Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks stāstīja, kā Latvijas ekonomika augšot pa dažiem procentiem vai procenta desmitdaļām, bet nesolīja šo procentu pārvēršanos naudā, par kuru pirkt ieročus, būvēt “Rai Baltica”, glābt “airBaltic”, indeksēt uz bērnu radīšanu vērstos pabalstus un veikt vēl nepārskatāmu daudzumu citu ieguldījumu.
Latvijas Banka (LB) šonedēļ nāca klajā ar bēdīgu ziņu, ka Latvijas ekonomika augot lēnāk, nekā pati LB cerējusi pagājušā gada beigās. Ekonomikas attīstību rezumējošā iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumam šogad atbilstoši LB 2024. gada decembra prognozei vajadzēja būt 2,1%, bet jūnijā nācās atzīt, ka pieaugums laikam gan būšot tikai 1,2%. Šāda ciparu 2 un 1 samainīšana vietām ir nepatīkamāka, nekā pirmajā brīdī šķiet. Nepatikšanu būtība tāda, ka sākotnēji solītais pāris procentu pieaugums nodrošinātu nevis cilvēku labklājības pieaugumu, bet tikai saglabāšanos. Turpretī 1,2% pieaugums ir drīzāk samazinājums nekā mazs pieaugumiņš vai tikai nulle. To nosaka ne vien cilvēku spēja pie laba pārāk ātri pierast, bet arī pilnīgi objektīvā, no cilvēku psihes neatkarīgā nepieciešamība veidot amortizācijas uzkrājumus. Tiklīdz to nedara, tā nākas zaudēt labās lietas, ieskaitot pakalpojumus u.tml. procesus. Kādreiz jau iegūtā zaudējums izraisa ciešanas, kādu nebūtu, ja labo lietu nemaz nebūtu bijis. Tāpēc cilvēkiem indivīdu un mājsaimniecību, uzņēmumu un valstu līmeņos jābūt ļoti uzmanīgiem, ne visus līdzekļus novirzot nākamo labo lietu iegūšanai. Ir ļoti svarīgi veidot uzkrājumus, lai pēkšņi neizrādītos, ka jāzaudē kaut kas sen iegūts un par pašsaprotamu uzskatīts.
IKP pieaugums par pāris procentiem gadā dod papildu līdzekļus, ar kuriem uzturēt esošo dzīves līmeni tādā augstumā, kādā tas jau uzstumts un uzstutēts ar cerībām uz ieņēmumu palielināšanos nākotnē. Tiklīdz IKP pieaugums šādus ieņēmumus nedod, tā sākas nepatikšanas. Turklāt IKP pieauguma un samazināšanās procenti nav līdzvērtīgi pēc savas ietekmes uz cilvēku dzīvi. Viens procentpunkts pieaugumam šādā nozīmē pielīdzināms procentpunkta desmitdaļai samazinājumā. Ekonomikā ir analoģiski kā cilvēku fiziskajā eksistencē, kurā reakcija uz cukurgraudu vai kādām citām vispatīkamākajām garšām vai smaržām daudzkārt pieticīgāka nekā reakcija uz kniebienu, knābienu vai saskaršanos ar uguni.
Latvija ir nonākusi situācijā, kurā vajadzīgo valsts izdevumu pieaugumu varētu nosegt, ņemot valsts daļu no IKP pieauguma nevis par 2%, bet par 12% gadā, ar kādiem Latvijas pārskatāmajā pagātnē ierakstījušies tā sauktie “treknie gadi".
No gadiem vai pat gadu desmitiem ilgās izvairīšanās ieguldīt valsts pastāvēšanai nepieciešamos objektos un procesos tagad vismaz tāds labums, ka nav jāsēro par IKP pieauguma prognozes samazināšanu no 2% līdz 1%, jo prasītos izdevumus arī 2% nenodrošina. Tāpēc M. Kazākam nācās novēlēt valdībai un pie reizes Saeimai un pašvaldībām, ka “jāiemācās pateikt “nē”” šādiem un vēl tādiem izdevumu pieprasījumiem: “Budžets nudien nav no gumijas - visam naudas nepietiks. Otra lieta - neviens nav teicis, ka dzīve būs vienkārša. Lēmumi ir jāpieņem, un ļoti svarīgi [izlemt], ko var nedarīt. Budžetā rezerves ir. Iepirkumiem vien pāri par pieciem “jardiem” [miljardiem eiro] dažādos veidos. Tur noteikti efektivitāti uzlabot var, naudu iegūt var. Pēc būtības ir jāiemācās pateikt “nē” un tad skatīties uz pirkstiem, kā nauda tiek izlietota. Citu iespēju nav - prioritātes un “nē” pārējam.”
