Mūsu valsts ekonomiskajai izaugsmei uzrādot vidēju ātrumu, pastāv iespēja, ka pēc pāris gadu desmitiem mūsu labklājības līmenis būs apsteidzis Eiropas Savienības (ES) valstu vidējo, savukārt vēl pēc kādas desmitgades vai pat mazāk varam panākt arī kādu no Rietumeiropas valstīm. Tiesa, lai to spētu veiksmīgāk izdarīt, ir nepieciešamas papildu kvalificēta darbaspēka pieplūdums, kā minimums, nedaudz veiksmes un pasaules neieslīgšana jaunos plaša mēroga militāros konfliktos.
Ar atsevišķiem nosacījumiem laika periods starp ES vidējā līmeņa un “vecās Eiropas” sasniegšanu var būt relatīvi īss, jo “jaunajās” savienības ekonomikās izaugsmes tempi ir ievērojami straujāki par tiem, ko spēj ģenerēt Rietumeiropa. Lai noskaidrotu, kādas ir Latvijas iespējas apdzīt vai vismaz pietuvoties Rietumeiropas labklājībai, “Neatkarīgā” vērsās pie tautsaimniecības ekspertiem, piedāvājot savu ekonomisko prognožu skatījumu, lūdzot komentēt tā pamatotību un šajā gadījumā arī iespējas panākt to ekonomikas līmeni, kas uz iedzīvotāju ir vidēji ES valstīs, kā arī pašreizējo Eiropas ekonomikas lokomotīvi Vāciju. Jāpiebilst, ka mērķis par Vācijas panākšanu kādam var šķist ambiciozs, tomēr ne pilnīgi nereāls. Lai arī tā ir lielākā Eiropas tautsaimniecība savā ekonomikas apjomā uz vienu iedzīvotāju tā atpaliek no tādām ES valstīm kā Nīderlande, Austrija, Zviedrija un Dānija, nemaz nerunājot par Īriju vai Luksemburgu. Līdz ar to ilgtermiņa mērķis apdzīt Vāciju nav uzskatāms par kaut ko nesasniedzamu, drīzāk par atskaites punktu, uz kuru būtu jātiecas, lai mēs tuvākajās desmitgadēs spētu panāktu savā tautsaimniecībā jūtamu progresu.
“Neatkarīgās” jautājumi ekspertiem balstījās uz prognozēm, ka nākamajos desmit gados un arī pēc tam Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) varētu augt vidēji par 3% gadā, ES - par 1,5% gadā, bet Vācijas ekonomiskā izaugsme tika lēsta vidēji 1% apmērā gadā. “Latvijas IKP pieaugums par 3% vidēji nākamajos 10 gados ir saprātīgs pieņēmums. Tas ir nedaudz vairāk par vidējo prognozi, bet es varu šādu prognozi aizstāvēt. Ir apstākļi, kas var padarīt ekonomikas attīstību straujāku, un ir tādi, kas darbosies pretējā virzienā,” komentē “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš. Viņaprāt, arī ES un Vācijai paredzētās izaugsmes prognozes “izskatās ticamas”. Runājot par mūsu valsti, viņš teic, ka galvenais arguments par labu straujākai ekonomikas izaugsmei ir tās struktūras maiņa, pieaugot tādu nozaru īpatsvaram, kuras radītās vērtības pieaugums un potenciālais attīstības temps ir straujāks par to, ko mūsu tautsaimniecība ir piedzīvojusi līdz šim. “Savukārt galvenais pretarguments izvirzītajai prognozei būtu, ka laikā pēc globālās finanšu krīzes (2011.-2022. gadā) vidējais IKP pieaugums bija 2,7% gadā, bet nākamajā desmitgadē demogrāfiskā prognoze ir ekonomikas attīstībai nelabvēlīgāka, ar pieņēmumu, ka nebūs liela mēroga imigrācijas,” spriež P. Strautiņš.
