Kvalitatīvas reģionālās attīstības politikas trūkums Latvijā ir vērojams jau kopš neatkarības atjaunošanas, taču ir vēl virkne faktoru, kādēļ labklājības līmenis radikāli atšķiras starp Rīgu un tā dēvēto perifēriju. Šeit runa ir gan par vietējo uzņēmību, nelojalitāti pret valsti, gan arī par tautsaimniecības struktūru kā tādu.
Nesen tika publicēti Centrālās statistikas pārvaldes dati, kuri cita starpā vēsta, ka Rīgas ekonomikas apjoms jeb iekšzemes kopprodukts 2021. gadā sasniedzis 17,6 miljardus eiro jeb 52,9% no Latvijas kopējās tautsaimniecības, rēķinot tā dēvētajās faktiskajās cenās. Savukārt pierēķinot tam klāt vēl Pierīgas 5,3 miljardus eiro vērto devumu (15,9% no valsts IKP), galvaspilsētas aglomerācijas veidoja 68,8% no kopējā Latvijas tautsaimniecības apjoma. Likumsakarīgi - pārējo reģionu ekonomiskais pienesums ir zem 10% katram, no kuriem lielākais ir Kurzemei, 2021. gadā sasniedzot 9,3% no valsts kopējās saimniecības vērtības faktiskajos skaitļos. Ja raugāmies uz situācijas attīstību kopš gadsimta sākuma, var teikt, ka Rīgas dominējošā loma rūk visai lēni (2000. gadā tās pienesums valsts kopējā ekonomikā bija 53,9% jeb par procentpunktu lielāks nekā šobrīd), vienlaikus atsevišķu reģionu ekonomiskais pienesums ir pat samazinājies. Tomēr Rīgas īpatsvara neliela sarukšana nebūtu jāvērtē kā būtiski slikta parādība dažādu objektīvu faktoru dēļ, jo tur atrodas nospiedoša vairākuma Latvijas lielo kompāniju vadības biroji, ir lidosta, osta, finanšu centrs un lielākā kvalificētā darbaspēka pieejamība augstas pievienotās vērtības produktu izstrādē. Tas, ka Latvijas reģionu pienesums ir pieaudzis, uzskatāms par šo reģionu ekonomisko veiksmi un kvalitatīvu sava attīstības potenciāla izmantošanu.
Ja raugāmies, kas piektdaļas gadsimta laikā ir paveikts, rēķinot ekonomikas apjomu faktiskajos skaitļos, slavējami ir visi reģioni. Tomēr atsevišķiem reģioniem kā Pierīgai savu procentuālo devumu kopējā valsts ekonomikā ir izdevies aptuveni par trešdaļu kāpināt, kamēr citu, piemēram, Kurzemes un Latgales, pienesums ir samazinājies. Pierīgas īpatsvars kopējā valsts IKP ir pieaudzis no 11,8% 2000. gadā līdz 15,9% 2021. gadā. Tikmēr Kurzemē tas ir sarucis no 11,9% līdz 9,3%. Iemesli tam ir vairāki, sākot no tā, ka Krievija vairāk attīstījusi savu ostu potenciālu līdz tam, ka citu reģionu, piemēram, jau minētās Pierīgas, Vidzemes un Zemgales attīstība noritējusi straujākos tempos. Latvijā ir daudz runāts par to, ka neesam attīstījušies pārāk strauji, lai jūtami uzlabotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Tam nevar nepiekrist. Tomēr aizvien vairāk pazīmju liecina, ka ekonomiskā pieauguma sadale ir notikusi neproporcionāli, daudz vairāk par labu bagātākajai iedzīvotāju daļai un likumsakarīgi par sliktu tiem, kam rocība mazāka. Patiesībā Eiropā diezin vai atradīsim ļoti daudzas valstis, kur ekonomikas apjoms uz vienu iedzīvotāju 21 gada laikā (kaut vai faktiskajos skaitļos, tātad ar inflācijas piedevu) ir pieaudzis vairāk par 500%, kā tas ir Latvijā. Par ekonomisko attīstību daudz aktuālāks ir jautājums par to, kā notiek ekonomisko labumu pārdale un no cik dziļas bedres Latvijai bija jāizkāpj pēc komunistu atstātā mantojuma. Vēl gandrīz desmitgadi pēc neatkarības atjaunošanas, 2000. gadā, ekonomikas apjoms uz vienu Latvijas iedzīvotāju bija 2,9 tūkstoši eiro, kas 2021. gadā bija pieaudzis līdz 17,7 tūkstošiem Eiropas monetārās savienības naudas vienību.
Reģionos straujākais ekonomikas pieaugums uz iedzīvotāju ir bijis Vidzemē - par 618%, kam seko Zemgale ar 557% izaugsmi. Galvaspilsētai ar 494% kāpums ir bijis otrais vājākais, kas skaidrojams ar ievērojami augstāku ekonomisko bāzi jau sākuma periodā, līdz ar to mazāk straujākas izaugsmes iespējām. Tikmēr Pierīgas reģiona izaugsme bijusi 517% apmērā, ko lielā mērā var skaidrot ar iedzīvotāju skaita palielināšanos, kas ir pretēja tendence pārējiem reģioniem. Samērā līdzīgu kāpuma tempu - 519% - ir demonstrējusi Latgale. Taču vienīgā labā ziņa ir tā, ka tempu ziņā tā turas līdzi pārējiem reģioniem, bet reālais ekonomikas apjoms uz iedzīvotāju ir mazs. Turklāt, kā jau minēts, Latgales devums kopējā ekonomikas pīrāga veidošanā ir samazinājies. Tas sarucis no 7,9% 2000. gadā līdz 6,6% 2021. gadā. Tikmēr pēdējā izaugsmes tempu ziņā nepieminētā reģiona - Kurzemes - IKP uz iedzīvotāju pieaudzis vien par 415%, kas skaidrojams jau ar iepriekš pieminētajiem faktoriem.
