Meklēt analoģijas starp ārstēšanu un saimniekošanu iesāka Latvijas Banka, savai 2023. gada konferencei liekot nosaukumu “Recepte ekonomikas izaugsmei”.
Latvijas Banka (LB) ir Eiropas Centrālās bankas (ECB) sastāvdaļa, kuras uzdevums pārstāvēt, tai skatā, aizstāvēt un reklamēt savu priekšniecību, bet iespēju robežas arī uzturēt atgriezenisko saiti, dodot iespēju ECB vadībai uzzināt kaut nelielā eirozonas teritorijā mītošo cilvēku reakciju uz ECB lēmumiem.
Konkrētajā reizē tas nozīmē pārliecināt sabiedrību par ECB aizdevumu cenas 4,5% pareizību, tajā paša laikā saglabājot ticību tam, ka Eiropas ekonomikā atsākšoties izaugsme, tiklīdz ECB pazeminās šo likmi līdz 2%. LB konferencē to solīja ECB valdes loceklis Filips Leins (attēlā). Publika bija iecietīga un izrādīja izpratni par viņa skaidrojumu, kāpēc ECB noteikusi divreiz augstākas procentlikmes, nekā pati atzīst par atbilstošām ekonomikas izaugsmei. Vai tad IKP pieaugums vairs nav virsmērķis visam, ko varas institūcijas, uzņēmumi un atsevišķi cilvēki dara vai nedara? Nē, tieši izaugsme esot tas mērķis, kura dēļ tiek veikta izaugsmes īstermiņa sabremzēšana, lai ekonomika atsāktu augt vidējā termiņā. Šāda darbošanās atgādina par laiku, kad tieši Eiropas medicīnā galvenais ārstēšanas paņēmiens bija asiņu nolaišana.
Tiešām, arī ar asiņu nolaišanu ir iespējams atvieglot slimības gaitu, samazinot sāpes, drudzi vai paaugstinātu ķermeņa temperatūru. Turklāt tiešām bija slimnieki, kuri pēc asiņu nolaišanas atveseļojās neatkarīgi no tā, ka toreizējiem ārstiem nebija nekādas sajēgas par slimībām, pret kuru simptomiem ārsti cīnījās. Tā uz saviem tiešajiem priekštečiem skatās mūsdienu Rietumu mediķi, taču tas, pirmkārt, nenozīmē, ka pacienti ir ar tagadējiem ārstiem pilnībā apmierināti, un, otrkārt, neizslēdz varbūtību, ka jau tagad Austrumu un nākotnē arī Rietumu mediķi par tagadējiem ārstiem pateiks to pašu, ko tagadējie saka par asiņu nolaidējiem. Medicīnā turpinās gan tīri simptomātiskā ārstēšana, gan zaļu u.c. ārstēšanas paņēmienu pielietošana uz labu laimi, ka kāds no šiem paņēmieniem iedarbosies uz slimību, ko ārsti nespēj noteikt. Vēl jo bezpalīdzīgāki ir ekonomisti attiecībā pret procesiem, kas tagad izpletušies pa visu pasauli un kuros sakarību veidošanās starp cēloņiem un sekām var aizņemt ilgāku laiku par cilvēka mūžu.
Vienu no dimensijām ekonomisko procesu samudžinātībai konferences ievadvārdos uzrādīja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks. Viņš atgādināja, ka Centrālajai bankai uzliktais pienākums ir cenu stabilitātes uzturēšana, taču līdzās šai iestādei darbojas citas, ļoti ietekmīgas un pavisam savādāk motivētas iestādes, kuru rīcības sekas uzpaužas arī kā inflācija vai deflācija. Centrālās bankas rīcības kopums tiek saukts par monetāro politiku, bet citām iestādēm atdoto fiskālās politikas un strukturālās politikas mērķi nebūt nav cenu stabilitāte. “Ja fiskālā un strukturālā politika būs pretrunā monetārajai politikai, cenu stabilitātes mērķa sasniegšanai būs vajadzīgs ilgāks laiks, un ceļš uz to varētu būt nestabilāks, un tas nenāks par labu ne uzņēmumiem, ne mājsaimniecībām,” brīdināja M. Kazāks.
