Latvijas eksporta statistika zināmā mērā liek vilkt paralēles ar uzņēmumu atziņām par to, kas traucē viņu biznesa attīstību. Proti, gan statistikas ailēs ārvalstīs pārdotie preču apjomi, gan uzņēmumu aptaujas liecina par to, ka pārdot saražoto kļūst aizvien grūtāk. Tas nozīmē, ka Latvijas noieta tirgos ir ekonomiskās problēmas un tās neizbēgami nemetīs līkumu arī Latvijai.
Par šādu situācijas attīstību liek domāt nule kā publicētie Centrālās statistikas pārvaldes aptaujas dati par saimniecisko darbību ierobežojošajiem faktoriem apstrādes rūpniecības un būvniecības nozaru uzņēmumiem. Turpat puse - 48,9% - Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumu saskaras ar sevis saražotā noieta grūtībām, liecina Centrālās statistikas pārvaldes oktobra aptaujas dati. Jāpiebilst, ka attiecībā uz atzinumu, ka pieprasījuma trūkums šobrīd ir saimniecisku darbību ierobežojošs faktors, respondentu īpatsvars ir visai līdzīgs visās uzņēmumu lielumu grupās. Tas nedaudz augstāks ir mazajiem uzņēmumiem, kur strādājošo skaits ir mazāks par 50, bet mazāks vidējiem uzņēmumiem, kur strādājošo skaits var variēt no 50 līdz 249 darbiniekiem. Mazo rūpnieku vidū šādu atbildi snieguši 52,6%, kamēr vidējo uzņēmumu grupā tādu bija 50%, savukārt pie vidējiem uzņēmumiem - 46,7%. Salīdzinājumam - pirms diviem gadiem, kad ekonomiskā situācija pasaulē vēl bija samērā laba, Covid-19 lielā mērā jau bija ierobežots, bet karš Ukrainā savā pašreizējā formātā brieda vien Krievijas noziedznieku prātos - par nepietiekamu pieprasījumu sūdzējās vien 28,4% aptaujāto apstrādes uzņēmumu. Šis skaitlis nav nekāds etalons, bet ir aptuvena norāde ekonomikas konjunktūrai, kas nav ideāla, bet nav arī pārāk slikta.
Atbilžu dati liecina, ka pēdējā gada laikā situācija ir visai būtiski pasliktinājušies. Salīdzinājumam - pērnā gada oktobrī par pieprasījuma trūkumu sūdzējās 34,6% aptaujāto ražotāju. Turklāt lielo uzņēmumu vidū tādu bija vien 25,8%. Pašreizējie skaitļi liecina, ka pat lielākie tirgus spēlētāji saskaras ar grūtībām atrast tirgus nišas. Vēl jāpiebilst, ka pagājušā gada rudens bija gan laiks pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, gan arī augstas inflācijas laiks. Tātad šiem faktoriem uz ekonomiskajiem procesiem ir bijusi vai nu novēlota ietekme, vai arī pašreizējās situācijas rašanos iespaido pavisam citi virzītājspēki. Pats būtiskākais no tiem varētu būt centrālo banku īstenotais procentu likmju kāpums. Tas sadārdzina kredītresursus un mazina patēriņu. Turklāt, piemēram, Baltijas valstīs aizdevumu likmes ir krietni augstākas nekā citviet eirozonā, kas saistīts ar lielu mainīgo kredītlikmju īpatsvaru kopējā aizdevuma portfelī. Tas nozīmē pamanāmu ikmēneša maksājumu kāpumu arī tiem, kas aizdevumus jau saņēmuši iepriekš. Vairāk naudas ikmēneša maksājumam lielā mērā arī nozīmē mazāku patēriņu un jaunus pirkumus, līdz ar to gan tiešā, gan pastarpinātā veidā cieš arī vietējā rūpniecība. To, ka stāvoklis ir ļoti nopietns, liecina arī minētās uzņēmumu aptaujas vēsturiskie dati. Ja neskaita šā gada maiju, tad pēdējo reizi apstrādes rūpniecības