Garāki kuģu maršruti, piegāžu aizkavēšanās un izmaksu pieaugumi pasaules un it īpaši Eiropas ekonomikai ir radījuši visai ievērojamus sarežģījumus un ietekmēs ekonomisko izaugsmi. Labā ziņa ir tā, ka pašreizējie notikumi Sarkanās jūras akvatorijā paši par sevi vien nav spējīgi izraisīt globālu ekonomisko krīzi.
Šaurums, kas savieno Adenas līci ar Sarkano jūru, pēdējos gadu desmitos nav bijis uzskatāms par “mierīgu vietu” tā iemesla dēļ, ka tiešā tuvumā atrodas divas kara izpostītas valstis - Somālija un Jemena, kur esošie kaujinieki nekad īpaši nav smādējuši iespēju tikt pie naudas ar kriminālām metodēm. Jāpiebilst, ka Bābelmandebs jeb šaurums, kas atdala Sarkano jūru no Adenas līča, ir vien 29 km plats, tādējādi ir visai piemērots, lai veiktu dažāda mēroga pirātiskas aktivitātes. Jau iepriekšējos gados šī vieta kuģošanai izcēlās ar zināmu bīstamību, tāpēc tagad notiekošais sasaistē ar globālo ģeopolitisko kontekstu sevišķi lielus pārsteigumus nerada. Aktuāls jautājums šobrīd ir, vai sistēmiskie traucējumi kuģošanai Sarkanajā jūrā atstās kādas paliekošas sekas uz pasaules ekonomiskajiem procesiem. Fakts, ka vismaz pāris prominenti autoražotāji, kā “Volvo” un “Tesla”, ir paziņojuši par īsākiem vai garākiem ražošanas pārtraukumiem atsevišķās rūpnīcās, norāda uz tēmas aktualitāti un vienlaikus liek uzdot jautājumu, vai piegāžu krīze, kuģiem vairs nedodoties uz Suecas kanālu, bet metot līkumu apkārt Labās Cerības ragam, izraisīs kādas plašākas ekonomiskās blaknes. Piemēram, vai ar piegāžu “noraušanos” saistītās lietas kļūs tikpat aktuālas kā Covid-19 aktīvās fāzes laikā. Katrā ziņā kādam, kas gaida planšetes ierašanos no Dienvidkorejas vai Taivānas, noteikti ir jārēķinās ne vien ar piegādes kavēšanos. Ja “hutiešu” kaujinieku problēma netiks atrisināta, tad laika gaitā garākām preču piegādēm pievienosies arī to sadārdzināšanās.
Visvairāk varētu sadārdzināties preces ar lielāku masas daudzumu, kur transporta izmaksām ir liela nozīme preču gala cenā. Ja iepriekš pieminētajai planšetei lielākas izmaksas preces gala cenu pārāk nekāpinās, tad ar tādu visai populāru pārtikas produktu kā rīsi gan viss izskatās daudz sliktāk. Tomēr problēma var izvērsties arī plašākā un niansētākā līmenī. Arī, piemēram, no Indonēzijas vestā palmu eļļa, kas visai plaši tiek izmantota pārtikas ražošanā, kļūs dārgāka, līdz ar to ceļot pārtikas produktu ražošanas pašizmaksu. Tiesa, uzreiz varam nomierināt Latvijas iedzīvotājus, ka vairumā gadījumu uz iepriekš augstās inflācijas fona produktu sadārdzināšanās arī tad, ja tā notiks, būs “mikroskopiska”.
Sarkanās jūras un pirātu problēmai ieilgstot, var mainīties arī tirdzniecības un patēriņa struktūra. Piemēram, Dienvidaustrumu Āzijas valstu vai, vēl izteiktāk, Etiopijas kafijai uz lielāku transporta izmaksu rēķina kļūstot dārgākai, lielāku tirgus daļu varētu ieņemt Latīņamerikas un Rietumāfrikas kafijas ražotāji.
