Pusotru gadu ilgstošajām negācijām, kas saistītas ar aizdevuma procentu likmju pieaugumu un straujāku kredīta ņēmēju maku iztukšošanos, jau patlaban varētu būt pienācis gals. Tas nozīmē, ka aizdevuma likmes pašreizējā ekonomikas cikla ietvaros vairs nepieaugs. Tās šogad pat varētu piedzīvot kritumu. Cik liels tas būs, ir atkarīgs no tā, cik veselīgas būs ekonomikas tendences.
Aizdevuma likmju izmaiņas ir atkarīgas no tā, kāda ir centrālo banku politika. To ietekmē ekonomiskās situācijas attīstība, notikumi darba tirgū, jo īpaši patēriņa cenu pārmaiņas. Ja ekonomika ir gausa un tautsaimniecība atrodas uz deflācijas robežas, kā tas eirozonā bija lielu daļu pagājušās desmitgades, tad centrālā banka pieņem lēmumu par procentu likmju samazināšanu, lai ar lētākiem un vieglāk pieejamiem kredītiem veicinātu ekonomiskās aktivitātes pieaugumu. Līdztekus lētākiem aizdevumiem samazinās arī noguldījumu likmes bankās, kas mudina iedzīvotājus un uzņēmumus tērēt vairāk un arī tādējādi celt gan patēriņu, gan aktivizēt tautsaimniecību. Taču, veidojoties tādai situācijai kā pagājušajā un aizpagājušajā gadā, kad inflācija tiecas nokļūt aizvien jaunos desmitgažu maksimumos, monetārās sistēmas sargi rīkojas pretēji un likme tiek celta. Tas tiek darīts, lai ar grūtāk pieejamu aizdevumu palīdzību dažādas pirkšanas aktivitātes slāpētu, tādējādi ar mazāku pieprasījumu cenšoties nobremzēt arī cenu kāpumu. Problēma ir tā, ka likmju kāpums tika veikts pārāk strauji, tādējādi nostādot neapskaužamā situācijā ne tikai mājsaimniecības, kurām nereti ikmēneša kredītu maksājums pieaudzis pat vairāk nekā 100 eiro, bet arī uzņēmumus un pat valstis.
Eirozonā nedaudz vairāk kā gada laikā bāzes procentu likme pieauga no 0% līdz 4,5%, bet tā dēvētā aizdevuma likme uz nakti (tā lielā mērā nosaka arī starpbanku tirgus “Euribor” likmi, ko izmanto kredītu cenošanā) palielinājās no mīnus 0,5% līdz 4%. Ja salīdzinām, kā Eiropas Centrālā banka (ECB) veica procentu likmju kāpināšanu tā dēvētajos treknajos gados, tad pilnīgi viennozīmīgi var teikt, ka, piemēram, trīs mēnešu likmes pieaugums no aptuveni 2% līdz 5% vairāku gadu gaitā bija mazāk sāpīgs nekā tagad, kad gada laikā šī pati likme auga apmēram par vairāk nekā četriem procentpunktiem, rudenī īslaicīgi pārsniedzot 4% robežu. Tieši šajā pēdējā ļoti “stāvajā” likmju kāpumā var slēpties briesmas, kas Eiropas monetāro savienību, īstenojoties negatīvu finanšu tirgus scenāriju kopumam, var atgriezt nedaudz vairāk kā desmit gadus senā pagātnē, kad vispār pavīdēja jautājums par eirozonas izjukšanu. Proti, tik straujš likmju kāpums, kā piedzīvojām 2022. un 2023. gadā, nevarēja neietekmēt arī ekonomiskos procesus. Dārgāka aizņemšanās rada veselu negatīvu procesu virknējumu. Pieaugot hipotekāro kredītu dārdzībai, krītas pieprasījums pēc jauniem mājokļiem, bet tas bremzē būvniecību, līdz ar to mazinot pieprasījumu vēl virknē rūpniecības nozaru, ko sevišķi asi izjūtam arī Latvijā, kur kritās gan būvmateriālu, gan kokrūpniecības produkcijas apjomi. Ja mazāk tiek iekārtoti jauni mājokļi, zūd vajadzība arī pēc mēbelēm un citiem interjera priekšmetiem, kas likumsakarīgi arī stādina gan rūpniecības nozares, gan transportu, gan loģistiku, gan dara tukšākus veikalus. Nodokļu ieņēmumi krītas, un valstīm agri vai vēlu rodas grūtības tikt galā ar savām parādsaistībām. Jāpiebilst, ka līdz ar procentu likmju kāpumu arī valstīm, izlaižot parāda vērtspapīrus, par jaunajiem aizņēmumiem nākas maksāt aizvien vairāk, taču, tā kā inflācija krītas, zūd arī nodokļu iekasēšanas pieauguma potenciāls. Līdz ar to finanšu nestabilitāte pieaug. Jau pagājušā gada rudenī tika runāts, ka eirozonas trešā lielākā ekonomika Itālija, kuras valdības parāda saistību apjoms ir turpat pusotru reizi lielāks par valsts tautsaimniecību, diezin vai ilgstoši spēs saglabāt finansiālo stabilitāti pie pašreizējām procentu likmēm, tāpēc tās droši vien drīzumā nāksies samazināt.
