Pasaules akciju tirgus indeksi šobrīd atkal ir pietuvojušies saviem vēsturiski augstākajiem punktiem, ļaujot tikt pie papildu peļņas gan lielajiem institucionāliem spēlētājiem, gan vienkāršiem ieguldītājiem.
Diemžēl Latvijā daudziem šī peļņa gājusi secen, jo mūsu mājsaimniecībām tradicionālākais ieguldījuma veids ir banku depozīts. “Neatkarīgā” pēta, kādas ieguldījumu investīciju ir mūsu valsts iedzīvotājiem, kādas ieguldījuma stratēģijas var ļaut sabalansēt potenciālo naudas atdevi un ieguldījumu risku, pie viena ieskicējot arī, kā šādus ieguldījumus uzsākt un vai tiešām šādi ieguldījumi ir “pa kabatai” tikai sabiedrības turīgākajai daļai.
Raugoties no ilgtermiņa viedokļa, akciju tirgus ir bijis ļoti ienesīgs vai pat ienesīgākais ieguldījumu veids salīdzinājumā ar citiem aktīviem. Piemēram, nekustamais īpašums var šķist stabilāks un pietiekami ienesīgs, ja raugās uz to, cik maksā, piemēram, dzīvoklis “jaunajos projektos” patlaban, un salīdzina to ar agrāku tirgus notikumu vēsturi. Taču ir jāatceras, ka pašreizējie jaunie dzīvokļi nav samērojami ar tiem, kas tika būvēti pirms 15-20 gadiem, vai vēl jo vairāk padomju laika sērijveida dzīvokļiem Ja runā par nekustamā īpašuma un citu ieguldījumu vērtības izmaiņām, domājams, visai labs atskaites punkts varētu būt šodienas situācijas salīdzināšana ar laiku pirms iepriekšējās finanšu krīzes - tātad apmēram pēdējo 16 gadu periodu. Cita starpā iepriekšējie kompānijas “Latio” tirgus apskati liecina, ka pirmskrīzes sērijveida dzīvokļu cenu augstākie punkti vēl aizvien nav aizsniegti. Tāpat no tirgus norisēm var secināt, ka tolaik pirkto jauno mājokļu cenas šobrīd ir visai tuvas tā laika līmeņiem. Tādējādi, raugoties no šāda skatu punkta, mājoklis primāri ir jāpērk, lai dzīvotu, nevis būtu uzskatāms par labu investīciju, sevišķi vēl ar esošajām augstajām aizdevuma procentu likmēm un pašu mājokļu dārdzību. Turklāt salīdzinājumā ar citiem aktīviem investīcijas mājoklī nav likvīdas, proti, no tā var neizdoties atbrīvoties uzreiz, kad vajag naudu. Protams, var investēt arī specializētos biržā tirgotos nekustamā īpašuma fondos. Šajā ziņā viens no respektablākajiem varētu būt “Vanguard Real Estate Index Fund”. Ja par atskaites punktu ņemam 16 gadus ilgu vēsturi, tad šā gada 28. septembrī šī fonda ieguldījuma daļu vērtība bija vien par 4,4% augstāka nekā attiecīgajā datumā 2007. gadā. Tikmēr daudzviet par stabilitātes garantu uzskatītā zelta vērtība ir pieaugusi par 153%. Raugoties tikai no šāda aspekta, noteikti būtu vērts ieguldīt, taču pēdējā desmitgadē dzeltenais metāls ir piedzīvojis ilgstošus cenu lejupslīdes vai stagnācijas periodus un šobrīd tas pat ir lētāks nekā savos iepriekš augstākajos punktos 2011. gada septembrī un vēl nesenajā kovidvīrusa aktīvās izplatības fāzē. Ja pieņemam, ka šobrīd pasaule piedzīvo politiskās un ekonomiskās nestabilitātes laikus, un vēl to sasaistām ar augsto inflāciju, tad ir ļoti augsta iespējamība, ka zelts kā glābšanas riņķis krīzes situācijās var arī nenostrādāt. Principā šobrīd vispār ir jārēķinās, ka tāda noteikta glābšanas riņķa nav, ir jālūkojas uz to, kas ir ienesīgs un likvīds vidējos termiņos, lai censtos no tā “izspiest” maksimālu finansiālu labumu ilgtermiņā. Ja sabalansē investīciju riskus ar potenciālo tirgus atdevi, tad to šķietami labāk var izdarīt akciju tirgū. Ja raugāmies uz ASV fondu tirgu, kas Latvijas iedzīvotājiem investīcijām ir pieejams gan tieši, gan pastarpināti, tad tā 500 lielāko kompāniju indeksa “Standard&Poor’s 500” vērtība minētajā 16 gadu nogrieznī ir pakāpusies par 182%. Tikmēr Vācijas biržas indeksa DAX vērtība kopš tā laika kāpusi par 96%. Lai gan abu indeksu pieauguma tempi ievērojami atšķiras, tomēr nepārprotams ir fakts, ka, ieguldot Rietumu tirgos, krīzes laikā zaudētais labajos laikos tiek atgūts ar ievērojamu uzviju. Iespēja pelnīt Latvijas iedzīvotājiem ir ieguldot gan konkrētu uzņēmumu akcijās, gan biržā tirgotajos fondos, kuru vērtība seko līdzi minēto tirgus indeksu svārstībām.
