ASV prezidenta Kongresam pieprasītais vairāk nekā 100 miljardu dolāru vērtais finansējums, tajā skaitā lai palīdzētu Ukrainai un Izraēlai, neradīsies pats no sevis – šo naudu nāksies aizņemties finanšu tirgū. Ja runa būtu tikai par 100 miljardu aizņemšanos, tad tā globālajam finanšu tirgum nav būtiska problēma. Taču jau šobrīd ir skaidrs, ka tā ne tuvu nav vienīgā nauda, kas valstīm būs nepieciešama, lai stiprinātu savu militāro un cita veida drošības kapacitāti. Turklāt tās nevar atstāt novārtā arī citas prioritātes, kuru realizācija iepriekš augstās inflācijas dēļ ir kļuvusi dārgāka, līdz ar to naudas vajag aizvien vairāk.
Ja investori vairāk naudas aizdod ASV, tas nozīmē, ka viņi mazāk naudas var aizdot kādam citam. Līdz ar to pieprasījums pēc investoru naudas pieaugs, tādējādi pieaugs arī valsts parādu vērtspapīru ienesīguma likmes. Tādējādi budžeta konsolidācija, sevišķi valstīs ar vājāku finanšu disciplīnu, var būt neizbēgams process tā vienkāršā iemesla dēļ, ka iepriekš izveidoto parādu pārfinansēšana var kļūt dārgāka nekā līdz šim.
Jāteic, ka vēl pirms ASV prezidenta paziņojuma par nepieciešamajiem līdzekļiem, lai varētu palīdzēt Ukrainai un Izraēlai tikt vieglāk galā ar saviem uzmācīgajiem kaimiņiem, naudas cena finanšu tirgū jau tā bija ievērojami pieaugusi saistībā ar centrālo banku īstenoto cīņu pret inflāciju. Piemēram, ASV obligāciju ar desmit gadu dzēšanas termiņu ienesīgums pirms dažām dienām pārsniedza 5% gadā, bet trešdien bija atkāpies līdz 4,84%. Tas, ka šo vērtspapīru ienesīgums nepieaug lēcienveidīgi, savā ziņā ir laba zīme, jo pretējā gadījumā jau būtu pamats sākt runāts par to, ka situācija finanšu tirgū kļūst kritiska. Pagaidām tā ir nepatīkama, bet ne tuvu tāda, lai izietu no kontroles, nonākot tālākā vispārējā negāciju virpulī. Tomēr kopējā tendence nav iepriecinoša. Salīdzinājumam - vēl pavasarī vērtspapīru ar šādu dzēšanas termiņu ienesīgums bija zem 3,5%. Tādējādi nevar teikt, ka no ASV kopējā budžeta viedokļa situācija būtu kļuvusi labāka. Pēdējo reizi tik augsts ASV parāda vērtspapīru ienesīgums bija īslaicīgi tā dēvētajos treknajos gados, bet kā pastāvoša tirgus norma tāda pēdējo reizi bija apmēram divdesmit gadu senā pagātnē.
Atlantijas okeāna šajā pusē finanšu ziņā elitāro valstu parāda vērtspapīru ienesīgums patlaban nesniedzas tik tālā pagātnē, kāds tas ir ASV, un arī procentuālā izteiksmē valstis vēlas aizņemties un investori gatavi aizdot lētāk. Piemēram, Vācijas valsts aizdevuma vērtspapīri ar dzēšanas termiņu desmit gadi biržā pēdējā laikā tiek kotēti ar 2,8- 2,9% ienesīgumu. Finansiālā ziņā jo vājāka valsts, jo augstāks obligāciju ienesīgums, taču eirozonā gandrīz nevienai valstij par savām obligācijām nav jāmaksā tāds uzcenojums kā ASV. Izņēmums ir Itālija, kur šis skaitlis ir aptuveni līdzīgs ASV. Savukārt iepriekš lielās problēmās nonākušās Grieķijas 10 gadu obligāciju ienesīgums biržā patlaban ir ap 4,2%. Līdzīgs ir arī Latvijas valdības 10 gadu krājobligāciju ienesīgums.
