Kamēr Ukraina vēl aizvien saskaras ar sarežģījumiem graudu eksportam pa Melno jūru, Latvijā ar plašu vērienu tiek ievesti okupantu valsts graudi, turklāt atsevišķās pozīcijās pat ar pieaugošu tendenci. Latvija gaida, ko par Krievijas graudiem izlems politiķi Briselē.
Pēdējās dienās Krievijas graudu tēma Latvijas publiskajā telpā kļūst aizvien aktuālāka. Taču, ja kaut nedaudz aplūkojam importa statistiku no austrumu kaimiņvalsts, tad var teikt, ka līdz šim izskanošās neapmierinātības toņkārtas ir bijušas pārāk maigas. Ārējās tirdzniecības dati pārsvarā tiek apskatīti naudas izteiksmē, kas straujos cenu pārmaiņu brīžos kā tagad var nesniegt īsti objektīvu ainu. Taču Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datubāžu sistēmā ir pieejama informācija par tirdzniecības apjomiem arī masas vienībās. Iegūtie skaitļi, salīdzinot tos gadu griezumā, liek domāt, ka Latvijas politiķi vai nu vietējā mērogā, vai Eiropas Savienības līmenī ir bijuši vai nu kūtri, vai pat vieglprātīgi, jo ne tuvu nav pietiekami strādājuši, lai apgrūtinātu Krievijai iespēju tikt pie papildu naudas līdzekļiem.
PVD dati liecina, ka caur Latvijas robežkontroles punktiem šogad 11 mēnešos Eiropas Savienībā (ES) ievestas 382 808 tonnas pārtikas graudaugu no Krievijas, tostarp novembrī 61 894 tonnas.
Latvija gaida uz Briseles lēmumu
Vaicāts, kāda ir Ārlietu ministrijas pozīcija Krievijas graudu eksporta jautājumā, ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš sarunā ar “Neatkarīgo” teica: “Kamēr Krievija karo Ukrainā, Latvijas un visas Eiropas interesēs ir samazināt tirdzniecību ar Krieviju, lai tādējādi samazinātu viņiem ienākošo naudu, kura baro viņu kara mašinēriju. Eiropā un pasaulē ir pieņemts, ka graudi, kuri nepieciešami trešajām pasaules valstīm, sankcijām netiek pakļauti. Svarīgi ir, lai graudi, kuri tiek eksportēti no Krievijas, nenonāktu Eiropas Savienības valstīs, bet pilnā apjomā tiktu nogādāti uz šīm trešajām pasaules valstīm.”
Vaicāts, vai Latvijai ir skaidrība, kur paliek šie Krievijas graudi - tie visi aizceļo uz Āfriku vai kaut kas paliek arī pie mums, K. Kariņš teica: “Šobrīd ES nav vienotas politikas par šo. Zemkopības ministrija šobrīd gādā datus, un Latvijā tie ir redzami. Lai politika būtu efektīva, to nevar realizēt nedz viena Latvija, nedz Vācija, to var paveikt tikai visa Eiropa kopā, un tas ir tas, par ko mēs iestājamies.”
Uz jautājumu, kāda būs mūsu pozīcija sarunās Briselē - vai pakļaut sankcijām arī graudus, ārlietu ministrs atbildēja: “Ļoti grūti iedomāties, ka pasaules kontekstā tam (sankcijas Krievijas graudu eksportam) būs atbalsts. Mums ar zemkopības ministru un pārējo Eiropas Savienības valstu nozaru ministriem jārunā par to, ka, ja šie graudi iet tranzītā, tad lai tie iet tranzītā ārpus Eiropas Savienības.”
Zemkopības ministrijas (ZM) valsts sekretārs Raivis Kronbergs “Neatkarīgajai” atzina, ka Krievijas graudu jautājums Zemkopības ministrijas darba kārtībā jau ir ilgāku laiku, jo kopš oktobra sākuma Eiropas sanāksmēs zemkopības ministrs Armands Krauze ir aicinājis visus Eiropas lauksaimniecības ministrus faktiski aizliegt Krievijas graudu importu ES, pirms aptuveni divām nedēļām Zemkopības ministrija nosūtīja lūgumu Ārlietu ministrijai paust savu nostāju šajā jautājumā un atbilde jau ir saņemta.
“Zemkopības ministrs Armands Krauze nedēļas beigās dosies uz Eiropadomi, kur rosinās šī jautājumu apspriešanu ES līmenī, lai Baltija, šajā gadījumā Latvija, netiktu izmantota kā tranzīta koridors. Esam jau vērsušies pie Eiropas komisāra un ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomē, rosinot sākt diskusiju par Krievijas lauksaimniecības produktu importa aizliegšanu ES. Arī Lietuva par Krievijas graudu tranzītu ir izteikusies ļoti skarbi. Esam tikušies arī ar Polijas lauksaimniecības ministru. Nenoliedzami, vedot graudus no Krievijas, Latvija nopelna gan uz ostu, gan tranzīta apgrozījuma rēķina, bet tas ir nožēlojams un ļoti neētisks bizness. Tā ir mana personiskā pārliecība. Ko par šo jautājumu izlems politiķi Briselē, pagaidām nav zināms,” pauda R. Kronbergs.
