apsaimniekotāju, kas samazināšot nodokļu slogu un valsts izdevumus. SPD solīja visiem visu un pensionāriem jo īpaši daudz, jo bez pensionāru balsīm SPD pārvērtīsies par Vācijas vēstures mīļotāju klubu bez pārstāvniecības parlamentā. Tagadējā SPD ir noformējusies, izlobot savu tagadējo nosaukumu no tādiem variantiem kā Vispārējā vācu darba savienība, Sociāldemokrātiskā strādnieku partija un Vācijas Sociālistiskā strādnieku partija. Taču tagad partijai jātiek vaļā no sasaistes sociāldemokrāti=strādniecība, jo Vācijā pilnos auļos turpinās dekarbonizācija=deindustrializācija, ko uzsāka CDU iepriekšējā vadone Angela Merkele savu kancleres, t.i., valdības vadītājas pilnvaru laikā no 2005. līdz 2021. gadam un pēc tam pārņēma SPD vadītā valdība. F. Merca kļūšana par CDU vadoni ļāva CDU radīt iespaidu par A. Merkeles “zaļā kursa” pārskatīšanu, taču realitātē nekas tāds nav noticis. Tas vēl viens apstāklis, kāpēc tikai slinkie atturas vainot F. Mercu visu viņa priekšvēlēšanu solījumu laušanā.
Strādnieki Vācijā kļūst par izzūdošu mazākumu, bet pensionāri - par nospiedošu vairākumu atbilstoši tam, kā pensionēšanās vecumu sasniedz pagājušā gadsimta 50. un 60. gados dzimusī “bēbīšu buma” paaudze. Pašreizējo vēlētāju vidū pensionāru jau 21 miljons un turpmāko desmit gadu laikā kļūs divreiz vairāk. SPD ir pieteikusi savas pirmtiesības uz viņu balsīm, taču arī citas partijas metušas cīņā par tām pašām balsīm. Gados jaunu Bundestāga deputātu grupa izrēķinājusi, ka viņiem, ja viņi paliks politikā, turpmāko desmit gadu laikā nāksies uzņemties vainu par valsts nespēju izpildīt solījumus, kādus valsts tagad jau devusi un vēl gatavojas dot pensionāriem. Proti, līdz šā gada beigām pieņemt likumu par valsts garantijām uzturēt pensijas 48% apmērā no vidējās algas Vācijā neatkarīgi no tā, vai šādas pensijas būs iespējams maksāt uz valsts pensiju apdrošināšanas iemaksu rēķina. Jau tagad skaidrs, ka to izdarīt nebūs iespējams un nauda būs jāņem no Vācijas valsts pamatbudžeta.
Situācija Vācijā tieši tāda pati kā Latvijā. Arī pie mums valsts jau gatavo pamatbudžeta naudu “bāzes pensijām” kaut ar pieticīgāku mērķi - garantēt pensionāriem nenomiršanu badā, kad dzīves dārdzība (inflācija) augs straujāk nekā iemaksas sociālajā budžetā un, attiecīgi, sociālā budžeta iespējas noturēt pensijas iztikas minimuma līmenī. Pilnīgi viens un tas pats Vācijā un Latvijā ar nepieciešamību šīm valstīm aizņemties, lai būtu nauda pensijām. CDU dumpinieku runas par to, cik valstij nepieļaujami dzīvot uz aizņemšanās rēķina, burtiski tādas pašas, kādas Latvijas Saeimā esam jau dzirdējuši un tūlīt atkal dzirdēsim visu opozīcijas partiju deputātu izpildījumā, izpildot valsts 2026. gada budžeta pieņemšanas procedūras.
CDU dumpinieki nav tikai Bundestāga deputātu grupa, bet arī pastāvīgas un patstāvīgas, lai gan CDU integrētas organizācijas vadošie biedri. Organizācija saucas par Vācijas Jauno savienību (Junge Union Deutschlands, abreviatūra JU; nosaukumā vārds “Jaunie” tādā gramatiskajā nozīmē kā Latvijas Saeimā iekļuvušie “Progresīvie” vai Vācijas Bundestāgā pārstāvētie “Kreisie”) ar 100 tūkstošiem biedru 14 līdz 35 gadu vecumā. Organizācijas vadonis ir 1991. gadā dzimušais Johaness Vinkels (Johannes Winkel). Pagājušajā piektdienā organizācijai bija kongresa līmeņa pasākums “Deutschlandtag", uz kuru bija ieradies arī F. Mercs. Taču savstarpējas apsveikšanas un slavēšanas vietā aizsākās publiska diskusija par F. Merca valdības pastāvēšanas jēgu un tehniskajām iespējām.