Lai akcijas pirktu un pārdotu, ir nepieciešams vērtspapīru un naudas konts, kurus var atvērt visās darbībām ar vērtspapīriem licencētajās bankās un ieguldījumu pārvaldes sabiedrībās. Pirmajā no minētajiem nonāks nopirktās akcijas, savukārt naudas konts likumsakarīgi paredzēts naudas līdzekļu glabāšanai - tajā nepieciešams ieskaitīt nepieciešamos līdzekļus, kuri ir domāti vērtspapīru pirkšanai. Un tajā atgriezīsies nauda par pārdotajām akcijām un citiem vērtspapīriem. Lai ieguldījuma vidi padarītu populārāku un vienkāršotu ar nodokļu nomaksu saistītos jautājumus, pēdējos apmēram piecus gadus Latvijā tiek piedāvāta arī ieguldījumu jeb investīciju konta izveide. Kad tas tiek atvērts, tas sevī ietver arī naudas un vērtspapīru kontus. Kāpēc investīcijām nepieciešams tieši minētais “ieguldījuma konts”? Tas visu ar nodokļiem saistīto jautājumu risināšanu padara daudz vienkāršāku. Ja šāda “ieguldījuma” konta nav, bet ir tikai vienkāršs vērtspapīru un naudas konts, investoram atbilstoši likumdošanai pēc katra ceturkšņa beigām jāiesniedz deklarācija Valsts ieņēmumu dienestā (VID) un, ja ceturkšņa gaitā investīcijas ir nesušas peļņu, par to ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Vienlaikus, ja šo, trešo ceturksni investors ir noslēdzis ar zaudējumiem, bet nākamajā ceturksnī gūtā peļņa ir mazāka par šā ceturtā ceturkšņa zaudējumiem, iedzīvotājam vienalga ir jāmaksā IIN no tā, kas nopelnīts jaunajā pārskata periodā. Vienkāršotā valodā ieguldījumu jeb investīciju konta neesamība neļauj pārnest zaudējumus laikā. Savukārt iemaksājot naudu ieguldījumu kontā, nodokļi ir jāsāk maksāt vien brīdī, kad no tā tiek izņemts vairāk naudas nekā ieguldīts, un 20% IIN tiek aprēķināts vien no summas, kas pārsniedz sākotnēji ieguldīto vērtību. Papildu pluss ir tāds, ka, kamēr šāds naudas pārsniegums no ieguldījuma konta netiek izņemts, investoram nav VID jāiesniedz nekādas deklarācijas. Vienalga, cik ilgi un cik ienesīgi darbības ar vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu notiek. Ieguldītājs var sekmīgi tirgoties akciju tirgū kaut desmitgades, bet saskarsmē ar VID nonāk vien brīdī, kad no konta tiek izņemts vairāk nekā tajā ieguldīts. Minētā ieguldījuma un investīciju konta atvēršana visvienkāršākā ir, izmantojot to pašu banku, kur iedzīvotājs veic citus norēķinus. Pašu atvēršanas procesu var izdarīt, “ielogojoties” savā internetbankā, līdz ar to investīciju uzsākšana var notikt diezgan ātri pie rakstāmgalda. Var, protams, izmantot arī ārvalstu bankas vai ieguldījumu sabiedrības, taču ir jārēķinās, ka tad par šāda ieguldījuma konta eksistenci ir jāinformē attiecīgās valsts struktūras ārvalstīs, un tas var prasīt zināmu piepūli. Līdz ar to, piemēram, ASV interneta brokeru sabiedrību izmantošana var nedot cerēto prieku, jo formalitātes, kas saistītas ar nodokļu jautājumiem ASV, var prasīt gan papildu laiku, gan piepūli. Sevišķi vēl tad, ja darījumu skaits ir neliels un investīcijas vairāk orientētas uz garāku laika horizontu.