ECB un tās struktūrvienība LB ļoti vēlētos, lai runas par monetāro politiku sāktos un beigtos ar diskusijām par ECB refinansēšanas likmi. Tā tātad ir cena, par kādu komercbankas var aizņemties naudu centrālajā bankā. Taču vēl jo labāk monetārās politikas vārdam atbilst naudas drukāšana, kuras tagadējais realizācijas veids ir bezskaidrās naudas emisija, monētu kalšanu paturot kā vēsturiski tradīciju ar niecīgu ietekmi uz kopējo naudas masu. Par šo monetārās politikas komponenti ECB ietekmes sfērā esošos pasākumos, tajā skaitā Rīgas konferencē runāja maz.
ECB statistisko publikāciju blāķi tomēr atrodami dati gan par emisijas ekspansiju vairāku gadu garumā, gan par naudas izņemšanu no apgrozības pēdējā gada laikā. ECB datu rinda pašlaik beidzas ar septembra rādītāju, kad apgrozībā bijis 16,01 triljons eiro. Šāds eiro daudzums sasniegts, izejot caur vēsturisko maksimumu 16,21 triljona līmenī tieši pirms gada, 2022. gada septembrī un atsperoties lēcienam uz šo maksimumu 2015. gada pavasarī, kad apgrozībā bijuši 10,4 triljoni eiro. Tajā brīdī ECB sāka drukāt līdz simtam miljardu eiro mēnesī (noapaļota norāde uz emisijas tempu) un 2022. gada vasarā ar milzīgu izbrīnu konstatēja, ka naudas drukāšana uzraisījusi inflāciju bagātajās valstīs ap 10% gadā (12 mēnešos) un tādās Eiropas Savienības un eirozonas nomalēs kā Latvija - virs 20% gadā. Izrādījās, ka naudas drukāšana nav savienojama ar pašas ECB deklarēto mērķi uzturēt 2% inflāciju, ko ECB tagad tiešām mazina ar demonstratīvu refinansēšanas likmju celšanu un kaut nebūtisku eiro kopapjoma samazināšanu.
Eiro izsūkšana no aprites notiek ar kredītu procentu likmju celšanu atbilstoši ECB likmju celšanai (šo likmju pastarpinājumam ar Euribor ir tehniska, nevis būtiska nozīme), tāpēc baņķieri izmantoja LB konferenci kā iespēju publiski nosūdzēt F. Leinam Latvijas valdību par pretošanos ECB politikai ar pašreiz pieņemšanas statusā esošu likumu, kas liks komercbankām samazināt vismaz hipotekāro kredītu likmes. “Āža kāja” jeb acīm redzama materiālā ieinteresētība spraucās laukā no Zviedrijas bijušā finanšu ministra Andersa Borga (attēlā) brāziena Latvijai par tirgus attiecību kropļošanu, par ko Latvija tikšot sodīta ar kredītprocentu likmju celšanu uz politisko risku pieskaitīšanas rēķina.
Tīri aritmētiski droši vien izdosies ECB plāns pārskatāmā nākotnē atskaitīties par 2% inflāciju eirozonā, rēķinot nākamos cenu pieaugumus pret to cenu līmeni, kāds sasniegts ar 10-20% inflāciju, ar kādu tika palaisti apritē ECB nodrukāto eiro triljoni. Jautājums tikai, ar ko, sacīsim, 2025. gads, kad 2% inflāciju noteikti vajadzētu sasniegt, atšķirsies no 2015. gada, kad naudas drukāšana tika atzīta par vienīgo iespējamo risinājumu briestošajai parādu krīzei. Kā gan Latvijas valsts spēs apkalpot savus parādus ar aizvien lielākiem maksājumiem, kuri pieaug līdz ar parādu lielumu un kredītprocentiem, kas pieaug proporcionāli ECB noteiktajām refinansēšanas likmēm? Tikai Latvijas dēļ ECB savu naudas drukāšanas iekārtu neiedarbinās. LB konference vismaz mierināja ar to, ka Latvijas rādītāji iejuka starp citu ES un eirozonas dalībvalstu rādītājiem, nesignalizējot par to, ka mums vienīgajiem dzīve grūta un perspektīva drūmas.
