Vēja parku projektiem jānovēl veiksme, lai piepildītos šovasar Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā nospraustie mērķi līdz 2030. gadam uzcelt vēja parkus sauszemē ar 1,3 līdz 1,5 gigavatu (GW) kopējo jaudu un līdz 2035. gadam pabeigt Latvijas - Igaunijas atkrastes vēja parku ELWIND ar 1 GW jaudu.
Vēja parku būvēšana prasa tik daudz zināšanu, organizatorisku resursu un naudas, ka Latvijas apstākļos to celtniecība jāuzsāk valstij “Latvenergo” personā. Gandrīz divi gadi pagājuši, kopš 2022. gada 8. augustā tika prezentēts divu valsts uzņēmumu “Latvenergo” un “Latvijas Valsts meži” kopuzņēmums “Latvijas vēja parki” ar pieteikumu, ka vēja turbīnu uzstādīšanai vajadzētu sākties ap 2025. gadu. Par savu pirmo uzdevumu jaunais uzņēmums pieteica Latvijas visvējaināko vietu meklēšanu. Pēc tam izrādījās, ka citi nosacījumi vēja parku novietojumam būtiskāki nekā vējš. Tagad “Latvijas vēja parki” virza darbu tā, lai turbīnu celtniecība sāktos 2026.gada otrā pusē.
“Latvijas vēja parku” iecere ir uzcelt divus vēja parkus Vidzemē. Lielākajam vēja parkam ietekmes uz vidi novērtējumam (IVN) pieteiktas 60 turbīnas, bet reāli varētu tikt izbūvētas līdz 40 turbīnām. Vieta šim parkam izraudzīta Valmieras novadā, kur vietas orientieris ir bijusī kūdras ieguves lielpilsēta Seda. Savukārt Limbažu novadā pie Salacgrīvas IVN pieteiktas 30 turbīnas, reāli varētu tikt izbūvētas līdz 14 turbīnām. Pirms IVN beigām nav iespējams precīzi pateikt ne torņu skaitu, ne dislokācijas.
Šobrīd Latvijā spēkā vismaz četri kritēriji, kas izslēdz no vēja parku būvēšanas lielāko daļu valsts teritorijas.
Pirmais, ka attālumam no vēja torņa līdz tuvākajai mājai jābūt ne mazākam par 800 metriem. Nav nozīmes, kad pēdējo reizi šajā mājā kāds dzīvojis vai tikai kāju spēris un vai māja vispār vēl pastāv dabā, nevis tikai kadastra reģistrā. Tāpēc valsts apvienoja enerģētikas uzņēmuma “Latvenergo” ar valsts zemes pārvaldītāja “Latvijas valsts mežu" resursus, lai no šādu problēmu risināšanas izbēgtu. Tagad valdība nodevusi kopuzņēmumu pilnīgā “Latvenergo” īpašumā, bet vēja parku vietas izvēles algoritms palicis.
Otrais, ka Aizsardzības ministrija noteikusi aizliegumu būvēt vēja parkus 50 km zonā no valsts robežas austrumos, t.i., no Krievijas un Baltkrievijas, un līdzīgi arī no valsts jūras robežas rietumos, kur vēja torņi traucējot pretgaisa aizsardzības radariem. Arī šeit ir teorētiskas iespējamības, ka Krievija ar tās satelītvalstiņu tiks sakauta Ukrainā un tāpēc mainīs savu politiku, bet varbūt arī nosaukumu un robežas utt. Tā tas viss varētu būt vai nebūt, tāpēc uz to nevar paļauties, pildot Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā noteiktos uzdevumus. It kā vieglāk būtu vienoties ar Aizsardzības ministriju par armijas apgādāšanu ar smalkākiem lokatoriem (varbūt pietiktu ar jaudīgākām datorprogrammās esošajos lokatoros), kuri spēj atšķirt vēja turbīnas spārna atstarotu signālu no lidmašīnas vai raķetes atstarota signāla, bet arī tas ir tikai labu nodomu formāts.