uzņēmumi tik bieži nepietiekamu tirgus pieprasījumu tik negatīvi bija novērtējuši desmitarpus gadu senā pagātnē - 2013. gada aprīlī. Ja tirgus kapacitāti aptaujas dalībnieki samēro tikt slikti kā pēc iepriekšējās finanšu krīzes, tad tas liecina, ka situācija ekonomikā patiešām ir nopietna, un tas, piemēram, būtu jāņem vērā arī valsts budžeta plānotājiem. Pagaidām labā ziņa ir tā, ka pieaugošo kredītu likmju apstākļos uzņēmumi masveidā vēl nesaskaras ar finanšu grūtībām. Tādējādi ir iespēja, saglabājot gan ražošanas bāzi, gan speciālistus, pašreizējo situāciju kaut kā pārdzīvot. Oktobrī finansiālas grūtības kā savu saimniecisko darbību ierobežojošu faktoru minējuši 13,8% aptaujāto apstrādes rūpniecības uzņēmumu. Gada laikā situācija nav būtiski pasliktinājusies. Pērn oktobrī šādu atbildi sniedza 13,2% aptaujāto, bet 2021. gada oktobrī - 8,4%. Šobrīd labā ziņa ir tā, ka ceturtdien Eiropas Centrālās bankas padomes sēdē tika nolemts procentu likmes nemainīt, tādējādi finanšu problēmu nogurdinātajiem ir vismaz kāda atelpa.
Ik pa laikam ir runāts, ka mūsu rūpniecību lielā mērā ietekmē tieši norises būvniecības sektorā un mājokļu labiekārtošanā gan tepat Latvijā, gan arī ārvalstīs. Šogad pretēji iepriekšējam gadam vietējā būvniecība bija aktivizējušies, tomēr ārvalstīs bija noticis pretējais, kas, protams, nenāk par labu arī Latvijas ražošanas datiem, kur lielākā nozare ir kokapstrāde. Vienlaikus augsto procentu likmju radītais finansējuma sadārdzinājums nav labs metāla izstrādājumu, būvmateriālu un mēbeļu ražošanai. Tāpat šķiet, kas tas negatīvi ietekmēs arī vietējo būvniecības sektoru. Attiecībā uz pieprasījuma trūkumu situācija neattīstās tik dramatiski kā apstrādes rūpniecībā, taču kopējā tendence ir negatīva. Šā gada oktobrī šo kā saimniecisko darbību ierobežojošu faktoru CSP organizētajā aptaujā minēja 31,2% uzņēmumu, gadu iepriekš tādu bija 29,5%, savukārt 2021. gada oktobrī - 27%. Lai arī varētu šķist dīvaini, pēdējā gada laikā mazāks kļuvis to būvniecības uzņēmumu īpatsvars, kuri sūdzas par finansiālajām grūtībām. Pērn oktobrī tādu bija 23,8%, savukārt šā gada desmitajā mēnesī - vairs tikai 11%. To, iespējams, var skaidrot ar pašu būvniecības apjomu kāpumu, kas ļāvis atrisināt kādas finansiālas problēmas sektora ietvaros.
Līdztekus dārgā finansējuma blaknēm gan rūpnieki, gan būvnieki turpina saskarties ar strādājošo trūkumu. To kā ierobežojošu faktoru biznesam ir minējuši 19,7% aptaujāto apstrādes rūpniecības uzņēmumu. Salīdzinājumam - gadu iepriekš tādu bija 18%. Tādējādi var redzēt, ka Latvijas darba tirgus vēl aizvien ir salīdzinoši stiprs, neraugoties uz to, ka ekonomiskā izaugsme ne tikai ir apstājusies, bet pavērsusies krituma virzienā. Tikmēr būvniecības sektorā gan pērn, gan šogad par strādājošo trūkumu ir sūdzējusies aptuveni trešdaļa no aptaujātajiem uzņēmumiem. Šī situācija aktualizē jautājumu, vai Latvijā vēl ir iespējas piesaistīt papildu darbaspēka rezerves. Ja nē, bet gribam veicināt mūsu uzņēmumu attīstību, tad aktuālāks kļūst jautājums, kā papildu kvalificēto darbaspēku šeit dabūt no ārvalstīm.