Tikmēr “SEB bankas” ekonomists Dainis Gašpuitis uzskata, ka izaugsme par 3% un vairāk var būt reāls scenārijs tad, ja globāli, īpaši reģionāli izzūd ģeopolitiskie riski, nestabilitāte un mazinās nenoteiktība. Taču, tā kā šāda iespējamība nav augsta, visticamāk, ka izaugsme būs zemāka, ar iespējamiem uzrāvieniem atsevišķos gados, secina “SEB” ekonomikas eksperts. Viņaprāt, ņemot vērā līdzšinējo Latvijas konverģenci, jāsecina, ka ES vidējais līmenis vēl ir pārlieku tāla perspektīva, lai noteiktu konkrētu finiša datumu. Turklāt “ES vidējais rādītājs” ir visai abstrakts atskaites punkts, kas var mainīties līdz ar dalībvalstu izmaiņām. “Dati arī rāda, ka parādās valstis, kuru konverģence attiecībā uz ES vidējo rādītāju ilgstoši stagnē vai pat ir sarukusi. No tā varam secināt, ka konverģence nav garantēta un līderu noķeršana ir drīzāk tuvāko desmitgažu jautājums,” secina D. Gašpuitis. Viņš ir skeptisks, norādot, ka Latvijas ilgstoša nespēja “nofokusēties” uz kritisko jautājumu atrisināšanu nedod nekādu pamatu pārlieku augstām ambīcijām. Turklāt esot jārēķinās, ka stimuli ES fondu veidā ar laiku mainīs formu un izsīks un nāksies ievērojami pārkārtot investīciju stimulus, kur noteiktos segmentos ir izveidojušies neveselīgi ieradumi.
Komentējot esošo situāciju, P. Strautiņš stāsta, ka pērn Latvijas IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes bija 72,8% no ES vidējā. “Pieņemot, ka šogad šis koeficients nav mainījies, ar prognozē minēto izaugsmes tempu starpību Latvija varētu pārspēt vidējo ES rādītāju 23 gadu laikā. Tad ES vidējais labklājības līmenis būtu audzis apmēram par 40%, bet Latvijas labklājība būtu gandrīz divkāršojusies. Tad mēs būtu tik bagāti, kāda šobrīd ir ES bagātākā valsts Dānija, es šeit neņemu vērā divas valstis, kuru IKP uz iedzīvotāju ietekmē tā saucamie ārzonu efekti - Īrija un Luksemburga,” stāsta P. Strautiņš. Viņaprāt, tas nepavisam nebūtu slikts rezultāts. “Bet arī Dānija šajā laikā nestāvēs uz vietas, taču visas valstis nevar būtu bagātākās. Svarīgākais - lai Latvijas iedzīvotāji sajustu noturīgu un ilgtspējīgu labklājības kāpumu,” piebilst tautsaimniecības speciālists.
Tikmēr, pēc viņa teiktā, Vāciju ar minētajām izaugsmes tempu atšķirībām Latvija varētu apdzīt 26 gados. “Taču tās ir aritmētiskas spēlītes. Es domāju, ka būs ļoti grūti panākt Vācijas un citu bagātāko Eiropas valstu līmeni bez liela mēroga imigrācijas. Latvijas sabiedrība pēdējos 30 gados ir ļoti daudz panākusi. Taču tā ir nogurusi - šajā periodā dzīves līmeņa starpība bija vēl daudz lielāka nekā šobrīd, tāpēc daudzi cilvēki ir aizbraukuši. Tā kā pasaulē kopumā zināšanu specializācijas, karjeras, arī dzīves vides piedāvājums neizbēgami ir daudzveidīgāks nekā mazā valstī, ir risks zaudēt tieši gudrākos un ambiciozākos,” skaidro “Luminor” eksperts. Taču vienlaikus, viņaprāt, ir arī iespējas piesaistīt gudrākos un ambiciozākos no citiem reģioniem un mūsu augstākās izglītības sistēma var būt labs filtrs potenciālo imigrantu atlasē. “Latvijas labklājības līmenis jau divkārt pārsniedz pasaules vidējo. Mūsu vēsais klimats ar laiku kļūs par arvien lielāku salīdzinošo priekšrocību. Bez imigrācijas stabilizēt Latvijas iedzīvotāju skaitu faktiski nav iespējams, turklāt svarīga ir arī paaudžu proporcija, lai būtu cilvēki, kuri ienes jaunas idejas un dibina uzņēmumus,” spriež P. Strautiņš. Abi eksperti par labklājības izlīdzināšanās traucēkli atzīst arī karu Ukrainā, kam ietekme uz Baltiju ir nelabvēlīgāka nekā caurmērā uz ES valstu tautsaimniecībām. Pēc D. Gašpuiša domām, šis slogs mūsu ekonomiku turpinās nospiest vēl “pietiekami ilgi”. “Skaidrs, ka tūrisma atjaunošanās ir kavējusies tieši šī iemesla dēļ. Karš Ukrainā ietekmē investīciju plūsmu uz Baltiju, jo tiekam uztverta kā konfliktam tuvu esoša zona,” teic P. Strautiņš.