Trešais, ka vēja parki jāceļ elektropārvades augstsprieguma līniju tuvumā. Jaunu savienojumu būvēšana starp vēja parku un esošajām augstsprieguma līnijām prasītu miljonu eiro par katru savienojuma kilometru un atkal gadus īpašumu atsavināšanai un ietekmes uz vidi novērtējumam. Visā Kurzemē atrodami pāris punkti, kuros būtu iespējams novietot vēja parku pie “Kurzemes loka” kā dēvēta speciāli šādu savienojumu dēļ būvēta augstsprieguma līnija. Nekur citur šie savienojumi nav iespējami, kamēr paliek spēkā militāristu tagadējās prasības.
Ceturtais ir IVN. To taisa plašs ekspertu loks, kurā putnu eksperts mēdz sastrīdēties ar kukaiņu ekspertu un viņi abi (un vēl arī sūnu eksperts, ķērpju eksperts, ainavu eksperts utt.) ar “zaļās enerģētikas” fanātiķiem; un visi ieinteresēti ekspertēt naudu nesošus objektus līdz ekspertu pensijai. Rezultātā novērtējuma process kļūst ļoti neparedzams gan no fiksēto rezultātu, gan no patērētā laika viedokļa.
Enerģijas iegūšanu no vēja kā no “zila gaisa” ilgu laiku skaitījās Latvijas iedzīvotāju sapņu projekts. “Neatkarīgā” ir aprakstījusi sabiedriskās domas aptauju rezultātus gan 2008., gan 2020. gadā, kad vēja enerģijas pārstrādi elektroenerģijā cilvēki likuši pirmajā vietā starp visiem iespējamiem elektrības ieguves veidiem. 2008. gada aptaujas jēga bija pateikt “fui” atomelektrostacijas iecerei, kam vēja ģeneratori tika pretstatīti kā ideāla alternatīva. Šādi uzskati bija noturējušies līdz pat 2020. gadam par spīti tam, ka tad jau pilnā sparā notika vainīgo meklēšana par obligātā iepirkuma komponenti (OIK) - elektrības patēriņa cenu sadārdzinājumu, lai subsidētu ari nedaudzos un nelielos vēja parkus Latvijā. 2020. gada aptauja tika veikta tādēļ, ka paradījās nākamās vēja parku paaudzes projekti ar pamatojumu, ka tehnoloģiju attīstība tagad nu gan ļaujot ekspluatēt šos parkus bez subsīdijām.
Bet: ““Jā, attīstiet vēja parkus globāli” - attīstiet līdz vietai, kurā vēja turbīna parādīsies manā acu priekšā. Tiklīdz tā tur varēja parādīties, tā attieksme mainījās,” 2022. gada augustā “Neatkarīgā” citēja toreizējās ekonomikas ministres llzes Indriksones vārdus. Viņa nāca klajā ne vien ar fakta konstatāciju, bet arī ar solījumu, ka tūlīt pat Latvijā ieviesīšot “diskomforta maksājumu vietējiem iedzīvotājiem par vēja enerģijas iegūšanu viņu vizuālajā telpā. Kuri tai piekritīs, tie iegūs labumu arī tiešā veidā, nevis labumu tikai kā enerģētisko drošību Latvijai kopumā.”
Reāli bija vajadzīgi divi gadi, vairāku valdību nomaiņa un Ekonomikas ministrijas sadalīšana, līdz kamēr valdība nupat kā 27. augustā pieņēma tagadējā Klimata un enerģētikas ministrijas izstrādātos valdības noteikumus “Vēja elektrostaciju maksājumu kārtība vietējās kopienas attīstībai”. Ļoti īsā atreferējumā tie nosaka, ka vēja parku īpašniekiem būs jāmaksā 2 500 eiro gadā par katru (arī nepilnu) vēja elektrostacijas nominālās jaudas megavatu un šo naudu dalīs uz pusēm starp pašvaldību un zemes gabalu īpašniekiem joslā starp 800 un 2 000 metriem ap katru vēja torni.