F. Mercs bija spiests atgādināt nosacītajiem “jauniešiem”, ka par viņu vadoņu iekļūšanu Bundestāgā lielā mērā jāpateicas esošiem un topošajiem pensionāriem, kurus partija nedrīkst atbaidīt. Skaitliskie dati tādi, ka kopējos 28,6% balsu vēlēšanās CDU savākusi ar 43% balsu no vēlētājiem vecumā virs 70 gadiem un 33% balsu no vēlētājiem vecumā starp 45 līdz 69 gadiem.
Protams, ka SPD nepalaida garām iespēju izcelties uz koalīcijas partneru rēķina. SPD apliecināja, ka šī partija kā Vācijas pensionāru vienīgā patiesā aizstāve nepieļaus pārkāpt koalīcijas līgumu, kas paredz garantēt pensiju indeksāciju atbilstoši algu pieaugumam. Taču bez CDU un JU dubultpiedrerības deputātu balsīm tādas garantijas noformēt ar likumu nav iespējams.
Vismaz līdz trešdienas, 19. novembra vakaram nav nekādu ziņu par J. Vinkela piekāpšanos apmaiņā pret solījumiem, ka viņam un visiem viņa domubiedriem došot vietu “komisijā” (cik pazīstami, pat ja Latvijā to sauktu par “darba grupu”!), lai tā veiktu pilnīgu tagadējās Vācijas pensiju sistēmas reformu līdz pat ideālas pensiju sistēmas izveidošanai kaut kad pēc 2031. gada.
Te jāpaskaidro, ka CDU un JU domstarpības ir vairāk pozicionēšanās uz nākotnes fona nekā cīņa par naudas dalīšanu 2026. gada un dažu turpmāko gadu budžetos. Kaut ko pensiju sistēmā Vācijas valsts jau tagad iegulda un J. Vinkela komanda nav gatava provocēt badā mirstošu pensionāru protesta demonstrācijas pie Bundestāga, kurā arī J. Vinkels & Co iesēdušies. Strīdi izvērtušies par tālāku nākotni apmēram tādā garā, ar kādu Evikas Siliņas valdība nonākusi līdz lēmumam reformēt izdienas pensiju sistēmu tagad, lai šo reformu sekas gan izdienas pensionāri, gan Valsts kase sāktu izjust pēc gadiem desmit.
Būtu nepilnīgi stāstīt par jebko Vācijā, nepieminot AfD. Tā izmanto gadījumu, lai atbalstītu J. Vinkelu ar mērķi tādā veidā izkvēpināt no koalīcijas SPD. Tādā gadījumā AfD atbalstīšot CDU mazākumvaldību. Šāds solījums tikpat ticams kā AfD priekšvēlēšanu solījums uzturēt pensionāru ienākumus ne nieka 48%, bet 70% apmērā no algas. Visi šie šie solījumi formulēti tā, lai būtu grūti saprast, ko tie nozīmē un kādos gadījumos tie izpildīti vai nav izpildīti. Piemēram, vai valsts garantēs 48% vai 70% no katra pensionāra pēdējās algas, vai vidējās algas, ja tādu var izrēķināt par viņa 30-40 darba gadiem, vai no vidējās algas valstī; vai no algas pensionēšanās brīdī, vai no algas 10-20-30 gadus vēlāk, cik ilgi pensionāriem ir cerības nodzīvot?
Ja pieņemtu, ka AfD solījumi nozīmē pensionāriem reālus labumus, nevis ar inflācijas palīdzību uzpūstus pensiju nominālus, tad AfD jāuzskata par A. Merkeles politikas mantinieci par spīti tam, cik ļoti AfD lamā A. Merkeli. Proti, lielās pensija par spīti zemai dzimstībai uzturamas ar imigrāciju tādā apmērā, kādu A. Merkele noorganizēja ap 2015. gadu tieši ar lielo pensiju solījumiem, protams, ne migrantiem, bet vāciešiem, kuru vietā migranti strādāšot. Ar solījumiem pietika, lai vācieši imigrāciju pieļautu. Tagad izrādās, ka imigranti ne grib, ne spēj strādāt galvenokārt tāpēc, lai pelnītu ne algas (vai jebkādus iztikas līdzekļus) sev, bet pensijas kaut kādiem vāciešiem. Toties AfD radusies iespēja apsolīt, ka milzīgās pensijas varēšot izmaksāt no pabalstu naudas, kas palikšot pāri, ja visi imigranti būs no Vācijas izdzīti. Izšķiroši daudz vāciešu savulaik ticēja A. Merkelei, tagad tic AfD vadonei, kanclera amata kandidātei Alisei Veidelei, un joprojām tic kādreizējam Vācijas kancleram Oto fon Bismarkam (1815-1898) kā pensiju idejas autoram par spīti tam, kā mainījušies sabiedrības demogrāfiskie parametri.
