Neskatoties uz vairāk nekā gadu ilgušo un straujo procentu likmju kāpumu, jau šobrīd finanšu tirgū ir redzama tendencei naudai kļūt lētākai. Tā ir laba ziņa kredītņēmējiem, bet slikta tiem, kas vēlas krāt, izmantojot konservatīvas metodes, veicot banku termiņnoguldījumus vai iegādājoties valsts krājobligācijas. Ir ļoti ticams, ka šis ir gandrīz pēdējais brīdis, lai kaut cik ienesīgi ieguldītu šajos samērā konservatīvajos uzkrājumu veidos.
Eiropas Centrālās bankas (ECB) monetārā politikas un citu finanšu tirgus faktoru ietekmē jau drīzumā banku noguldījumu un citu līdzīgu uzkrāšanas instrumentu finanšu atdeve varētu uzsākt kursu samazināšanās virzienā. Līdz ar pēdējā pusotra gada visai skaudrajiem izaicinājumiem, kas saistīti ar augstas inflācijas radītajām blaknēm un ekonomikas bremzēšanos, varētu būt ievērojami sarucis to Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri pēc ikdienas vajadzību finansiālās segšanas var atļauties kādus līdzekļus novirzīt uzkrājumiem. Tomēr, kā rāda Latvijas Bankas statistika, iedzīvotāju noguldījumu apjoms turas ļoti tuvu savam vēsturiski augstākajam punktam. Tāpat jāpiebilst, ka ekonomikas norises apmēram pēdējā pusgada laikā ir veicinājušas to, lai alga vismaz daļai strādājošās sabiedrības kompensētu inflācijas nodarīto postu. Tā kā pati inflācija jau ilgāku laiku krītas, šobrīd aizvien vairāk ir tādu, kas var atļauties kaut ko atlicināt arī nebaltai dienai.
Iepriekš gan ECB, gan arī citu Eiropas un pasaules centrālo banku darbība augstās inflācijas slāpēšanai bija orientēta uz procentu likmju celšanu, lai ierobežotu patēriņu. Vienlaikus šis process bija labvēlīgs naudas krājējiem, kuri izmanto dažādas konservatīvas metodes. Proti, jo augstākas kļuva procentu likmes, jo ienesīguma ziņā pievilcīgāki kļuva noguldījumi bankās vai obligācijās. Tomēr, tā kā tagad inflācija ir kritusies, bet Eiropas ekonomikā galīgi nav ziedu laiki, rodas aizvien vairāk pazīmju, ka arī procentu likmes drīzumā varētu tikt samazinātas. Finanšu tirgus jau ir reaģējis ar starpbanku tirgus likmes “Euribor” lēnu, taču tomēr samazinājumu, kā arī obligāciju ienesīgumu kritumu. Tas attiecas gan uz Eiropas finansiālā ziņā spēcīgākajām valstīm, gan tā dēvētajām eirozonas perifērijas valstīm, gan tādām valstīm kā Latvija, Lietuva vai Igaunija. Atdeve no vienas aizdotās naudas vienības kļūst aizvien mazāka, jo pērnā un aizpērnā gada lielajai inflācijai ir pateiktas ardievas. Tā kā visa pagājušā gada gaitā inflācija gan Latvijā, gan citās eirozonas valstīs kopumā bija pakļauta krituma tendencei, aizvien mazāk rodas nepieciešamība uzturēt augstas procentu likmes. Drīzāk gan pretēji, jo krītošas inflācijas laikā valstīm ir problemātiskāk kāpināt budžeta ieņēmumus uz strauji augoša patēriņa cenu rēķina. Dzīvojam brīdī, kad inflācija it kā ir kļuvusi par pagātni, taču dārdzības dēļ dažādi izdevumi ir pieauguši. Līdztekus tam arī ekonomiskā aktivitāte kļūst gausāka, taču turpinām dzīvot pie augstām procentu likmēm. Līdz ar to savas finansiālās saistības grūtāk izpildīt gan valstīm, gan uzņēmumiem, gan arī mājsaimniecībām. Vienkāršā valodā runājot, ir laiks ķerties pie monetārajiem pasākumiem, kas radītu iemeslu aizdevuma likmju kritumam. Taču līdz ar to arī bankas no saviem noguldītājiem naudu aizņemsies ar mazākām procentu likmēm un to pašu darīs un jau arī valsts, izlaižot krājobligācijas. Cita starpā pēdējās līdz šim ieguldītājam bijušas izdevīgākas, jo no gūtās peļņas nav jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis un arī ieguldījuma risks, aizdodot valstij, ir zemāks nekā tad, ja nauda tiek aizdota privātajam sektoram, tajā skaitā komercbankām.