Lai saņemtu būvatļauju nozīmīgam objektam, ir nepieciešams gan iecerētā objekta, gan IVN rezultātu sabiedriskā apspriešana. “Latvijas vēja parku” veikto darbu sadaļā ir tikšanās ar vēja parku iespējamām dislokācijas vietām tuvāk dzīvojošiem cilvēkiem. No viņu vidus nāca cilvēki, kuri pieņēma “Latvijas vēja parku” piedāvājumu aizbraukt uz Igauniju un apskatīt vēja parku ar tādiem vēja torņiem, kādus plāno uzbūvēt arī Latvijā. Tagadējās paaudzes vēja ģeneratoru torņi ir 155 metrus augsti un tajos griežas 75 metrus gari spārni. Tātad maksimālais augstums lāpstiņas vertikālā pozīcijā ir 230 metri. Šis vēja parks atrodas Sārdes (Saarde) ciemā Pērnavas apriņķī, netālu no Kilingi-Nemmes (Kilingi-Nõmme) pilsētiņas. Šis parks, igauņu vides parametru pētnieki un no Latvijas atbraukušie ciemiņi šajā parkā redzami fotogalerijā.
Sārdes vēja parks ar deviņiem torņiem trijās grupās ekspluatācijā nodots pagājušajā gadā. Projekta attīstītāji gribējuši parku būvēt jaudīgāku, bet piecu torņu būvēšana viņiem liegta ietekmes uz vidi dēļ. Tajā skaitā arī tāpēc, ka parka tuvumā ligzdo mazais ērglis. Vai nu ērgļa labklājībai noteikto ierobežojumu dēļ, vai tāpēc, ka vēja turbīnas ērgli netraucē, viņš sēdēja vēja parkā uz siena ruļļa un medīja grauzējus vai rāpuļus.
Par Sārdes vēja parku stāstīja igauņu speciālisti, kuri veic ietekmes uz vidi novērtējumu un mēra vēja ģeneratoru radīto troksni, kas ar cilvēku ausīm grūti uztverams (grūti atšķirams no vēja šalkoņas, lapu čaboņas), pat stāvot zem vēja turbīnas. Cilvēki pārliecinājās, ka ar vēja turbīnām iespējams sadzīvot un pat “uzdzīvot”, kad sāksies naudas maksāšana šīm turbīnām tuvāk dzīvojošiem cilvēkiem. Igaunija apsteigusi Latviju gan vēja parku būvēšanā, gan būvēšanas nodrošināšanā arī ar kompensācijām.
Atbilstoši Eiropas vēja asociācijas “Wind Europe” datiem, pagājušajā gada beigās Igaunijā uzstādīto vēja elektrostaciju kopējā jauda sasniegusi 376 megavatus (MW), no kuriem 58 MW tika uzstādīti 2023. gada laikā. Salīdzinājumam jānorāda, ka Lietuvā attiecīgie skaitļi ir 1208 MW un 262 MW, bet Latvijai - Latvijā 137 MW un nulle pagājušajā gadā.
Mierinājumam izmantosim “Augstsprieguma tīkla” 2023. gada apskatā sniegtos datus, ka no Latvijā togad saražotajām 6 083 gigavatstundām (GWh) elektroenerģijas vēja enerģija devusi 268 GWh, kas nozīmē pieaugumu par 42% pret 2022. gadu, par ko esot jāpateicas vētrām oktobrī. Lai vēju varētu noķert gandrīz vienmēr, vēja parku jauda līdz 2030. gadam jāpalielina piecas reizes ar vēja torņiem tādā augstumā, kādā vēja plūsma daudz patstāvīgāka nekā tur, kur vēju sajūt cilvēki.