Lai arī Eiropā no aizņemšanās dārdzības viedokļa kopējo situāciju var vērtēt kā labāku nekā ASV, ir jāsaprot, ka finanšu tirgus darbojas pēc savienoto trauku principa. Tas nozīmē, ka, planētas vienā finansiāli ietilpīgā punktā aizdevuma likmēm būtiski paaugstinoties, kaut kāds kāpums būs jūtams arī citur. Piemēram, attiecībā uz ASV ir jāsaprot, ka saistībā ar jau esošajiem notikumiem un vēl aizvien pieaugošo spriedzi tās militārās kapacitātes atjaunināšana un stiprināšana būs jāveicina ar ievērojami lielāku degsmi nekā iepriekš. Aizsardzības budžetu palielināšana kļūst par neizbēgamu nepieciešamību arī Eiropā, tādējādi naudas nepieciešams aizvien vairāk. Viss minētais vēl notiek brīdī, kad ekonomika ir ne vien iebuksējusi, bet gan jau demonstrē aizvien izteiktākas lejupslīdes pazīmes. Tas nozīmē, ka nepieciešamība pēc naudas aizvien ir augsta, bet budžeta bāze ir kļuvusi vājāka, tādējādi pieaugs nepieciešamība arī pēc papildu aizņēmumiem. Tas nozīmē, ka konkurence pēc aizdevēju līdzekļiem pieaugs, kas savukārt ir signāls pieaugošām obligāciju likmēm. Vēl vairāk, tas varbūt arī signāls tam, ka var notikt arī privātpersonu aizdevumu sadārdzināšanās. Šoreiz ne tāpēc, ka procentu likmes kāpina centrālās bankas, bet gan pats finanšu tirgus, jo radies lielāks pieprasījums pēc naudas aizņēmumiem.
Kā to izjutīsim Latvijā, pagaidām vēl ir pāragri spriest. Var gadīties, ka arī mūs valstij aizņemoties var nākties maksāt dārgāk nekā līdz šim. Par to, cik daudz dārgāk, pagaidām vēl ir pāragri spriest, tāpat kā skandināt trauksmes zvanus. Pats galvenais, ko no potenciālās situācijas finanšu tirgū var izlobīt, ir tas, ka procentu maksājumi diezin vai kļūs mazāki, drīzāk gan tieši pretēji - nedaudz augstāki nekā līdz šim. Tiesa, arī tad, ja finansējums kļūs nedaudz dārgāks, no pašreizējā valsts finanšu stāvokļa var izdarīt secinājumus, ka tas nav iemesls kādām budžeta vai valsts parāda krīzēm. Valsts parāds ap 40% no tautsaimniecības apjoma jeb iekšzemes kopprodukta ir relatīvi mazs uz Eiropas fona, un šāds saistību apjoms ar pašreizējiem ekonomiskajiem nosacījumiem ir samērā labi pārvaldāms.
Savukārt privātajiem aizņēmējiem, iespējams, nekas kardināli nemainīsies, jo aizdevumu procentu likmes šeit jau ir iespaidīgos augstumos. Cita starpā ir viena nianse, kas būtu jāņem vērā politiķiem, izstrādājot likumdošanu par procentu likmju samazināšanu. Proti, banku akcionāriem Jansonam vai Svensonam Zviedrijā ir pilnīgi vienalga, vai aizdot naudu Latvijas mājsaimniecībai, ASV valdībai vai kādam citam. Svarīgs ir iespējami zemāks aizdevuma risks un lielāka peļņa, līdz ar to ļoti svarīgi ir tas, lai potenciālais likumdošanas rāmis būtu iespējami korekts, ko pagaidām gan īsti nevar saredzēt. Līdz ar to, cenšoties kādam palīdzēt, svarīgi ir, lai šobrīd īslaicīgās un uz kopējā ekonomikas fona ļoti maza mēroga problēmas nepārvērstos par būtiskām un ilglaicīgām gadu vēlāk, turklāt ar lielām tiesvedības izmaksām.
