Šomēnes vēl ne un varbūt arī vēl nākamajā nē, taču ir diezgan ticams, ka nākamā gada sākumā Latvijā inflācija būs izzudusi un tās vietā mūsu valsts ekonomiku būs pārņēmusi deflācija. Par to liek domāt jaunākā informācija par to, kā mainās patēriņa cenas mūsu valstī.
Kopējā izmaiņu tendence ir vērsta uz inflācijas samazināšanos, un tādu Latvijā novērojam jau kopš gada sākuma. Janvārī, salīdzinot ar iepriekšējā gada pirmo mēnesi, patēriņa cenu indekss Latvijā pieauga par 21,5%, bet tagad tas ir krities līdz 1%, liecina jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tādējādi šobrīd esam tikuši pie lēnākā patēriņa cenu pieauguma gada izteiksmē kopš kovidlaikiem 2021. gadā.
Palīdz lētāka nafta un gāze
Šobrīd var teikt, ka patēriņa inflācijas lejupslīdi veicina notikumi pasaules enerģētiskajā sektorā un ar to saistītā naftas un gāzes cenu samazināšanās. Pēc tam, kad “Hamās” iebruka Izraēlā un konflikts eskalējās, sākotnēji pieauga gan naftas, gan gāzes cenas. Taču pēc pāris nedēļu ilga satraukuma pasaules preču biržas nomierinājās un cenas slīdēja lejup. Tādējādi radās apstākļi tam, lai arī Latvijā daudzas ar enerģētiku saistītās cenas turpinātu lejupslīdi, velkot lejup arī kopējo inflācijas rādītāju. Turklāt, ja runājam par visu kopējo patēriņa cenu indeksu, tad novembrī salīdzinājumā ar oktobri tās nemainījās. Līdz ar to pārtikas cenu kopējais pieaugums par 1%, kas pamatā bija saistīts ar svaigu augļu un dārzeņu cenu palielināšanos, tika kompensēts ar cenu kritumu citos segmentos, piemēram, transporta nozarē un tarifos, kuri ir saistīti ar mājokli. Kā norāda paši statistiķi, ar mājokli saistītām precēm un pakalpojumiem vidējais cenu līmenis samazinājās par 1,6%. Tas saistīts tieši ar energoresursu cenu kritumu. Proti, būtiskākais cenu kritums šajā grupā mēneša laikā bija siltumenerģijai, kura kļuva par 3,2% lētāka nekā iepriekš, un elektroenerģijai, tās cenai kopumā sarūkot par 1,8%. Cenas samazinājās arī dabasgāzei, mājokļa apsaimniekošanas pakalpojumiem, cietajam kurināmajam un mājokļa īrei.
Savukārt ar transportu saistītās preces un pakalpojumi kļuva lētāki par 1,6%, ko galvenokārt noteica degvielas cenu kritums par 3,5 procentiem. Dīzeļdegviela kļuva lētāka par 3,6%, benzīns - par 3,8%, bet auto gāze - par 0,9 procentiem. Cenas samazinājās arī lietotām automašīnām. Savukārt sadārdzinājās pasažieru aviopārvadājumi un rezerves daļas un piederumi personiskajiem transportlīdzekļiem.
Inerce turpināsies
Viens no zemākas inflācijas vilcējspēkiem ir jau minētais enerģētikas sektors. Kopš novembra beigām vien naftas cena ir nokritusies apmēram par 8%, savukārt kopš “Hamās” iebrukuma Izraēlā izraisītā lēciena augstākā punkta kritums jau ir ap 18%. Tas nozīmē, ka arī degvielai ir jākļūst vēl lētākai. Neraugoties uz ziemas sezonu un to, ka Eiropā ir kļuvis aukstāks, aizvien pilnās krātuves un zemākas ekonomiskās aktivitātes izraisītais rūpnieciskā pieprasījuma kritums ļauj turpināt kristies arī dabasgāzes cenai biržā. Jāpiebilst, ka lētāka gāze ir pamats lētākai siltumenerģijai un lētākai elektroenerģijai. Tādējādi šie patērētājiem tik vitāli svarīgie segmenti turpinās kļūt lētāki. Jautājums ir vienīgi, kā un vai tas parādīsies gala cenrāžos. Tāpat ar enerģētiku saistītais izmaksu samazinājums ir norāde uz to, ka pie šobrīd zemās patērētāju aktivitātes varētu rasties pamats cenu kritumam arī kādās citās preču un pakalpojumu cenu grupās.
Beidzot iegūs pensionāri
Iestājoties deflācijas periodam, galvenie ieguvēji beidzot varētu būt pensionāri, jo viņu ienākumi nominālā naudas izteiksmē ir stabili. Līdz ar to, ja dzīve kļūs lētāka, tad pēdējo gadu griezumā vajadzētu beidzot pienākt brīdim, kad viņi var atļauties kaut ko nopirkt vairāk. Vai viņu pirktspēja spēs atgriezties 2021. gada līmenī pirms lielā inflācijas lēciena, ir visai diskutabls jautājums, un ticamākā atbilde ir “nē”.
Kas attiecas uz to sabiedrības daļu, kuru ienākumus veido darba alga, arī būtu pamats domāt par pirktspējas palielināšanos, kaut vai tāpēc vien, ka cenu līmenis kļūs zemāks. Ekonomistu aprindās tiek cerēts arī uz algu kāpumu, taču deflācija strādājošajiem nav tik draudzīga kā pensionāriem. Proti, ja šāds cenu samazināšanās process ir ilgstošs, tad tas lielā mērā var būt saistīts ar pieprasījuma kritumu un ekonomiskās aktivitātes samazināšanos, kas var novest arī pie pretējas tendences - tādas, kas līdz ar mazāku tautsaimniecībā nopelnītās algas apjomu ved pie kopējā algu fonda samazināšanās, nevis pieauguma.