M. Kazāka iesākto turpināja LB Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste ar tādiem vārdiem, ka “Latvijā ir iespējas, ko ilgstoši neesam izmantojuši. Finansējam plašus tīklus, plašu infrastruktūru un nodarbinātību katram pa drusciņai. Nevienam nepietiek. Šis jautājums ir ne tikai pamatizglītībā, par ko ir diskutēts, bet arī citās jomās. Droši vien, optimizējot šos tīklus, varam ietaupīt, un katrs, kas gatavs šo labo darbiņu veikt, saņemtu pieklājīgāku algu un būtu apmierinātāks ar dzīvi un darbu. Otra iespēja būtu apsvērt, ko valsts lai nedara un nodod privātajam sektoram. Ar iepriekšējo pieeju, ka katram atņem pa druskai, baigi daudz ietaupīt nevar. Tad tūlīt sākas diskusija par neaizskaramajiem izdevumiem, par kuriem arī nav pārliecības, ka tajos viss ir efektīvi un optimāli.” M. Kazāks rezumēja, ka “nogriežot matus, svaru zaudēt nevar” ar skaidrojumu, ka būs jāgriež ne mati, bet sabiedriskā sektorā nodarbināto skaits.
Valsts kalpotāju atlaišanu varētu veikt valsts uzņēmumu un pakalpojumu privatizācijas veidā. “Politiķiem un sabiedrībai jāvienojas par nodokļu slogu,” teica U. Rutkaste. “Ja gribam saņemt vairāk valsts pakalpojumu, tad jāsaprot, ka būs vairāk nodokļos jāiemaksā, ja sabiedrība tam piekrīt un vēlas darīt. Modeļi pasaulē ir dažādi. Eiropā valstu pakalpojumu ir diezgan plaši un tāpēc nodokļu slogs liels, bet ārpus Eiropas valsts pakalpojumu nodrošinātais klāsts ir šaurāks un tad arī nodokļi zemāki. Ja gribam daudzus tiltus un daudzas skolas, un lai tas viss tiek labi uzturēts, tad būs jāmaksā nodokļi. Vai arī varam vienoties, ka kāds tilts kļūst privāts, un tad būs jāmaksā par tā šķērsošanu.”
Daļa no U. Rutkastes atbildes bija atsaukšanās uz “Neatkarīgās” jautājumā ietverto piemēru ar Vanšu tiltu, kura nobrauktuve beidzas tieši līdzās ēkai Krišjāņa Valdemāra ielā 1B. Tā ietilpst LB ēku kompleksā un tajā notika saruna ar M. Kazāku un U. Rutkasti. Tilts tiek lietots neatkarīgi no tā, ka šis tilts jau tik apdrupis, ka sadzīvē tas saucams par sadrupušu. Taču speciālisti atzinuši tiltu par ekspluatējamu ar tādiem nosacījumiem kā gājēju ietvju sašaurināšana.
Vanšu tilts ir tipisks un uzskatāms piemērs tam, ka uzkrājumu neveidošana savlaicīgam remontam draud ar nepārskatāmi milzīgiem izdevumiem. Turklāt izdevumi tikai naudā būtu labākajā gadījumā, ja ar tiem izdotos atpirkties no tilta sagrūšanas un cilvēku bojā ejas brīdī, kad tiltu tomēr mēģinās vienlaicīgi labot un ekspluatēt. LB ēku komplekss K. Valdemāra ielā pieminams sakarā arī ar to, ka tajā cer ievākties Latvijas Republikas Saeima, atbrīvojot savu ēku remontam. Saeimas ēkas atšķirība no Vanšu tilta tikai tāda, ka sabiedrībai tā grūtāk pieejama un tāpēc ne tik plaši zināms, ka ēka ir pussabrukšanas procesā. Tas pats sakāms par lielu daļu Vecrīgas ēku, sākot ar Rīgas Domu.
Latvijas IKP pieauguma paredzamā noslīdēšana zem pašreizējā dzīves līmeņa un manieru uzturēšanai nepieciešamajiem 2% ir signāls šīs manieres pagrozīt jau savlaicīgi, taču līdz šim nekādi signāli nav ņemti vērā līdz brīžiem, kad visas naudas uz tās aizņemšanās rezerves beigušās.