Kāpums pat simtos procentu
Lai novērtētu, kā mainījušās Krievijas graudu plūsmas caur Latviju, ir jāielūkojas arī pagājušā un aizpagājušā gada ārējās tirdzniecības statistikā. Aizpagājušajā gadā tāpēc, lai redzētu, kāda bija situācija ar Krievijas graudu importu pirms pilna mēroga kara sākšanās Ukrainā. Šeit ir jāatceras, ka, tiklīdz sākās pilna mēroga karš Ukrainā, pasaules ekonomikā sākās stress par dažādu izejvielu, tajā skaitā arī graudu, piegādēm un pietiekamību. Tāpēc pirmajos mēnešos pēc kara sākuma, gan tāpēc, ka bija neziņa par piegādēm kā tādām, gan tāpēc, ka tika noteikti ekonomisko sankciju pārejas periodi, notika centieni no Krievijas dabūt ārā pēc iespējas vairāk. Līdz ar to strauji auga imports no Krievijas Latvijā, un ievestās preces pēc tam tika nogādātas citās valstīs. Taču tagad vairs nav runa par nodrošināšanos, lai bizness neapstātos, un sankciju pārejas periodi jau sen kā beigušies. Toties graudu plūsma aizvien ir liela, un atsevišķās pozīcijās tai pat ir pieaugošs raksturs. Šajā ziņā īpaši izceļas preču grupa, kas tiek klasificēta kā “kvieši un kviešu un rudzu maisījums”. Šā gada trijos ceturkšņos Latvijā ievestas 17 640 tonnas minētās produkcijas, liecina CSP dati. Tas ir par 467% vairāk nekā pērn tajā pašā laika posmā. Jāteic, ka pērn deviņos mēnešos salīdzinājumā ar 2021. gada attiecīgo laika posmu šo produkciju bijām pat ieveduši mazāk, neraugoties uz pārejas periodu pārvadājumu bumu. Līdz ar to pieauguma temps šā gada trijos ceturkšņos pret 2021. gada laka posmu ir 150%, uzrādot trīskārt lēnāku izaugsmes tempu, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo laika nogriezni. Tikmēr no Krievijas ievestās kukurūzas apjoms gada laikā pieaudzis par nepilniem 53%, bet salīdzinot ar 2021. gada deviņiem mēnešiem - par 623%, sasniedzot 213 841,5 tonnas. Arī rudzu importu no kaimiņvalsts uzturam augstu, un gada nogrieznī tas sarucis vien par divarpus procentiem, bet divos gados pieaudzis par 194% līdz 24 075,7 tonnām. Nav īsti zināms, cik no Krievijas ievestās produkcijas paliek Latvijā un cik nonāk citās valstīs, tāpēc tagad nebūtu īsta pamata mesties virsū Latvijas maizniekiem vai mājputnu turētājiem kā Krievijas kara sponsoriem.
Paši stutējam Krievijai ekonomiku
Viena no cerībām tūlīt pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā bija tas, ka Krievijas iespējas karot noslāpēs ekonomiskie faktori. Sankcijas ir diezgan pamatīgi iedragājušas Krievijas ekonomiku, taču ne tādā mērā, kā tika cerēts. Droši vien nav pamata cerēt, ka arī tad, ja Krievijas ekonomiskās aktivitātes būtu apslāpētas krietni centīgāk nekā patlaban, fronte šovasar būtu pavirzījusies vairāk par labu Ukrainai. Tomēr katrs eiro vai dolārs, kam papildus tiek ļauts nokļūt Krievijā, stiprina šīs valsts militāri rūpniecisko kompleksu. Arī pašreizējā Krievijas karapulku pulcēšanās pie Avdijivkas varētu būt ar ievērojami mazāka, ja eiro un dolāru pieejamība Krievijai tiktu samazināta. Finansējuma nepieejamība agresoram varētu Krievijas armijai skādēt pat vairāk par kādas bruņojuma partijas piegādi. Ar pēdējo Eiropai, šķiet, problēmas kļūst aizvien lielākas. Ja Eiropas politiķi nespēj tikt galā ar bruņojuma piegāžu organizēšanu, tad varbūt var vismaz sakārtot likumdošanas normatīvo bāzi tā, lai Krievijai iespējami samazinātu pieeju valūtas ieņēmumiem. Pateicoties tieši tiem, Krievija var uzturēt savu lielo aizsardzības budžetu. Krievija tur cieši nospiestu rubļa mašīnas drukāšanas pogu, bet austrumu kaimiņvalstī aizvien ieplūstošā valūta šos rubļus no bezvērtīgiem papīrīšiem padara par funkcionējošu finanšu resursu. Savukārt šis finanšu resurss var kļūt par jaunu problēmu aizmetni Krievijas kaimiņvalstīm.
