Iepriekš notikusī iedzīvotāju maku iztukšošanās augstās inflācijas ietekmē, kam tagad vēl pievienojusies ekonomiskā lejupslīde, kā arī ziņas par to, ka mūsu valsts iedzīvotāju skaits samazinās, nerada priecīgu noskaņojumu un varbūt kādam pat liek apšaubīt Latvijas attīstības perspektīvas un valsts kā tādas saglabāšanos arī turpmāk. Vai tiešām viss ir bezcerīgi, centīsimies noskaidrot, izmantojot dažādus datus.
Uzreiz jāsaka, ka mūsu valstī ir ļoti daudz problēmu un dažādu “ielaistu kaišu”, piemēram, sociālās aprūpes sfērā. Tomēr šajā rakstā lielāka uzmanība veltīta ekonomiskajiem jautājumiem, un no atsevišķiem datiem var izlobīt to, kas notiek ar mūsu valsti, ko par tās nākotnes perspektīvām domā ārvalstu investori, “balsojot” ar savu naudu, kā arī paraudzīties, kā mainās mūsu valsts ekonomikā radītā vērtība, pagaidām uz diemžēl ļoti zemā kopējā algu līmeņa fona.
Vājās vietas
Ja runā par situācijas izmaiņām Latvijā kopumā, tad no valsts attīstības ilgtspējas un iedzīvotāju dzīves līmeņa viedokļa mums ir divi ļoti aktuāli vājie punkti. Pirmā ir ļoti sliktā demogrāfija, savukārt otrā ir jautājumi, kas saistīti ar sociāli mazāk aizsargāto iedzīvotāju, galvenokārt jau pensionāru, pirktspēju. Sliktā ziņa ir tā, ka pensiju indeksācija nav atbilstoša pensionāru patēriņa grozam. Lai saglabātu pensionāru pirktspēju, neder pensiju indeksācija saskaņā ar kopējā patēriņa cenu indeksa izmaiņām valstī. Uzsvars būtu jāliek uz tādām patēriņa grupām kā pārtika, komunālie pakalpojumi un medikamenti. Cita starpā dati par iedzīvotāju grupu patēriņu ir pieejami arī Centrālajā statistikas pārvaldē, un pensiju indeksāciju būtu iespējams pietuvināt tiem, ja vien valsts to patiešām gribētu. Jāpiebilst, ka pensionāru materiālā situācija var visai radikāli atšķirties. Ja šobrīd cilvēkam, aizejot pensijā, tomēr ir iespēja padomāt ne tikai par pliku izdzīvošanu, bet arī par kādiem hobijiem, tad tiem, kas pensionējās pirms gadiem piecpadsmit, šādas iespējas ir ievērojami retāk.
Savukārt demogrāfijas ziņā mūsu valsts plīst pa visām vīlēm - gan tāpēc, ka mums vairāk iedzīvotāju nomirst nekā piedzimst, gan arī migrācijas dēļ. Par pirmo ir runāts daudz, taču nekādi reāli risinājumi nav atrasti. Fakts, ko vēl var piebilst, ka, raugoties no savas finansiālās ilgtermiņa labklājības viedokļa, bērnu kopšanas atvaļinājumā aizgājušais ir arī finansiāls zaudētājs, gan no darba tirgus, gan no nākotnē sagaidāmās pensijas viedokļa, kas likumsakarīgi nestimulē dzimstību. Tā vai citādi iedzīvotāju dabiskais pieaugums pēdējos gados ir rakstāms padsmit tūkstošos, tikai ar mīnusa zīmi. Piemēram, pērn uz dzimstības/mirstības rēķina iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājās par nepilniem 14,8 tūkstošiem, bet gadu iepriekš, laikam kovida dēļ, kritums bija vairāk par 17 tūkstošiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Arī ar migrāciju viss nesokas tik labi, kā varētu cerēt. Pērn uz migrācijas rēķina iedzīvotāju skaits Latvijā pieaudzis vairāk nekā par 22 tūkstošiem, taču tas faktiski ir bijis uz Ukrainas kara bēgļu rēķina, kamēr iepriekšējie valsts piederīgie - pilsoņi un nepilsoņi - no tās ir vairāk izbraukuši nekā iebraukuši. Piemēram, no valsts izbraukušo pilsoņu skaits pērngad apmēram par trim tūkstošiem apsteidza iebraukušo skaitu, bet nepilsoņiem tādu bija ap trim simtiem. Iemesls, kādēļ tā ir noticis, droši vien diezgan lielā mērā ir saistīts ar nekvalitatīvo reģionālo politiku. Tā vietā, lai būvētu ceļus un tādējādi bruģētu investīciju ceļu uz reģioniem, Latvijas valdības izvēlējās padarīt mazāk raibu novadu karti, veicot ļoti apšaubāmas kvalitātes teritoriālo reformu. Reālais rezultāts ir nomaļu kļūšana par vēl lielākām nomalēm. Tādu vitālu nepieciešamību kā medicīnas un izglītības aizvien grūtāka pieejamība attālākos reģionos, kur par pēdējo sevišķi cītīgi rūpējas arī pašreizējā izglītības ministre, būtībā “izspiež” iedzīvotājus no pilsētām attālākām vietām. Var teikt, ka dzīve laukos kļūst par aizvien lielāku greznību un tādu atļauties kļūst aizvien grūtāk. Tā kā novadu centros nereti darba trūkst arī vietējiem, rodas labvēlīgi apstākļi tam, lai aizbraukšana no valsts turpinātos. Līdz ar to varbūtējie ieguvumi no novadu reformas pārvēršas zaudējumos, jo samazinās arī nodokļu maksātāju skaits.
