“Šajā brīdī valdība ir tādā sastāvā, ka esam vienojušies attīstīt kapitāla tirgu,” apliecināja Ministru prezidente Evika Siliņa Latvijas Bankas organizētajā pasākumā “Jaudīgi uzņēmumi - spējīgāka valsts”.
Latvijas privātpersonu kontos bankās guļ 11,6 miljardi eiro un uzņēmumu kontos - 7,7 miljardi eiro. Kāpēc naudas īpašnieki šo naudu noguldījuši bankās, nevis ieguldījuši daudz ienesīgākos veidos? Kāpēc viņi samierinās ar uzkrājumu zaudēšanu inflācijas dēļ? Nekādus depozītprocentus bankas sen vairs nemaksā. Tieši otrādi, bankas liek piemaksāt par kontu uzturēšanu un apkalpošanu. Pēc banku versijas, tām nav vajadzības piesaistīt noguldījumus, lai izsniegtu kredītus un pelnītu no starpības starp depozītprocentu un kredītprocentu likmēm. Tā tas ir vismaz Latvijā, kur banku kopējā kredītportfeļa vērtība samazinās jau kopš 2008. gada. Tas nozīmē, ka nākamo aizdevumu izsniegšanai bankām pietiek ar atdoto parādu naudu, pat ja nekādu noguldījumu bankās vairs nebūtu vispār.
Augstprātīgu attieksmi pret naudas noguldītājiem bankas var izrādīt tāpēc, ka naudas pieplūdumu tām garantē valsts ar likumiem, kas vērsti uz to, lai uzņēmumi un privātpersonās nelietotu skaidro naudu. Savukārt bezskaidro naudu nav iespējams glabāt nekur citur, kā vien bankās (atrunu par kriptovalūtām šeit neizvērsīsim). Tādā gadījumā bankām patiešām prātīgāk gūt drošu peļņu par kontu apkalpošanu, nevis ielaisties uz vismazāko risku ar kreditēšanu. Nopelnīt tādā veidā iespējams daudz, jo bezskaidrās naudas darījumus apkalpo dators, kam alga nav jāmaksā. Uz bankām krīt aizdomas, ka tās sagudro atrunas kredītu neizsniegšanai. Tāpēc naudas krājumu īpašnieki laipni aicināti pārlikt naudu no norēķinu kontiem un krājkontiem uz vērtspapīru kontiem. Vērtspapīri tagad tikpat dematerializēti kā bezskaidrā nauda.
Atšķirība starp bezskaidrās naudas un dematerializēto vērtspapīru kontiem tāda, ka par naudas glabāšanu bankās jāpiemaksā, bet par vērtspapīru turēšanu tajās pašas bankās var gūt solīdus ienākumus. Vakardienas pasākumā uzstājās vērtpapīrus emitējuša uzņēmuma “Storent” finanšu direktore Baiba Onkele ar apliecinājumu, ka uzņēmums reizi ceturksnī izmaksājot obligāciju īpašniekiem viņiem pienākošās summas no likmes 11% gadā. “Tā ir tagadējā tirgus cena,” apliecināja uzņēmuma pārstāve. Jautājums, kāpēc 11,6+7,7 miljardi eiro netiek virzīti uz vērtspapīru tirgu ar tādu ienesīgumu? Protams, ne no privātpersonām, ne no uzņēmumiem nevar prasīt visu brīvo naudas līdzekļu ieguldīšanu, bet kāpēc neieguldīt, sacīsim, 10 miljardus no 11,6+7,7=19,3 miljardiem eiro?
Ar 10 miljardiem eiro pietiktu un pāri paliktu, lai vēl ilgu laiku varētu uzturēt valsts uzņēmumu “airBaltic”, kam, atbilstoši finanšu ministra Arvila Ašeradena teiktajam, jākļūst par pirmo biržā kotēto valsts uzņēmumu.