Tirdzniecības struktūrai mainoties, varētu tikt ietekmēta arī ražošana kopumā. Taču tas ne vienmēr sola kaut ko sliktu. Var pat izteikt piesardzīgu pieļāvumu, ka, pašreizējai “transporta krīzei” ieilgstot, Latvija un citas Austrumeiropas valstis varētu tikt arī pie kādiem ieguvumiem. Jau kovida krīzes laikā, kad kavējās piegādes no Ķīnas, Eiropas uzņēmēji sprieda, ka labāk ir ražot tepat, jo piegādes laiks no rūpnīcas ir ievērojami īsāks un mazākas ir arī transportēšanas izmaksas, turklāt piegādes loģistika vispār ir vieglāk organizējama. Izbraucot precei pa Latvijas rūpnīcas vārtiem, tā (ja vien netiek apzināti kavēta), maksimums, pāris diennakšu laikā var nokļūt jebkurā kontinentālās Eiropas punktā. Atšķirībā no desmitiem dienu, kas nepieciešamas preču piegādei no Āzijas austrumu gala. Interese par ražošanu tepat Eiropā vainagojās arī taustāmos rezultātos, piemēram, Latvijas vieglās rūpniecības nozares uzņēmumiem, kas pārstāv tekstila un apģērbu ražošanas sfēru, izdevās tikt pie pasūtījumiem, kas citādā situācijā būtu nonākuši Ķīnā vai kādā citā Āzijas valstī. Cita starpā ir jāņem vērā, ka Ķīna izmaksu ziņā vairs nav tikpat lēta zeme kā pirms desmit gadiem, un arī tas ražotāju plānos attiecībā uz jaunu rūpnīcu atvēršanu var izdarīt zināmas korekcijas. Samazinot birokrātiju, izmaksu ziņā Latvija var būt ļoti konkurētspējīga, ja runa nav pār kādas jaunas, ļoti energoietilpīgas ražotnes atvēršanu.
Par to, vai spriedze Bābelmandeba šaurumā atstās kādu būtisku ilgstošu ietekmi uz Latviju, pagaidām vēl spriest ir pāragri. Kamēr attiecībā uz traucējumu ietekmi uz pasaules ekonomiku var nodoties vien tikai nojausmām, nesen britu izdevums BBC nāca klajā ar atsevišķām aplēsēm par to, kādu ietekmi uz pasaules tautsaimniecību atstāja konteineru kuģa “Ever Given” “iesprūšana” Suecas kanālā 2021. gadā un tās radītais sastrēgums kuģu satiksmē. Saistībā ar šo sastrēgumu izdevums raksta, ka toreiz pasaules tirdzniecībai tika nodarīti zaudējumi 10 miljardu dolāru apmērā. Tāpat secināts, ka nedēļu ilga Suecas kanāla bloķēšana bremzē pasaules ekonomisko pieaugumu par 0,2-0,4 procentpunktiem gadā. Pie izdevuma teiktā var piebilst, ka tad, ja viss notiktu bez pašreizējās kuģu aizķeršanās, apbraucot Āfriku, un pasaules šā gada ekonomiskais pieaugums sasniegtu ap 3%, tad tagad tas var izvērsties vien 2% pieaugumā un arī ar nosacījumu, ka neuzplaiksnī kāda jauna iepriekš neparedzēta krīze. Pēc dažādām aplēsēm, izmantojot Sarkano jūru, tiek veikti 12% līdz 19% pasaules tirdzniecības, apmēram viena triljona dolāru vērtībā ik gadu.
Jāteic gan, ka šobrīd vienīgais reālais ekonomiskais cietējs no dārgākām un lēnākām piegādēm ir Eiropa. ASV gadījumā interese par notikumiem Āzijas un Āfrikas saskares punktā vairāk ir ģeopolitiska rakstura. Patiesībā ASV no esošās situācijas pat varētu ekonomiski iegūt, jo arābu naftas un gāzes vietā eiropieši varētu vairāk pirkt šo resursu pasaules ieguves flagmaņa ASV produkciju. Šobrīd šķiet, ka esošā konfliktsituācija Eiropai var beigties ar atsevišķu preču sadārdzināšanos, ražotājiem izmaksu pieaugumu pārnesot uz gala patērētāju. Tomēr, vai tas tā būs pilnīgi noteikti, šobrīd arī nevar viennozīmīgi spriest, jo viss ir atkarīgs no preču pārdošanas maržām, kuras arī ne vienmēr ir mazas. Visdrīzāk esošie notikumi var radīt kādu slēptu, patērētājam pat īsti nemanāmu inflāciju. Piemēram, ja konflikta nebūtu un šā gada izskaņā mums būtu paredzama ap 2% vērta gada inflācija, tad tagad tā varētu būt, teiksim, 2,2% vai 2,4%, varbūt arī mazāk vērta. Arī tas ir ar nosacījumu, ka ASV un tās sabiedrotie mēnešiem ilgi netiktu galā ar hutiešu kaujiniekiem.