Runājot par pēdējā laika izmaiņām, šobrīd Rīgas īpatsvars varētu būt pat pieaudzis, jo gudros pakalpojumus turpinām eksportēt, un var pat izteikt pieļāvumu, ka Rīgas kā atsevišķa reģiona ekonomika vēl aizvien turpina izaugsmi, kamēr, piemēram, Vidzemē un Latgalē notiek pretējais. Šajā ziņā ir noteicošā loma ir tam, kas veido konkrēta reģiona ekonomiku. Vidzemē ļoti liela loma ir meža nozarei un kokapstrādei, taču, kā zināms, pēdējais apmēram pusotrs gads ar kokmateriāliem saistītajai nozarei nav viegls, un uzņēmumi ir spiesti sašaurināt darbību. Tas gan attiecas uz pašreizējo brīdi, taču 2021. gadā “kociniekiem” bija īsteni zelta laiki un viņu darbība ļoti stiprināja reģionu ekonomiku. Jāpiebilst, ka arī turpinās stiprināt, jo pastāv liela varbūtība, ka pasaules kokmateriālu tirgus šā gada otrajā pusē var diezgan jūtami sakustēties. Protams, ar nosacījumu, ka pasaulē neuzliesmos kāds jauns plaša mēroga vardarbīgs konflikts vai iepriekš uzkrātā parādu nasta nenolauzīs tos pasaules ekonomiskās atveseļošanās asnus, kas var būt saistāmi ar paredzamo centrālo banku politikas maiņu, kura cita starpā atkal vedīs pretī lētākiem un vieglāk pieejamiem kredītiem. Jāpiebilst, ka, piemēram, 2021. gadā salīdzinājumā ar 2020. gadu visstraujāko izaugsmi faktiskajos skaitļos uzrādīja tieši šis reģions Droši vien ekonomiskā izaugsme Rīgā šogad varētu turpināties, jo galvaspilsētas producēto preču un pakalpojumu tirgū nekādas kardinālas konjunktūras pārmaiņas nav novērojamas. Pierīgā ar būtisko rūpniecības pienesumu un lielo loģistikas “parku” līdz ar kopējās ekonomikas aktivizēšanos varētu būt sagaidāma izaugsme, un šis reģions šogad, iespējams, varētu piedzīvot visstraujāko izaugsmi un palielināt savu īpatsvaru kopējā valsts tautsaimniecībā. To pašu, tiesa, droši vien mazākā mērā, var teikt par Kurzemi un Zemgali, kuras ar savām ražošanas “kalvēm” varētu augt gan absolūtos skaitļos, gan arī devuma ziņā valsts tautsaimniecībā.
Runājot par pēdējā laika izmaiņām, šobrīd Rīgas īpatsvars varētu būt pat pieaudzis, jo gudros pakalpojumus turpinām eksportēt, un var pat izteikt pieļāvumu, ka Rīgas kā atsevišķa reģiona ekonomika vēl aizvien turpina izaugsmi, kamēr, piemēram, Vidzemē un Latgalē notiek pretējais. Šajā ziņā ir noteicošā loma ir tam, kas veido konkrēta reģiona ekonomiku. Vidzemē ļoti liela loma ir meža nozarei un kokapstrādei, taču, kā zināms, pēdējais apmēram pusotrs gads ar kokmateriāliem saistītajai nozarei nav viegls, un uzņēmumi ir spiesti sašaurināt darbību. Tas gan attiecas uz pašreizējo brīdi, taču 2021. gadā “kociniekiem” bija īsteni zelta laiki un viņu darbība ļoti stiprināja reģionu ekonomiku. Jāpiebilst, ka arī turpinās stiprināt, jo pastāv liela varbūtība, ka pasaules kokmateriālu tirgus šā gada otrajā pusē var diezgan jūtami sakustēties. Protams, ar nosacījumu, ka pasaulē neuzliesmos kāds jauns plaša mēroga vardarbīgs konflikts vai iepriekš uzkrātā parādu nasta nenolauzīs tos pasaules ekonomiskās atveseļošanās asnus, kas var būt saistāmi ar paredzamo centrālo banku politikas maiņu, kura cita starpā atkal vedīs pretī lētākiem un vieglāk pieejamiem kredītiem. Jāpiebilst, ka, piemēram, 2021. gadā salīdzinājumā ar 2020. gadu visstraujāko izaugsmi faktiskajos skaitļos uzrādīja tieši šis reģions Droši vien ekonomiskā izaugsme Rīgā šogad varētu turpināties, jo galvaspilsētas producēto preču un pakalpojumu tirgū nekādas kardinālas konjunktūras pārmaiņas nav novērojamas. Pierīgā ar būtisko rūpniecības pienesumu un lielo loģistikas “parku” līdz ar kopējās ekonomikas aktivizēšanos varētu būt sagaidāma izaugsme, un šis reģions šogad, iespējams, varētu piedzīvot visstraujāko izaugsmi un palielināt savu īpatsvaru kopējā valsts tautsaimniecībā. To pašu, tiesa, droši vien mazākā mērā, var teikt par Kurzemi un Zemgali, kuras ar savām ražošanas “kalvēm” varētu augt gan absolūtos skaitļos, gan arī devuma ziņā valsts tautsaimniecībā.