No satraucošajiem signāliem tieši Latvijai vērts uzskaitīt Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomikas nodaļas vadītāja Mortena Hansena (attēlā) pieminētās iezīmes par tiem 30 gadiem, kuri decembrī apritēs kopš viņa ierašanās Latvijā:
1. Latvijas atpalicībai no Igaunijas pievienojusies atpalicība no Lietuvas,
2. Latvija tūlīt izskatīsies kā Japāna pēc veco cilvēku īpatsvara,
3. vairs neesošo cilvēku darbaspēku nāksies aizvietot ar vēl neesošo mākslīgo intelektu,
4. Ekonomiskās attiecības ar Krieviju nāksies izbeigt vispār,
5. 30 gadus laiks vilcināts ar pētījumiem, bet tagad gan būs kaut kas jādara.
Pagājušajā nedēļā notikusī LB konference atsauca atmiņā līdzīgu pasākumu pirms deviņiem gadiem, kuru “Neatkarīgā” aprakstīja 2014. gada 20. oktobrī zem virsraksta “Baņķieri liedzas dot naudu”: “LB sapulcinātās Eiropas finanšu sistēmas zvaigznes vienojās kopīgā pārliecībā, ka valdībām un uzņēmējiem vajadzīgi padomi, nevis nauda.”
Pasākums iezīmēja finālu cīņai starp naudas drukāšanas un nedrukāšanas partijām. Rīgas pasākums bija nedrukātāju saiets, no kura viņi kā tālšāvēju baterija raidīja savus argumentus uz drukāšanas partiju, brīdinot par inflāciju utt., ko visu izraisīs un tiešām izraisīja naudas drukāšana. Tādu domubiedru kopu Rīgā bija sapulcinājis M. Kazāka priekštecis Ilmārs Rimšēvičs: “Finansisti centās izveidot vienotu nostāju, ka tikai un vienīgi reformas varētu kalpot par pamatu valstu finansēšanai, taču tālāk atklājās, ka neviens nespēj pateikt, kas tās reformas tādas ir,” rakstīja “Neatkarīgā”. Par piemēru šādai nespējai tika izmantota I. Rimšēviča savērptā vārdu virkne, ka “strukturālās reformas nozīmē tādus pārveidojumus sistēmā, lai tā uzlabotu savas darbības rezultātus atbilstoši efektīvākiem laika, darba un naudas ieguldījumiem". Tātad labi ir rīkoties labi, bet kā!?
Tajā reizē Rīgā uzmirdzēja Polijas pagājušā gadsimta 80./90. gadu ekonomisko reformu jeb ekonomisko brīnumu virzītājs Lešeks Balcerovičs, definējot reformas caur noliegumu, ka “reformas nav tik lielas nepatikšanas kā Otrais pasaules karš, kaut arī tās noteikti būs lielas nepatikšanas, ja vispār būs reformas”. Piepildījies “Neatkarīgās” paredzējums, ka “valdības tomēr izlūgsies no ECB aizdevumus un novilcinās reformas līdz brīdim, kad tās norisināsies pašas no sevis kara vai tam līdzīgā veidā”.
2014.gadā jau mazliet, bet šogad vairākos piegājienos un aspektos LB konferences dalībniekiem nācās pieminēt karu Ukrainā. Par tā funkciju kļuvusi nevis cilvēku mobilizēšana pārmaiņām, bet mierināšana, ka karš kaut kad beigsies un ekonomiskais pieaugums atjaunosies pats no sevis.
