Uzņēmēji savu produkciju Latvijā bieži ir spiesti pārdot par pazeminātām cenām. “Neatkarīgā” pēta, kādas tam ir sekas.
Pagājušā gada vidū aizvien vairāk izskanēja viedokļi par gaidāmo ekonomikas aktivizēšanos, jo aizdevuma procentu likmju pieaugums ir galā un eksperti aizvien vairāk sliecās domāt, ka gan Eiropas Centrālā banka, gan tās kolēģe viņpus Atlantijas okeānam ASV būs tendētas uz procentu likmju samazināšanos, kas kredītus padarīs lētākus. Kā redzams pēc situācijas starpbanku tirgū, biežākajā kredītu cenošanā izmantotās trīs un sešu mēnešu “EURIBOR” likmes patiešām ir nedaudz (par pāris procentu desmitdaļu punktiem) kritušās, vēl nesagaidot centrālo banku lēmumus. Taču esošo situāciju vēl nevar saukt par tādu, kas rada pamatu straujai uzņēmējdarbības aktivizācijai.
Iepriekš minēto lielā mērā pierāda arī krītošās produkcijas realizācijas cenas, ar ko šobrīd nākas samierināties rūpniecības uzņēmumiem. Statistika nepārprotami liecina, ka ar realizācijas cenu kritumu šobrīd nākas saskarties lielākajai daļai mūsu valsts apstrādes rūpniecības apakšnozaru. Starp tām ir arī pārtikas rūpniecība, kuras produkcija kādreiz bija viens no inflācijas dzinējspēkiem. Taču, kā vēsta Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati, arī pa rūpnīcas vārtiem izvestās pārtikas cenas pēdējā gada laikā ir samazinājušās. Kopumā visai pārtikas rūpniecībai preču realizācijas cenas janvārī salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo mēnesi ir sarukušas par 1,3%, tajā skaitā vietējam tirgum pārtikas ražotāju cenas minētajā laika nogrieznī ir kritušās par 2%. Tā ir laba ziņa pircējiem, jo tas vedina domāt, ka arī pārtikas cenas veikalos var piemeklēt deflācija, taču vienlaikus tā nav pārāk laba ziņa pašiem uzņēmējiem. Tā liecina, ka, neraugoties uz kopējo izmaksu kritumu, kas it kā ļauj ietaupīt naudu, patērētāju maksātspēja ir ļoti trausla. Vēl vairāk šis trauslums ir redzams cenās tajās apstrādes rūpniecības nozarēs, kas savu produkciju realizē citām rūpniecības nozarēm vai būvniecības sektoram. Piemēram, kokrūpniecības produkcijai ražotāju cenas gada laikā ir kritušās par 12,6%, nemetālisko minerālu jeb būvmateriālu ražošanā - par 7%, bet gatavo metālizstrādājumu ražošanā - par 1,8%. Arī Latvijā ražotā elektronikas produkcija gada laikā ir kļuvusi par 4% lētāka. Kopumā apstrādes rūpniecības produkcija šā gada janvārī salīdzinājumā ar attiecīgu mēnesi iepriekšējā gadā kļuva par 5,8% lētāka.
Par to, ka situācija nav īsti laba, liecina arī uzņēmumu aptauju dati. Piemēram, CSP janvārī veiktās rūpnieku aptaujas dati norāda uz to, ka šobrīd nozares galvenā problēma ir pieprasījums. To kā saimniecisku darbību ierobežojošu faktoru šā gada janvārī bija atzinuši 52% aptaujāto apstrādes rūpniecības uzņēmumu. Turklāt, aplūkojot tendences pusgada un gada ietvaros, ir redzams, ka šāda atbilde skan aizvien biežāk. Pusgadu iepriekš pieprasījuma trūkumu kā traucēkli bija minējuši 46,8%, bet gadu iepriekš situāciju šādi vērtēja 44,4% aptaujas dalībnieku. Tādējādi iepriekš minētais ražotāju cenu kritums ir visai likumsakarīgs.
Savulaik ražotāji ļoti bieži sūdzējās pa strādājošo trūkumu, taču, kā redzams, tehnoloģiskais progress un mazākas realizācijas iespējas šo problēmu ir nedaudz mazinājušas. Pērn janvārī šo kā problēmu redzēja 16,4% aptaujāto ražotāju, taču šogad attiecīgajā mēnesī viņu īpatsvars ir sarucis līdz 13,6%. Vienlaikus laba ziņa ir tā, ka gada laikā nav redzams pasliktinājums tādā rādītājā kā uzņēmumu finansiālās grūtības. Pērn un šogad janvārī atbilžu īpatsvars ir diezgan līdzīgs - attiecīgi 13,2% un 13,1% kā ražošanu ierobežojošu faktoru min finansiālas grūtības.
To, ka patērētāju aktivitāte ir zema, norāda arī informācija no dažādiem pakalpojumu sniedzējiem un būvniekiem. Šomēnes veiktajā būvnieku aptaujā vairums (51,8% respondentu) gan ir sūdzējušies par laika apstākļiem, taču arī pieprasījuma trūkums ir bijusi visai izplatīta problēma, turklāt ar pieaugošu raksturu. To kā saimniecisku darbību ierobežojošu faktoru februārī ir atzinuši 40,4% nozares uzņēmumu. Salīdzinājumam - pirms pusgada tādu bija 28,2%, bet gadu iepriekš - 38,9%. Līdzīgi kā rūpniecībā, augot problēmām ar pieprasījumu, mazāk aktuāla ir kļuvusi darbaspēka problēma. Pērn februārī tāda bija 20%, šogad - 16,2% aptaujāto. Savukārt attiecībā uz finansiālām problēmām situācija ir līdzīga kā apstrādes rūpniecībā - gan atbildētāju īpatsvara, gan to izmaiņu tendencēs.
Nepietiekams pieprasījums kā augoša problēma ir arī pakalpojumu nozarē. Šā gada februārī tāds skatījums ir 38,3% pakalpojumu nozares uzņēmumu, kas ir par 10 procentpunktiem vairāk nekā gadu iepriekš. Par laimi, līdzīgs ir to nozares uzņēmumu skaits, kuriem nav nekādu ierobežojošu faktoru savas saimnieciskās darbības attīstībai. Arī par finansiālām grūtībām te sūdzas ievērojami retāk nekā abās iepriekš pieminētajās nozarēs. Februārī ar finansiālām grūtībām kā biznesa ierobežojošu faktoru saskārās 8,1% nozares uzņēmumu salīdzinājumā ar 10,7% gadu iepriekš. Līdz ar to var teikt, ka pakalpojumu sfērā vai vismaz daļā no tās situācija ir labāka nekā būvniecībā un rūpniecībā. Var pieļaut, ka pakalpojumu sfēra ātrāk sāk reaģēt uz kopējām ekonomikas konjunktūras pārmaiņām un straujāk sajūt iespējamos uzlabojumus finanšu rādītājos. Saistībā ar būtiskiem uzlabojumiem valsts kopējā ekonomiskajā situācijā svinības rīkot būtu vēl pāragri, taču var pamatoti cerēt, ka šā gada vasarā un rudenī optimistiskāks vērtējums būs gan būvniekiem, gan rūpniekiem. Vienlaikus tas būs signāls arī iedzīvotāju materiālās kapacitātes uzlabojumam.