Iemesls, kas ECB varētu palīdzēt pieņemt labvēlīgu lēmumu par labu kredītņēmējiem un samazināt procentu likmes, ir jau ieilgušais inflācijas kritums. Cita starpā novembrī kopējais Eiropas monetārās savienības gada inflācijas rādītājs bija krities līdz 2,4% salīdzinājumā ar vairāk nekā 10% vērtu patēriņa cenu indeksa pieaugumu attiecīgajā periodā 2022. gadā. Kritums līdz 2% nozīmētu ECB ilgtermiņa inflācijas mērķu izpildi, kas vienlaikus ar ekonomikas bremzēšanos varētu veicināt lēmumu pieņemšanu procentu likmju samazināšanas virzienā. Tiesa, decembrī gada inflācija eirozonā atkal pieauga un sasniedza 2,9%, taču, pasaules preču biržās enerģētiskajiem resursiem kļūstot lētākiem, inflācijas līkne, visticamāk, atkal varētu tikt spiesta lejup. Cik drīzs varētu būt lēmums par procentu likmju samazināšanu, šobrīd vēl ir pāragri spriest, taču šķiet, ka finanšu tirgus ar šādu domu jau ir apradis un gaida, ka nauda pamazām kļūs lētāka. Tas izpaužas arī “Euribor” likmju pakāpeniskā samazinājumā. Piemēram, “Euribor” sešu mēnešu likme, kas pērn oktobra vidū pārsniedza 4,1%, šā gada 4. janvārī kritusies līdz 3,87%. Savukārt trīs mēnešu likme, kas novembra vidū atradās virs 4% līmeņa, ir sarukusi līdz 3,92%. Kritums pagaidām nav liels, taču ir pamats izvirzīt hipotēzi, ka iepriekšējā pieauguma tendence jau ir kļuvusi par pagātni.
Kāds ir pēdējo ekonomikas un finanšu norišu sausais atlikums? Visticamāk, tuvāko mēnešu laikā kredītu ņēmēji, kuriem maksājums bija pieaudzis par simt eiro, uz procentu likmju samazinājuma fona tirgū varētu maksāt par dažiem eiro mazāk nekā pagājušā gada rudenī. Ja ekonomiskā atveseļošanās kavēsies, tad potenciālais scenārijs ir maksājumiem sarukt jau par desmitiem eiro. Viss ir atkarīgs no aizņēmuma apjoma un atmaksas termiņa. Šāds scenārijs varētu attiekties uz kredītņēmējiem Lietuvā, Igaunijā vai kādā citā eirozonas valstī, ja aizdevums ir ņemts ar mainīgo procentu likmi. Kā kopējais likmju kritums Eiropā izpaudīsies Latvijā, šobrīd ir visai sarežģīti spriest saistībā ar Saeimas pieņemtajiem lēmumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā mājokļa kredītu ņēmēju atbalstam. Taču pat tad, ja Latvijā kopējās aizdevuma likmes nesaruks, bet tas notiks citur Eiropā, mūsu valsts iedzīvotāji būs ieguvēji. Uz citu valstu saimnieciskās aktivitātes pieauguma rēķina pieaugs Latvijas uzņēmumu eksporta iespējas, un, ieplūstot jaunai naudai, arī mūsu valstī būs vairāk ko tērēt.