Jautājums, kāpēc lai naudas īpašnieku ieguldītu naudu tāda uzņēmuma akcijās, par kuru zināms, ka tas pastāv uz Latvijas valsts ieguldījumu rēķina? Kas liktu domāt, ka uzņēmums neiztērēs privātos ieguldījumus tieši tāpat kā Latvijas valsts ieguldījumus? Nav noliedzama Covid-19 ietekme uz aviopārvadājumu nozari, ar ko uzņēmuma pēdējo gadu zaudējumus vakardienas pasākumā izskaidroja “airBaltic” finanšu direktors Vitolds Jakovļevs, bet tā nav atbilde uz jautājumu, kāpēc nākamajiem akcionāriem uzņemties atbildību par “airBaltic” parādiem.
Vietējiem naudas īpašniekiem daudz pievilcīgāks varētu šķist “Latvenergo”, kurš gadu no gada aplaimo savu īpašnieci valsti ar simtos miljonos eiro izsakāmām dividendēm. Kamēr pagājušā gada finanšu rezultāti vēl tiek izskaitļoti, iztiksim senāku ziņu, ka ““Latvenergo” koncerna darbība 2022. gadā nodrošinās vismaz 129,5 miljonus EUR dividendēs Latvijas budžetā”. Ja “Latvenergo” būtu bijuši arī privātie akcionāri, arī viņiem pienāktos sava daļa no dividendēm.
Tomēr “Latvenergo" netiek norādīts taisnais ceļš uz biržu. A. Ašeradens nāca klajā arī ar tādu prātojumu, ka diez vai kāda jēga būtu piesaistīt akciju kapitālu “Latvenergo” un “Latvenergo" un "Latvijas valsts mežu" kopuzņēmumam “Latvijas vēja parki", bet “Latvenergo” varētu izveidot zaļās enerģijas meitasuzņēmumu “Latvenergo Green” un kotēt to biržā.
Tādā gadījumā no obligāciju tirgus uz akciju tirgu tiktu pārcelta nauda, ar kādu “Latvenergo” jau sen darbojas. Proti, emitē tā sauktās “zaļās” obligācijas “videi draudzīgu investīciju projektu īstenošanā”. Pirms gada uzņēmums informēja, ka pārdevis kārtējo obligāciju laidienu ar fiksētu gada procentu likmi līdz dzēšanai 4,952%. Likme, tātad, divreiz zemāka, nekā maksā “Storent”, par kura esamību ārpus tā darbības nozares cilvēki vakar pirmo reizi uzzināja, bet tomēr likme pietiekami vilinoša, ja salīdzina ar nulles depozītlikmēm bankās. Turklāt par to nu gan nav šaubu, ka “Latvenergo” nekur nepazudīs un savas saistības izpildīs.
Paldies Latvijas Bankai par pasākumu, kurā pie vārda laisti ne tikai akciju kapitāla piesaistīšanas entuziasti. Mobilo sakaru operatora SIA "Latvijas mobilais telefons" (LMT) prezidents Juris Binde pauda, ka neredz jēgu uzņēmuma akciju kotēšanai biržā, jo uzņēmumam klājas tik labi, ka par naudas pieejamību tam nav jāžēlojas. Viņaprāt, akciju turēšana biržā ir papildu izdevumi - papildu process un papildu birokrātija.
J. Bindes paustais ir brīdinājums nākamajiem akciju pircējiem ļoti pamatīgi interesēties un pārdomāt, kāpēc akcijas tiek piedāvātas. Tātad akciju piedāvātājam tiešām vajag naudu, bet ko viņš ar šo naudu iesāks? Vai nopelnīs daudz lielāku naudu un godīgi norēķināsies ar naudas devējiem? Labi, ka tā notiek, bet tā var arī nenotikt. Ar lielāku varbūtību pelna tie, kam nauda jau ir, nekā tie, kam naudas vietā lieli plāni.