Vēl pagājušā gada vidū Latvijas valsts krājobligāciju ienesīgums bija pārsniedzis 4% gadā atzīmi. Ienesīgums atkarībā no naudas nepieciešamības valstij nedaudz svārstījās, bet kopumā varēja teikt, ka jo garāks bija obligāciju termiņš, jo lielāks bija gada atdeves procents. Kopumā desmit gadu termiņa valsts krājobligācijām ienesīgums bija par pāris procenta desmitdaļu punktiem augstāks nekā tad, ja valstij nauda tika aizdota uz gadu. Līdzīga atšķirība saglabājas arī patlaban, taču ienesīgums ir ievērojami krities. 8. janvārī valstij šādā veidā aizdot naudu uz vienu gadu varēja ar 3,35% ienesīgumu, bet uz 10 gadiem - ar 3,55% ienesīgumu gadā. Lielākais vidējais gada ienesīgums bija piecu gadu krājobligācijām - 3,6% gadā. Tikmēr komercbanku sektorā noguldījumu likmes vēl aizvien turpina svārstīties ap 4% gadā - atsevišķām bankām tās ir mazliet augstākas vai zemākas.
Runājot par ieguldījumu izdevīgumu, jāteic, ka gan krājobligāciju, gan termiņnoguldījumu ienesīgums šobrīd vēl aizvien ir tādā līmenī, kas apsteidz inflāciju. Vēl novembrī gada inflācija Latvijā bija 1%, tātad ar pašreizējiem noguldījumiem (arī pēc nodokļu nomaksas no depozītu ienākumiem) ir iespējams tikt pie 2-2,5% vērtas tīrās peļņas. Visticamāk, atdeve no ieguldījumiem - depozītos vai obligācijās - apsteigs inflāciju visa šī gada garumā. Tomēr, finanšu tirgū turpinoties pašreizējām tendencēm, ir pamats domāt, ka tā dēvētais tīrās peļņas apjoms, ko veidos starpība starp noguldījumu vai obligāciju atdevi un inflāciju, drīzumā sāks samazināties. Tiesa gan, šobrīd nelielu apmulsumu finanšu tirgū izraisīja pagājušajā nedēļā izskanējusī ziņa, ka gada inflācija eiroznā ir pieaugusi no 2,4% pērn novembrī līdz 2,9% decembrī. Tas var radīt bažas, ka ECB nedosies procentu likmju samazināšanas virzienā tik ātri kā cerēts. Taču, ja paraugās uz kopējo tendenci, tad minēto decembra inflācijas kāpumu var uzskatīt vien par “tehnisku pauzi” kopējā iepriekšējās samazināšanās tendencē.
Savelkot to ar kopējo ekonomisko situāciju Eiropā, šobrīd diezin vai ir pamats runāt, ka inflācijas samazināšanās tendence ir beigusies. Visdrīzāk šī aizsāktā tendence turpināsies, kas turpinās samazināt naudas cenu finanšu tirgū, līdz ar to arī naudas aizdošana valstij vai komercbankām vairs nebūs tik ienesīga kā tagad.