Esam drošībā, vismaz pagaidām
Aplūkojot Latvijas sociālekonomiskās attīstības perspektīvas, vērā ņemams ir fakts, ka pretēji valsts iedzīvotājiem nauda mūsu valstī vairāk ieplūst, nevis no tās aizplūst. Nav apstiprinājušās bažas arī par to, ka Krievijas iebrukums Ukrainā izvērsis masveida investīciju bēgšanu. Patiesībā no ārvalstīm ienākošās naudas masas atlikums aizvien pieaug. Šajā gadījumā pat nav runa par ES fondiem, kuru realizācija atkarīga no tempiem, kādā ministru kabinets saraksta noteikumus un atrodas pretendenti, kas vēlas projektu realizāciju, bet gan par tiešajām ārvalstu investīcijām Latvijas uzņēmumos. Nevienu ceturksni kopš pagājušā gada sākumā pilna mēroga iebrukuma ārvalstu investīciju apjoms Latvijā nav samazinājies. Latvijas Bankas dati liecina, ka šā gada trešajā ceturksnī vien ārvalstu tiešajās investīcijās mūsu valsts piesaistījusi ap 700 miljoniem eiro, tādējādi kopējais šo investīciju atlikums veido 24,5 miljardus eiro. Tikmēr kopš 2022. gada 1. ceturkšņa tās ir palielinājušās par trim miljardiem eiro, bet pēdējo triju gadu laikā turpat par 50%. Te gan zināma loma var būt arī inflācijai, kas ieguldījumus sadārdzinājusi, tomēr jebkurā gadījumā jauna nauda ir nākusi klāt un izmantota ekonomikas stiprināšanai, nevis pametusi Latviju. Investīciju plūsma arī norāda uz zināmu valsts drošības novērtējumu. Protams, Latvijas tuvumā Krievijai tiek saskatīti zināmi riski, taču šeit neienāktu daudzu miljonu vērtas investīcijas ceturksnī, ja ārvalstīs pilnā nopietnībā tiktu uzskatīts, ka mūsu valsts tuvākajā laikā ir apdraudēta. Tādējādi arī attiecībā pret austrumu kaimiņvalsts augsto amatpersonu retoriku nav vērts izturēties ar pārspīlētu nopietnību. Šeit drīzāk var piekrist atsevišķu drošības ekspertu izteikumiem, ka draudi Latvijai ir domāti “iekšējām vajadzībām” un ir “bez jebkādas pievienotās vērtības”.
Par nopelnīto var nopirkt maz, taču vairāk nekā agrāk
Neraugoties uz dažādām negācijām, Latvijas iedzīvotāju radītā vērtība turpina pieaugt. Lai to aplūkotu - nedaudz sausas makroekonomikas informācijas. Šeit zināmu ieskaitu var sniegt valsts ekonomikas apjoms jeb iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju un arī uz vienu strādājošo. Ja aplūkojam datus pēdējā gada griezumā, salīdzinot šā gada trešo ceturksni ar pagājušo un izmantojot salīdzināmo cenu mehānismu (tātad atskaitot inflācijas ietekmi), tad IKP uz vienu iedzīvotāju ir pat nedaudz pieaudzis - no 3956 uz 3963 eiro. Te gan gandrīz nav par ko priecāties, jo, kā zināms, iedzīvotāju mūsu valstī kļūst mazāk. Objektīvāku ainu par radīto vērtību varētu iegūt, salīdzināmajās cenās aplūkojot IKP uz vienu strādājošo. Šajā gadījumā vērtība uz vienu dalībnieku ir kritusies no 8433 līdz 8395 eiro jeb apmēram par pusprocentu. Tomēr, ja ir vēlme iegūt objektīvāku ainu par to, kā mainās ekonomikas vērtība uz vienu strādājošo, ir jāaplūko vismaz vidēja termiņa laika posms, piemēram, pieci gadi. Pret 2018. gada trešo ceturksni, rēķinot salīdzināmajās cenās, IKP uz vienu strādājošo ir pieaudzis par 8,5%. Ja ņem vērā kovida laika sarežģījumus un Krievijas iebrukumu Ukrainā, tad diezin vai viennozīmīgi var teikt, ka šāda izaugsme ir slikta. Labā ziņa ir tā, ka algas un pirktspēja tomēr aug straujāk. Kopš 2018. gada trešā ceturkšņa atbilstošam šā gada laika nogrieznim vidējā neto darba samaksa Latvijā ir pieaugusi par 51,3%, savukārt “uz rokas” saņemtā mediānas alga (kas raksturo tipveida strādājošā situāciju) - par 61,8%. Dzīves dārdzība šo piecu gadu laikā pieauga apmēram par 35%, tādējādi par “nosacīto algu” var nopirkt vairāk. Taču ar to labās ziņas beidzas, jo saņemtais algas apmērs uz rokas abos gadījumos šķiet pašreizējai dzīves dārdzībai stipri vien neatbilstošs, jo strādājošais par vidējo algu valstī mēnesī “uz rokas” saņem 1126 eiro, bet mediānas darba samaksas saņēmējam ir jāsamierinās vien ar 932 eiro. Tādējādi var teikt, ka strādājošais kopumā var nopirkt vairāk nekā pirms pieciem gadiem, taču aizvien ir ļoti nabadzīgs. Kopumā analizējot ekonomisko situāciju, var teikt, ka progress ir, taču iepriekšējā bedre labklājības jomā ir bijusi pārāk dziļa, lai straujos tempos pietuvotos Rietumu labklājībai. Tādējādi mūsu tuvāko gadu nākotne labklājības ziņā ir līdzās tādām valstīm kā Polija, Slovākija vai Grieķija un veiksmes gadījumā izraušanās līdz Portugāles līmenim.