Pēc D. Gašpuiša domām, nozīmīgākie izaugsmes nosacījumi veidosies no tā, cik aktīvas būs investīcijas attīstībā, produktivitātē, kuras tālāk transformēsies precēs un pakalpojumos ar augstāku pievienoto vērtību un eksportā. “Un ar to Latvijai īsti neveicas tā, kā tam būtu jābūt, lai konverģence īstenotos raitāk, līdzīgi kā, piemēram, Lietuvā. Jomas, kur vajadzētu pastiprināt ekspansiju, ir enerģētika, zaļais kurss, kas dotu impulsu apstrādes rūpniecības izaugsmei. Īpaši liela loma izaugsmē tuvākajā desmitgadē būs IKT nozarei, kas jau iepriekšējā desmitgadē ir devusi milzīgu ieguldījumu Igaunijai un kas ir tagad ir viena no būtiskām izaugsmes vilcējām Lietuvā. Arī Latvijā tā attīstās, bet tai ir vēl potenciāls, un tās balstīšana var dot papildu impulsus ekonomikai,” vērtē “SEB bankas” eksperts. Savukārt P. Strautiņš vērš uzmanību uz jau notikušajiem pavērsieniem progresīvākas tautsaimniecības virzienā. Piemēram, to, ka kopš 2017. gada saražotās elektronikas produkcijas izlaide ir vairāk nekā divkāršojusies, kamēr pārtikas pārstrādes un vieglās rūpniecības apjomi nav daudz mainījušies. “Tātad rūpniecības struktūra mainās. Tehnoloģiskajām nozarēm saglabājot samērā augstu attīstības tempu, arī kopējās izlaides pieaugums var paātrināties,” secina “Luminor” ekonomists. Pēc viņa teiktā, mainās arī pakalpojumu eksporta struktūra. Laikā no 2017. gada intelektuālo pakalpojumu daļa ir augusi no 33% līdz apmēram 47% šogad, bet tranzīta daļa samazinājusies no 14% līdz 4%. Ilgākā laikā kontrasts vēl spilgtāks - 2000. gadā intelektuālo pakalpojumu daļa bija 15%, bet tranzīta daļa 45%. “Skatoties uz IKP rādītājiem, pēdējie pieci gadi uz Baltijas fona izskatās kā liela vilšanās. Lietojot līdzsvarotas rezultātu analīzes (balanced scorecard) pieeju, kādu nereti izmanto uzņēmumu vērtēšanā, aina ir labāka. Šī pieeja ņem vērā ne tikai to, kā mainījies uzņēmuma apgrozījums, bet arī - kā mainījušies riski. Aizvadītajos piecos gados ir daudz paveikts mūsu tautsaimniecības risku samazināšanā. Tās pamatos vairs nav tādu bumbu ar laika degli, kāda bija tranzīta tobrīd vēl lielais īpatsvars pakalpojumu eksportā, finanšu pakalpojumu eksporta tā brīža biznesa prakse,” vērtē P. Strautiņš.