Nereti pieņemts uzskatīt, ka finanšu tirgos var operēt tikai ar ļoti lielām summām. Ja dodaties uz kādu preču biržu pirkt zelta, naftas vai kādu citu izejvielu kontraktus, bez dažiem tūkstošiem eiro nav īsti vērts sākt, vēl labāk, ja runa ir par desmitiem tūkstošu eiro. Taču mūsdienās finanšu tirgus ir evolucionējis tik tālu, ka samērā veiksmīgi pretendēt uz atdevi nākotnē var ar dažiem simtiem un pat ar dažiem desmitiem eiro. Ja cilvēks, piemēram, grib noguldīt algas pārpalikumu Latvijas valsts krājobligācijās, pietiek ar 50 eiro, par to nebūs jāmaksā nekāda starpniecības komisijas maksa vai IIN. Tāpat, ja pareizā brīdī biržā iegulda akcijās, arī var pietikt ar piecdesmitnieku vai simtnieku. Ja atgriežamies jau pieminētajā 16 gadu vēsturē pirms finanšu krīzes, tad tobrīd Latvijas telekomunikāciju aprīkojuma ražotāja “SAF Tehnika” akcijas varēja iegādāties par apmēram 5,5 eiro gabalā, bet tagad tās biržā maksā 10,8 eiro. Lai ienesīgums būtu kaut cik pamanāms, aptuveni 500-600 eiro sākuma kapitāls tobrīd būtu bijis nepieciešams. Turklāt ir jārēķinās, ka vērtspapīru starpnieki par darījumiem piemēro komisijas maksas. Baltijas vērtspapīru tirgū tie caurmērā ir daži eiro, ir pat atsevišķi tirgus dalībnieki, kuriem par darījumiem Baltijas tirgū komisijas maksa pirms kāda laika tika atcelta. Tikmēr izeja uz lielajiem tirgiem, piemēram, ASV vai Rietumeiropas, šādiem pustūkstoti eiro vērtiem darījumiem izmaksā no kādiem 10 līdz 40 eiro, var teikt, ka atsevišķās bankās komisijas maksas aizvien ir ļoti augstas. Turklāt, lai nopirktu un pēc tam pārdotu, komisijas maksa tiek piemērota divas reizes. Tomēr, kā jau minēts, ar padsmit eiro 500-1000 eiro vērts darījums, izmantojot mūsu starpnieku pakalpojumus, var notikt. Sākotnējam ieguldījumam pat vairāk nav nepieciešams, ja vien nav izdomāts pirkt kāda uzņēmuma akcijas, kuru cena ir tūkstošos.
Viena no iespējām akciju tirgū ieguldīt investoriem, kuriem ir budžeta ierobežojumi, ir izmantot biržā tirgotos fondus, kuri ir piesaistīti biržu indeksu vērtības izmaiņām. To priekšrocība ir plaša ieguldījuma ekspozīcija, kas aptver ne tikai kādu atsevišķu uzņēmumu, bet gan noteiktu uzņēmumu kopumu. Tas palīdz izvairīties no kāda viena konkrēta uzņēmuma biznesa riskiem un vienlaikus šo risku novēršanu padara lētāku, jo portfelī nav viena akcija, bet vesels akciju grozs, kas iekļauts konkrētā indeksa atskaites bāzē. Latvijas investoram būtu mazāki ieguldījumu riski, ja tiktu pirktas Eiropas biržās un eiro valūtā kontēto ieguldījumu fondu daļas. Ja, piemēram, ieguldītājs vēlētos iegūt ekspozīciju uz jau pieminēto ASV plašā tirgus indeksu “Standard & Poor’s 500”, viņš to varētu izdarīt, iegādājoties Vācijas fondu tirgū piedāvātā “iShares S&P 500 EUR Hedged UCITS ETF” ieguldījumu daļas. Izmantojot Latvijas vērtspapīru starpniekus, piekļūt Vācijas tirgum nav nekāda problēma. To tirgus vērtība pēdējo piecu gadu laikā ir pieaugusi apmēram par 50% un piektdien pēcpusdienā bija ap 91,5 eiro gabalā. Tādējādi potenciālais ieguldītājs pats var rēķināt, cik lieli līdzekļi ir nepieciešami, lai tiktu pie peļņas vidējā termiņā.
Atgriežoties pie ieguldījumu apmēra, jāpiebilst, ka došanās tirgū ar lielām summām nepasargā no zaudējumiem. Viena no šobrīd ekspertu bieži ieteiktajām stratēģijām ir investēt nelielas summas, taču darīt to regulāri. Ja tirgus krīt, tad šādā gadījumā investors sevi sākotnēji ir pasargājis no būtiskiem zaudējumiem, bet, arī krituma laikā vēl piepērkot lētākus vērtspapīrus, viņš samazina vidējo cenu, par ko iegādātas akcijas vai to svārstībām piesaistītie investīciju fondi. Tā kā vērtspapīru cenas iet augšup pat vidējā termiņā, tad investēšana tirgū krīzes laikā rada iespēju tikt pie papildu peļņas. Tādējādi, ja vien “kurpe nespiež”, tad, arī sākoties nestabilitātes laikiem, nevajadzētu steigties ar savu vērtspapīra portfeļa izpārdošanu, jo reālie investora zaudējumi tiek piedzīvoti vien brīdī, kad ar vērtspapīra pārdošanu nauda ienāk kontā. Ja runa ir par plašu ieguldījuma ekspozīciju, kam tiek izmantoti ieguldījumu fondi, vienkāršos tirgus korekcijas brīžos nav jāsteidzas ar pārdošanu, ja vien līdzekļi nav vitāli nepieciešami. Pretējā gadījumā var tikt piedzīvoti neatgriezeniski zaudējumi, kuri, iespējams, jau pēc gada būtu pārvērtušies par visai solīdu peļņu.
